Kā pieaugušai patstāvīgai sievietei atbrīvoties no mammas ietekmes?

Sieviete raksta: "Kā pieaugušai sievietei tikt vaļā no mātes ietekmes, kas vienmēr šķiet riebīga? Bērnu dienās par mani nelikās ne zinis, vienmēr bija svarīgi tikai tas, vai esmu izmācījusies. Būtībā, lai ko es darītu, iedzina mani savā istabā un lika sēdēt un zubrīties. Nekad neviena jautājuma par to, kā skolā gājis, par draugiem vai veidu, kā tos iemantot. 

Vienmēr svarīgs bijis tikai tas, kā izpildu noteikumus un kaut kādus mistiskus standartus, kas nekad nav tikuši izskaidroti vai vesti uz kompromisu. Būtībā – māte man ir svešs, paciešams cilvēks. Kā tikt vaļā no viņas iedomas, ka tagad, kad viņa kļuvusi veca un draugu neesamības dēļ viņai nav, ar ko aprunāties, māte grib kontaktēties ar mani? Nevēlos klausīties viņas privātajā dzīvē. Jebko nevēlos dzirdēt, tēlot, ka interesē. Kā lai viņu smalkjūtīgi (nevis smalko jūtu, bet nevēlamo seku dēļ) atšuj no savas dzīves? Laist tajā nevēlos. Ja nevajadzēja tad viņai manu personību, kamdēļ gan tagad piedāvāt, kad ar visu esmu pati cīnījusies sevī."

Atbild geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele:

"Izlasot Jūsu jautājumu un īso skaidrojumu, mani nepamet sajūta, ka jūsos jau daudzus gadus mājo aizvainojums un dusmas. Vislabākais veids, kā tikt galā ar šīm savām sajūtām, ir vēršanās pie speciālista un psihoterapijas uzsākšana, jo, kamēr jūs netiksiet galā ar savām emocijām un sajūtām, jūs nespēsiet sakārtot attiecības ar māti. Ja draugus mēs varam izvēlēties, tad vecāki mums ir tādi, kādi ir, un attiecības ar viņiem ir nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa tāpēc, ka zināmā mērā mēs par personībām veidojamies audzināšanas rezultātā un arī savu dzīvi veidojam tomēr ietekmējoties no vecākiem, viņu attieksmes pret mums, viņu vērtību sistēmas.

Šobrīd Jūs esat pieaugusi sieviete, kura var pati uzņemties atbildību par savu dzīvi, tāpēc arī drīkstat izlemt, vai vēlaties kontaktēties ar māti vai nē.

Un tomēr es no sirds ieteiktu izvērtēt, vai nespējat atrast veidu, kā piedot savai mātei un rast sirdsmieru, jo tas visticamāk jums pietrūkst, ja ir radies šāda veida jautājums. 

Es negrasos aizstāvēt jūsu māti, jo nezinu, kāpēc viņa jūs audzināja tā, kā rakstāt, bet visticamāk viņa citādi neprata. Iespējams, viņa šobrīd ar to nelepojas, bet tajā laikā varbūt tas bija vienīgais veids, kādu viņa zināja, varbūt viņu audzināja līdzīgi un viņa tikai atkārtoja savu pieredzi... Katrā ziņā viena konkrēta padoma, kā jums tikt galā ar šo situāciju, nav, bet domāju, ka tad, ja ļausiet pati sev ieklausīties savā sirdī, jūs atradīsiet atbildi, jo vispareizākā atbilde priekš jums tur tiešām mājo."