Ko darīt ar vīrieti, ja viņš mājās neko nedara...

Es vairs nezinu ko darīt. Man, ja godīgi, viss piegriezies. Pat nezinu, kā pareizi rakstīt. Galvenais šai visā būtu - kā ir iespējams tikt ar vīrieti galā, lai viņš palīdzētu savai mīļotajai sievietei?

Šobrīd esmu izmisumā, un man ir pēdējais piliens. Pati esmu šobrīd uz kruķiem. Vispār gultā varu savu laiku pavadīt un depresijā krist, bet smagākais ir tas, ka pirms tā visa es biju sieviete kā sieviete..

Gan māju berzu, gan trauku kalnus vācu, gludināju, ēst taisīju, un vēl uz darbu spēju iziet, lai varētu katru mēnesi līdz 240 stundām nostrādāt. Bet runa ir par to, ka man nereāli kaitina tas, ka mans vīrietis neko nedara.

Ēst taisīt negrib, bet es vienmēr gatavoju un mājās sagaidīja silts ēdiens, pat no rītiem cēlos un brokastis pagatavoju, bet šobrīd to nevaru. Un ne reizi vēl neesmu sagaidījusi, ka brīvprātīgi vīrietis man pienesīs brokastis gultā vai pagatavos tās - jālūdz tas.

Bet man lamāties vien gribas, man apkārt aug netīrība, un viņš neko nedara. Tikai tad, ja kārtīgi uzbļaušu, tad haltūriski kaut ko izdarīs.

Drēbes - vienmēr izmazgātas, kārtīgi izgludinātas, salocītas un saliktas skapī, bet man slimai guļot gultā vēl spēj pavaicāt vai nav kāds gludināts krekls, bet kā, ja uz abām kājām pat nespēju nostāvēt - drēbju kalns mazgātais tikai krājas un negludinās. Virtuve vispār ir tik briesmīga - grīda netīra, galds netīrs - nolipis, trauku kalni stāv - nemazgā - neko nedara. Vispār - pilnībā neko negrib darīt. Bet man vienmēr bija ideāla kārtība.

Vienīgā lieta, ko var izdarīt, ir sēdēt vairākas stundas pie datora testējot jaunās spēles un pat tur apkārt ir putekļu kalni un netīri trauki, papīri, lipīgs un nosmērēts. Vai otra lieta - stundām sēž pie mašīnas. Darbā arī nav tik noslogots, jo tur var atļauties ierasties vēlāk un ātrāk aiziet un tikai kompi vien spaida tur.

Bet man lamāties vien gribas, man apkārt aug netīrība, un viņš neko nedara. Tikai tad, ja kārtīgi uzbļaušu, tad haltūriski kaut ko izdarīs.

Vispār es nesaprotu, vai man jābūt tādai dzīvei, ka ir jāraujas gan darbā sev iztiku nopelnīt un vēl mājās visu vācot un vēl vīru audzinot - piedodiet, kā mazu bērnu? Es nesaprotu..

Nekad no viņa neesmu saņēmusi kaut reizi gadā kādu īpašu apliecinājumu, dāvanu - smaržas, puķu pušķi vai vienalga ko, lai reizēm justos novērtēta viņam blakus. 

Mēs pat ceļot nekur nebraucam..

Vienmēr ir aizbildinājums - nav naudas, tur naudu vajag un tur..

Vienīgais tikai mazas bučas un - Es tevi mīlu...