Kāpēc vīrieši nespēj pārdzīvot šķiršanos no mīļotās?

Jautājums
“Kāpēc vīrietis, kurš pats aizgājis no ģimenes pie citas sievietes, kad satiekas ar savu meitu un dzird, ka bijušajai sievai kāds zvana, rīko greizsirdības scēnas un uzsver, ka bijusī sieva izrāda necieņu, viņa klātbūtnē runājot ar savu tagadējo draugu?”

Atbild psihoterapeits Arnolds Cerbulis.

“Veselīgajā variantā vīrietim būtu jārespektē, ka viņa bijusī sieva pēc šķiršanās sāk jaunu dzīvi un starp abiem ir noteikta robeža, kas netiek pārkāpta. Respektīvi, vīrietim vajadzētu apzināties, ka pēc šķiršanās sieviete pati lems, ar kuru cilvēku veidot tuvākas attiecības. Tomēr pēc šķiršanās cilvēki izdzīvo daudz sāpīgu izjūtu un grūtību. Kopdzīves laikā ne vienmēr viegli ir otram tā pa īstam emocionāli piesaistīties, taču šķiroties bieži vien tikpat grūti ir no otra “atvienoties”. To nespēdami, partneri turpina spēlēt iesāktās spēles un kārtot nenokārtotos rēķinus. Reizēm vīrietis ar savu aiziešanu no ģimenes it kā pasaka: “Redzi, kāds es esmu vecis?! Tu mani nenovērtēji, taču cita to izdarīja!” Savukārt sieviete nāk ar atbildes gājienu: “Redzi, no kā tu aizgāji?! Citiem vīriešiem es esmu īpaša!”

Jāapzinās, ka laulība veidojusies kā viena no privātīpašuma formām. Noslēdzot laulību, cilvēki apkārtējai sabiedrībai norāda, ka konkrētais cilvēks ir viņiem piederīgs. Un dažkārt šī privātīpašnieciskā attieksme, pašam cilvēkam to neapzinoties, snauž dziļi iekšā. Reizēm cilvēkam trūkst spējas sev pateikt: “Draudziņ, sieva vairs nav tava!” Turklāt joprojām daudzi cilvēki sevi identificē ar to, kas viņiem pieder, tas attiecas arī uz sievu un ģimeni. Pēc šķiršanās šāds vīrietis labāk jutīsies, ja viņam būs apziņa, ka sieviete, kuru viņš ir pametis, joprojām ir no viņa atkarīga un viņam pieder.


Cilvēka attīstības ceļā būtu jāspēj atdalīties no ārējiem apstākļiem un saprast, kas īsti es esmu pats un kāda ir mana unikalitāte. Taču sevi ieraudzīt objektīvā gaismā iespējams, vienīgi tajā ieguldot lielu darbu. Attiecību pārtraukšana ir zaudējums. Un cilvēka dvēselei ir bezgala grūti, ja dzīves laikā tā neiemācās sadzīvot ar zaudējumiem. Ir cilvēki, kuri, piedzīvojot zaudējumus, to izjūt kā smagu kritienu, pēc kura grūti piecelties. Reizēm cilvēki savu spēku pārvērtē. Piemēram, vīrietis atsakās no kādām attiecībām, caur to piedzīvo zaudējumu, kuru pats nespēj pārdzīvot, un tās dusmu jūtas, kuras faktiski pēc būtības viņam būtu jāvērš pret sevi pašu, viņš vērš pret otru cilvēku. Brīžos, kad piedzīvots zaudējums, cilvēki nereti sevi baro ar stāstiem: ja otrs nebūtu dzēris, būtu vairāk pelnījis, vai ja sieva būtu seksīgāka vai vairāk rūpējusies par ģimeni, tad attiecībās viss būtu kārtībā. Aiz šā aizsega cilvēks bieži aizmirst uzdot jautājumu: kas tie bija par izaicinājumiem man pašam, ar kuriem es netiku galā? Iespējams, izjukušās attiecības patiešām nebija attiecības uz mūžu, taču jebkurā gadījumā cilvēkam jāatbild uz jautājumu, kurus dzīves eksāmenus viņš ir izturējis un kurus ir zaudējis. Taču pārdomu vietā vieglāk spēlēt spēli, kuras laikā domas un jūtas, kurās paši sev baidāmies atzīties, pārmetam otram cilvēkam. Ar šādu attieksmi, kad visā tiek vainots otrs, daudzi cilvēki nodzīvo visu mūžu, tā arī nemēģinot izvērtēt paši sevi.

Svarīgi būtu apzināties, ka jebkurai krīzei ir arī “pievienotā vērtība”, tajā ir vērtīgā daļa, no kuras cilvēks mācās un iegūst kaut ko jaunu savai turpmākajai dzīvei. Taču, lai krīzi pārdzīvotu, jāsaprot, par ko tad īsti ir izjukušo attiecību stāsts. Šādos brīžos cilvēkam ir jābūt dialogā ar sevi, savām iekšējām izjūtām. Ja saprotu, kas ar mani notiek, es spēju savas sāpes izdzīvot. Taču nereti cilvēki to nevēlas atzīt un dzīvi cenšas padarīt citādāku, vienkārši nomainot personāžus; vīrietis cer, ka cita sieviete viņam liks justies citādāk. Kad tas nenotiek, dažkārt cilvēks nevis saprot, kāpēc viņam neizdodas izveidot ilgstoši noturīgas attiecības, bet gan nostājas pozā, pasludinot, ka visas sievietes ir maitas.