Jau otrajā randiņā pārgulējām un tiku pie bērniņa

"Vēlējos izkratīt sirdi un varbūt palūgt kādu padomu.

Man ir 20 gadi un gaidu bērniņu. Pie bērniņa tiku, iepazīstoties internetā ar vienu jauku vīrieti, man viņš likās diezgan normāls un patīkams sarunām. Tā pēc 4 mēnešiem mēs tikāmies, viss bija ļoti jauki un dzīvē man patika viņš vēl labāk... Tad otrajā reizē tiekoties, mēs pārgulējām un sanāca tā, ka tikām pie bērna, ļoti neapdomīgi un šausmīgi, bet abortu negribēju, un viņš man to neļāva.

No sākuma braucu pie viņa pa nedēļas nogalēm, viņš pret mani izturējās ļoti jauki un viss bija kārtībā. Es nepatiku viņa mātei, bet, kad uzzināja par gaidāmo bērnu, viņa pēkšņi atplauka.... Man acīs nekad neko neteica sliktu, tikai mana bērna tēvam teica, cik esmu slikta un mauciska.. (lai gan es māju tīru un ēst gatavoju katru dienu, neskatoties un grūtībām, kuras man tas sagādā).

Izrādās, šis jaukais vīrietis ir gatavais piena puika un dzīvo tik pie mammas pupa.

Izrādās, šis jaukais vīrietis ir gatavais piena puika un dzīvo tik pie mammas pupa, pēc darba atnākot mājās, viņš no sākuma aizies pie mammas runāties  aiz aizslēgtām durvīm uz stundu vai ilgāk.. Par ko viņi runā, es nekad nezinu, dažreiz tikai var dzirdēt, kā viņa kliedz uz viņu, jo esmu tāda un šitāda. Ar mani viņš tā nerunā par darbu, jo esmu laikam pārāk stulba. Viņš mammu klausa uz vārda!  Es esmu teikusi, ka tas jau ir par traku, bet viņš saka, ka esmu stulba un tēloju no sevis mocekli.

Bieži raudu, jo no manis novērsās ''draudzenes'', kad paliku stāvoklī, jo mūsdienās tā laikam ir slimība.....

 

Esmu pilsētas meitene, lai gan pie darba esmu pieradusi, jo citam visas durvis ir atvērtas un pienes visu uz paplātes, bet man jācīnās pašai. Tagad esmu dziļos laukos, un uz pilsētu viņš mani vienkarši neved, jo nav laika, nekad neņem mani līdzi nekur, tikai mammu, un es visu laiku mājas esmu viena pie plīts un ar slotu... Bieži raudu, jo no manis novērsās ''draudzenes'', kad paliku stāvoklī, jo mūsdienās tā laikam ir slimība.....

Es netieku nekur vesta, uz mājām braukt nevaru, jo tad viņš domā, ka es ar visiem guļu grūtniecības 6.mēnesī. Man vajag palīdzību, jo bērns no manas raudāšanas un mūžīgās vientulības izaugs ar traucējumiem. Man nav, kas palīdz, dod morālu atbalstu.

Ko man darīt? Pēc bērniņa piedzimšānas varbūt dodties pašai prom ar bērnu un lai bērna tēvs dzīvo tālāk pie mammas pupa, vai man palikt un klausīties, kā mani noliek, viņa mamma un māsa?"