Attiecību stāsti: Vientulība - ko ar to iesākt? Varbūt izbaudīt

Piedāvājam iepazīties ar vairākiem reāliem stāstiem par vientulību. Tiesa, tie visi ir no sieviešu skatījuma. Pie katra stāsta psiholoģes un psihoterapeites Antras Slokas neliels komentārs.

N.E. stāsts: "Šoreiz noliku pie malas darbu un nolēmu piedalīties sarunā par vientulību. Arī es esmu, varētu teikt, vientuļa sieviete labākajos gados, man ir trīs bērni, kas ir aizgājuši savā dzīvē, nodibinājuši savas ģimenes un kam māte varbūt vairs nav tik vajadzīga, kā tas bija agrāk. Viņi mani apciemo, palīdz, ja nepieciešams, bet tas ir citādāk, jo viņu mājas ir citur. Viņi atbrauc, aizbrauc, un es atkal palieku viena.

Es varu darīt, ko gribu, man nav jārēķinās ar otru cilvēku. Ir brīži, kad ir skumji, kad gribas piekļauties kādam stipram plecam, justies vājai, kaut gan ikdienā ir jābūt vai jāizliekas ļoti stiprai.

Mana otra pusīte nu jau gandrīz 20 gadus vēro mūsu gaitas no baltajām mākoņu maliņām. Ar citu cilvēku es necentos nodibināt attiecības, jo domāju, ka es nedrīkstu nevienam uzkraut tik lielu nastu, kā audzināt trīs svešus bērnus, un es arī nebiju pārliecināta, kā bērniem izveidosies attiecības ar svešu cilvēku. Tādēļ, lai nodrošinātu, izskolotu bērnus, strādāju vairākās darbavietās, par sevi un savu dzīvi nedomādama. Tagad esmu daļēji mainījusi savus uzskatus, esmu sapratusi, ka varbūt nevajadzēja tik ļoti ziedoties bērniem. 

Vajadzēja padomāt arī par sevi, jo kas gan mani pažēlos, ja ne es pati. Līdz ar to arī tagad strādāju vairākās darbavietās, cenšoties sakrāt līdzekļus savam hobijam - ceļošanai, un, ja līdzekļi atļauj, tad, protams, palīdzu bērniem. Jā, es esmu viena, bet to neizjūtu kā slogu, kā nelaimi. Man ir mīloši bērni, darbs, normāli iztikas līdzekļi, mans hobijs. Es varu darīt, ko gribu, man nav jārēķinās ar otru cilvēku. Ir brīži, kad ir skumji, kad gribas piekļauties kādam stipram plecam, justies vājai, kaut gan ikdienā ir jābūt vai jāizliekas ļoti stiprai.

Daudziem ir apjukums starp to, kas bijis, un to, kas notiek pataban. Tukšās ģimenes ligzdas sajūta.

Šo vēstuli es rakstu tikai tādēļ, lai sievietes, ja nonāks tādā situācijā kā es, neaimizrst arī sevi. Pēc gadiem, kad bērni būs jau prom, var būt par vēlu dzīvē ko mainīt. Un nav teikts, ka bērni sapratīs mātes uzupurēšanos, nesakārtojot pašai savu dzīvi".

Psiholoģe A.Sloka: "Daudziem ir apjukums starp to, kas bijis, un to, kas notiek pataban. Tukšās ģimenes ligzdas sajūta. Pēkšņi notikumi un loģisks dzīves turpinājums, kad bērni kļūst pieauguši. Ja cilvēks par to nav domājis, ka agri vai vēlu sekos izmaiņas, nav gatavojies, tad šādu situāciju piedzīvo kā pēkšņu un negaidītu atklājumu. Man patīk sievietes apņemšanās beidzot dzīvot savām interesēm un pašas novērtējums, kurā atklājas arī daudz kas labs.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem neveicas izveidot attiecības tā, kā gribētos, dažkārt ir šīs bailes sastapties ar savu vientulību. Un kas notiek? Cilvēks cenšas ķerties pie katra salmiņa, pie pirmā, kas gadās viņa ceļā. Otrs variants - ir bailes veidot atiecības un uzticēties, jo, ja kaut kas izjuks, tad vientulība būs daudz sāpīgāka. Trešais - vēlēšanās atrast kādu sev tuvu cilvēku, ar ko dalīties un kurš pieņems mani tādu, kāds es esmu, ar visu to, kas man ir, bet konkrēta rīcība neseko, paliek tikai iekšēja vēlēšanās."

Es domāju, ka tādu vientulību, kas noderīga pašam, vajag daudziem, lai būtu sev vairāk laika...

Kristīnes stāsts: "Man ir 38 gadi, un vientulība ir "mans mīļākais temats". Reizēm ir situācijas, kad labi būt vienai, bet, ja tāda ir visa dzīve, tad laba tur nekā nav. Mana māte gandrīz visu mūžu ir viena. Viņai tikai esam mēs - es un brālis. Es laikam esmu pārāk līdzīga savai mātei, jo raksturā un pat ārienē ir līdzība. Negribētos atkārtot viņas likteni, bet ar gadiem šī līdzība kļūst vairāk redzama. Nav jau tā, ka sēžu mājās un raudu, man tikai neizdodas izveidot noturīgas attiecības. Sākumā biju izvēlīga un prasīga, tagad pat nezinu, kā labāk un ko darīt. Skatos uz pazīstamu sieviešu ģimenēm - reti kurai viss ir kārtībā. Vai es gribu to pašu? Man mierinājums ir tas, ka Latvijā mūs tādu ir daudz, vismaz neesmu nekāds retums. Zinu sievietes, kas atmet ar roku un brauc pie ārzemniekiem, bet es tā nevarētu. Vai tā var būt, ka dzīves līnija ir pārmantota no mātes?"

A.Sloka: "Es negribu piekrist tam, ka mēs pārmantojam visu dzīves līniju. Tas nav iespējams, jo katram cilvēkam uz šīs zemes ir savs uzdevums. Jā, ir iespējama līdzība uzvedībā, uzskatos, attieksmē un vērtībās, ko pārņemam no saviem vecākiem. Bet nav iespējams atkārtot visu dzīvi pilnībā.

Mātes un meitas attecības vienmēr ir bijušas ļoti īpašas. Svarīgi, ka mēs apzināmies, kurās situācijās un kā atdarinām savu māti. Pašai vai ar terapeita palīdzību vajadzētu paraudzīties uz sevi no malas - varbūt mans dzīves uzdevums tomēr ir cits, jo es esmu cita un man ir sava, atšķirīga dzīve, kuru es varu ietekmēt un veidot pati. Līdzības noteikti ir, taču svarīgi tās ir ieraudzīt un apzināties, kur beidzas mātes ietekme un sākas pašas. Svarīgi ir apzināties un nosaukt arī atšķirīgo no savas mātes. un drīzāk - jāmaina sava attieksme pret mammu, kas vairākumā gadījumu ietekmē to, kā veidojam attiecības ar vīrieti.

Kādas anonīmas sievietes viedoklis: "Es brīnos par tām sievietēm, kas visu laiku runā par savu vientulību. Ir taču laikraksti, grāmatas, mūzika, ir baznīca, kur iet...Tad, kad jūtos kaut mazliet vientuļi, es klausos garīgo mūziku, un es vairs nejūtos viena. Un es nespēju iedomāties, ka man varētu būt kāds vēl vīrietis pēc mana vīra, ar kuru nodzīvota tik skaista dzīve. Es nejūtu vientulību, kad apkārt visa ir tik daudz, ir šī mūzika, ir ko lasīt..."

Psiholoģe: "Pozitīvs piemērs. Runa par vienatni, ko cilvēks māk izbaudīt, piepildot tukšās nišas ar to, ko pats vēlas. Un - jo vairāk ir šo iespēju, jo mazāk laika izjust vientulību." 

Inta...par vientulību:" Zināt? Es tagad izbaudu to, ka esmu viena. Ja tā izskatās vientulība, tad man nav nekas pretim. Ižšķīros no vīra, kas visādos veidos bija nogājis no ceļa gadiem ilgi. Dēls ir pieaudzis, un viņam ir ģimene. Brauc ciemos, atved arī mazmeitu. Man nav laika domāt par vientulību. Braucu ciemos pie māsas, eju uz kultūras pasākumiem. Reizēm ar kādu varētu arī satikties, bet tas nav tāpēc, ka man būtu vientuļi. Arī appuišot nevienu netaisos un glābt no visādām problēmām arī ne. Es strādāju un protu atpūsties, gribētos kādreiz padejot vai pasēdēt un aprunāties. Es domāju, ka tādu vientulību, kas noderīga pašam, vajag daudziem, lai būtu sev vairāk laika..."

Vientulība tāpat kā laime nav ārējs faktors, tas ir cilvēka iekšējais stāvoklis. Psiholoģe A.Sloka norāda - vientulības esamība ir atkarīga tikai no tā, kā katrs pats pret to izturas. Vai apzinās savu vientulību, izbauda vai cīnās, pretojas un meklē izeju no tās. vai arī - neapzinās un neatzīst, ka ir vientuļš.

Stāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).