Vai dzemdības pēc 30 gadu vecuma ir tā labākā izvēle?

Mairita (26 gadi): "Bērns dzīvi nesakārto" 
“Jau vairākus gadus man ir attiecības ar puisi, bet lēmumu par sava bērniņa radīšanu vēl neesam pieņēmuši. Apzināti izsargājos no iespējamās grūtniecības, jo 26 gadi ir par ātru, lai uzņemtos atbildību vēl par kādu cilvēciņu. Ar draugu esam runājuši – vispirms gribas sakārtot savā kopdzīvē visas sfēras – iekārtot ģimenei ērtu dzīvesvietu, apprecēties, iepazīt vienam otru kā jauno vīru un sievu, ceļot, nostabilizēties darbavietā un tikai tad radīt bērniņu. Mums tā liekas ļoti pareiza izvēle. Katrs taču savu dzīvi, cik var, saplāno, pēc kaut kā tiecas, un tas ir tikai normāli, ja secība, kā iegūst dzīvē svarīgās lietas, katram ir citāda. 

Taču to negrib saprast manas draudzenes, kurām nu jau ir savi bērni. Katru reizi, kad aizejam pie viņām ciemos, kāda no draudzenēm apjautāsies – kad tad mēs ar Jāni precēsimies, domāsim par bērniem? Man tiek pat norādīts, ka neesmu vairs jauna meitene un pirmajam bērniņam mans vecums būs pārāk liels. Kad draudzenei izstāstu, ka vispirms dzīvē gribu nostabilizēties, viņa to negrib saprast. Viņa man pat pārmet, sakot, ka tās ir tikai atrunas, jo bērns taču visu pats sakārtojot un ieviešot dzīvē skaidrību. Lai no nemitīgajiem pārmetumiem tiktu vaļā, nekas cits man neatlika, kā viņai pajautāt – kā tad viņas dzīvi bērns ir sakārtojis? Es taču redzu, ka viņa bieži ir nelaimīga – mainoties dzīvokļu īres cenām, viņas jaunā ģimene jau ir vairākas reizes pārvākusies; mācības viņa nav pabeigusi, jo bērna barošanu ar sesiju nespēja savienot; kamēr viņa ir mājās kopā ar mazo, viņas draugs bieži aizkavējas darbā, nāk mājās iedzēris. Es tā negribu!” 

Katram vecumam savas īpatnības 
Vai bērniņu dzemdēt 20 vai 30 gadu vecumā, psiholoģiski lielas atšķirības nav. Lielāka nozīme ir tam, vai sievietei ir attiecības, kurās abi vēlas bērnu. Bērniņš – tas ir normāls attiecību turpinājums. Tiesa, pasaulē ir veikti pētījumi, kas atklājuši, ka vecākiem pāriem dzimst mierīgāki, prātīgāki un dzīves gudrāki bērni nekā pārim, kuriem bērns piedzimis aptuveni 20 gadu vecumā. Taču jauno vecāku bērniņi esot dzīvespriecīgāki un aktīvāki, jo jaunajiem vecākiem pašiem vēl daudz enerģijas. Vecumā jaunākās māmiņas bieži vieglāk spēj tikt galā ar grūtībām, kas rodas, audzinot bērniņu. Piemēram, ar ilgstošu neizgulēšanos viņām sadzīvot ir vieglāk nekā vecākām sievietēm. Katram vecumam ir savas īpatnības, bet, lai varētu apgalvot, ka viens vecums ir labāks par otru, kad radīt bērniņu, būtu nepareizi. Ja pirmais bērniņš dzimst aptuveni 30 gadu vecumā, tad palielinās risks, ka tas ir arī vienīgais bērniņš. 

Jaunu sieviešu arguments – man bērniņam vēl nav pienācis īstais laiks, jo gribu izveidot karjeru – ir skumjš un bieži vien nepatiess. Jā, uz gadu vai diviem būsi “izgājusi” no darba aprites, taču šo laiku vari izmantot savai pašizaugsmei. Bērniņa audzināšanu savienot ar valodu kursiem vai studijām augstskolā. Jautājums tikai – vai tev tas ir vajadzīgs, un vai tu vēlies? Vai gadījumā savu bērnu neizmanto kā ieganstu savam slinkumam mācīties? Auklējot bērniņu, sevi nevajag aizmirst! Esi atvērta un lūdz palīdzību citiem, ja tas nepieciešams. 

Bērns nav biznesa plāns 
Tāpat ir maldīgi uzskatīt, ka jaunām sievietēm pēcdzemdību krīzes ir daudz izteiktākas un smagākas, jo viņai pašai personība nav izveidojusies. Krīzes var būt un var arī nebūt visos vecumos. Viss atkarīgs no tā, cik pārim pirms bērniņa dzimšanas bija stabilas attiecības. Gados jaunām māmiņām pēc bērniņa dzimšanas var rasties sajūta, ka kaut ko citu savā dzīvē viņas palaiž garām, jo visu laiku jābūt kopā ar mazo. Šādos brīžos der atcerēties – katrs savu dzīvi veido un dzīvo unikāli. Turklāt nekad precīzi nevar paredzēt, kā šodienas lēmums ietekmēs nākotni. Varbūt tieši tajā brīdī, kad būsi gatava bērniņam, darbā tev piedāvās amatu, par kuru esi sapņojusi pēdējos desmit gadus? Vai varbūt tieši tad sašķobīsies tava veselība un pie bērniņa vairs nevarēsi tikt? Iepriekš visus faktorus dzīvē nevar paredzēt. Bērniņiem ir jādzimst tad, kad ir attiecības, pārī abi priecājas par dzīvi un ir gatavi bērniņam. Kad abi ir gatavi ziedot savu laiku bērniņam un priecāties par viņa dzimšanu. Viss pārējais ir lieka matemātika vai atrunas. Dzīve zaudē skaistumu, ja matemātiski visu tajā saplāno un bērna dzimšana ir tikai kā viena no sastāvdaļām dzīves biznesa plānā. Kur tad paliek emocijas? 

Vai spēj uzņemties atbildību? 
Vienīgais patiešām svarīgais priekšnosacījums, lai pašai būtu sajūta – esmu gatava pirmajam bērniņam –, justies stabili. Sievietes personībai jābūt pietiekami nobriedušai, jāspēj pašai uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, parūpēties par savām emocijām un vajadzībām, lai droši uzņemtos atbildību par savu bērniņu. Grūti būs būt labai (ar sevi apmierinātai) mātei, ja bērniņa dzimšanas brīdī būsi atkarīga no partnera vai vecākiem. Ja pati vēl būsi kā liels bērns, kurš meklē dzīvē savu vietu. Taču tāds brīdis, kad droši varēsi teikt – bērnam esmu simtprocentīgi gatava – un tas būs kā garants, ka bērna audzināšana veiksies bez problēmām, nepienāks. Lai arī cik literatūras būsi izlasījusi vai kursus iepriekš izgājusi, ar pirmo bērniņu daudz kas dzīvē jāapgūst no jauna. Pirmais mazulis visās ģimenēs ir tāds drusku izmēģinājuma. 

Bet svarīgākais – atceries, vecumam, kad dzemdēt savu pirmo bērniņu, nav noteicošās nozīmes. Būtiskāki ir apkārtējie faktori – stabilas attiecības, nobriedusi personība un abu gatavība kopā ar bērniņu mācīties dzīvē ko jaunu.

Konsultēja psiholoģe Vita Kalniņa. 

Avots: www.kasjauns.lv