Sešu bērnu mammas pieredze: "Jau bērnībā zināju, ka dzemdēt pratīšu"

Būt ģimenei ar sešiem bērniem ir reizē skaisti un atbildīgi, lai, domājot par katru nākamo mazuli, parūpētos ne tikai jau par esošajiem, bet nepiemirstu arī par savām vēlmēm. Kā tas ir: būt tik kuplas ģimenes vecākiem, kopā izdzīvot grūtniecības un piedzīvot dzemdības, nepazaudēt vienam otru un pašiem sevi, – par to sarunājāmies ar daudzbērnu ģimenes vecākiem Daci un Ģirtu Kreceriem.
 

Mūsdienās seši bērni ir ļoti, ļoti daudz. Kas jums dod spēku radīt tik kuplu ģimeni?

Dace: Tas tiešām arī manā izpratnē ir ļoti daudz. Kad man jau bija pieci bērni, pamanīju, ka viņus ik pa laikam pārskaitu – priecājos un nespēju vien nobrīnīties, ka sanāk tik daudz, taču tas notiek ar dievišķu viegluma sajūtu. Bet es īsti nesaprotu, kāds spēks ir vajadzīgs, lai radītu kuplu ģimeni. Drīzāk ir nepieciešama mīlestība vienam pret otru, paļaušanās vienam uz otru un uz Dievu, uzticēšanās. Protams, ir labi, ja liela ģimene var normāli iztikt. Vīrs nodrošina ģimeni, bet visas materiālās lietas neatkarīgi no mums var vienu dienu vairs nebūt.

Ģirts: Nenoliegšu – ne katrs finansiāli var atļauties lielu ģimeni. Mums ir tāda iespēja, ka Dacīte var būt mamma par visiem simts procentiem. Esmu priecīgs, ka sieviņa var mierīgi pavadīt laiku kopā ar bērniem mājās, jo viņi ir mūsu nākotne. Es strādāju daudz, līdz ar to diemžēl ir kāds mīnuss: ģimeni redzu daudz retāk nekā gribētu – brīvdienās un vēlos vakaros.

Dace: Vecākiem nav jābūt kontā noteiktai naudas summai, lai varētu radīt bērnu. Daudz svarīgāk ir sajust, vai vēlies atvērt sirdi un klēpi jaunai dzīvībai vai tos nocietināt. Gadiem ejot, esmu sapratusi, ka esmu sajūtu cilvēks. Ļoti uzticos savām sajūtām jebkurā jautājumā, un tās mani nekad nav pievīlušas. Bieži tādu rīcību nemaz nevar saprotami pamatot, bet es zinu, ka tā ir pareizi. Esmu laimīga!
 

Vārds „grūtniecība” cēlies no „grūti”. Kas tev grūtniecību laikā ir bijis grūtākais?

Dace: Tāpēc man šis apzīmējums latviešu valodā nepatīk. Man ir nesaprotami, kāpēc bērniņa nēsāšana, izlološana zem sirds ir jāsauc par grūtniecību. Fiziski es mazuļa gaidības izdzīvoju ļoti dabiski. Bērniņi atnāca klusi kā brīnums. Mans asinsspiediens bija normāls, nemocīja kāju krampji vai slikta dūša. Grūtākais bija nestabilais emocionālais fons – grūtniecības hormonu ietekmētais mainīgais garastāvoklis. Grūti bija saģērbt mazāko bērnu, kad pašai jau bija liels vēders. Protams, reizēm bija arī nogurums, kad neko nevēlējos darīt.
 

Šā žurnāla numura temats ir veselīgi noritoša grūtniecība. Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, lai bērna gaidīšana noritētu patiešām veselīgi?

Dace: Domāju, ka vissvarīgākais ir būt saskaņā ar sevi un lai saskaņa būtu arī abu vecāku vidū. Tas attiecas ne tikai uz veselīgu grūtniecību, bet arī uz sievietes veselību visā pārējā laikā. Manuprāt, ļoti svarīgi jau kopš bērnības rūpēties par meitām, lai viņas neapsaldētos, skraidot ar plikām kājiņām vasaras sākumā vai peldoties. Es stāstu savām meitenēm, kāpēc ir svarīgi ar atbildību izturēties pret savu veselību un ka viņas ir topošās sievietes un māmiņas. Vēlos, lai manas meitas satver sajūtu, ka var būt ļoti laimīgas un pagodinātas, ka ir sievietes. Svarīga loma, protams, veselīgai bērniņa gaidīšanai ir arī sievietes izvēlētai aprūpes personai, lai var uzticēt savu un mazuļa veselību un saņemt iespēju izrunāties.
 

Ģirts: Manuprāt, pats svarīgākais, lai bērniņa gaidīšanas laiks noritētu patiešām labi, ir nodrošināt harmoniju un mieru ģimenē. Ja būs stress un nemiers, arī grūtniecības laikā var rasties kādas veselības problēmas vai sarežģījumi. Vīrietim nevajag baidīties palutināt sieviņu šajā periodā un runāt ar bērniem par visu, kas notiek. Tāpat gribētu ieteikt visām mūsu jaunajām sievietēm padomāt par savu veselību, veselīgu dzīvesveidu ne tikai grūtniecības laikā, bet jau pirms tam. Un, protams, arī vīriešiem par šiem jautājumiem ir jādomā.
 

Kāda tētim ir loma veselīgas grūtniecības nodrošināšanā?

Dace: Tētis ir ģimenes sargātājs un nodrošinātājs. Īpašajā gaidīšanas laikā ir labi, ja viņš var pasargāt mammu no nevajadzīgiem uztraukumiem, liekas informācijas. Vīrietis var mīlēt savu sievu un būt zinošs grūtniecības norisē, lai neapvainotos vai nedusmotos, piemēram, par sievas gaidību laika hormonu ietekmēto svārstīgo noskaņojumu. Es gaidībās biju ļoti patīkami pārsteigta, kad vīrs man teica, cik esmu skaista un cik ļoti viņš mani mīl.
 

Ģirts: Lai arī grūtniecība ir process, ko fiziski piedzīvo sieviete, arī es kā topošais tētis uztraucos par to, lai bērniņš piedzimst vesels un Dace justos labi. Tā kā mazuļa gaidīšanas periods ir patiesi svarīgs, manuprāt, es to visu uztvēru ļoti atbildīgi – rūpējos, lai Dacei nekā netrūktu: ne vitamīnu, ne minerālvielu; pieskatīju, lai būtu atbilstošs uzturs un pēc iespējas vairāk miera un atpūtas.

Mēdz teikt, ka nākamās dzemdības ir ātrākas, vieglākas. Vai tiešām tā ir?

Dace: Katras dzemdības ir citādas. Pirmās trīs, kas tika ierosinātas, bija ātrākas ar katru nākamo. Otrs jaunākais mājdzemdību bērniņš man pasaulē nāca ļoti atšķirīgi, jo pati tā biju vēlējusies. Iedomājos, ka normāli būtu, ja mazais dzimtu 37. nedēļā ar svaru 3500 gramu un dzemdības sāktos ar augļūdens noplūšanu. Visi pārējie bērni man ir dzimuši 40.–42. nedēļā ar svaru virs četriem kilogramiem. Es dabūju savas „normālās” dzemdības, kā biju iedomājusies, tikai kopumā ļoti tika pārbaudīta mana pacietība. Dzemdības bija salīdzinoši garākas nekā citas. Par jaunākā bērniņa nākšanu pasaulē gan varu teikt, ka tās bija visvieglākās un ātrākās dzemdības. Atvēršanās līdz pilnam atvērumam notika ļoti mierīgi, pakāpeniski un emocionāli dziļi manī, un mazulis pēc tam piedzima 20 minūšu laikā.
 

Vai pirms dzemdībām esi baidījusies?

Dace: Esmu baidījusies pirms visām dzemdībām. Tas ir tikai normāli. Baiļojos, vai viss būs labi man un bērniņam, vai man piedzims vesels mazulis. Veselīgas bailes palīdz sagatavoties. Lai cik tas būtu savādi, visvairāk baidījos pirms pēdējām dzemdībām. Man bija grūti sadzirdēt un uzklausīt sevī bailes par dzemdību procesu, jo biju taču laidusi pasaulē jau piecus bērnus. Ļoti baidījos no tā, ka man sāpēs. Tikai tagad, trīs mēnešus pēc dzemdībām, sapratu, ka šīs bailes man lika ļoti koncentrēties uz radībām, atrast tam laiku manā ikdienā ar vecākajiem bērniem un, galvenais, atvērties emocionāli un ļauties. Piemēram, atlaist saspringtās domas par dzemdību datumu un uzticēties, ka bērniņš piedzims savā īstajā dienā. Kas ir svarīgākais, lai dzemdības noritētu bez sarežģījumiem un būtu skaists notikums ģimenes dzīvē?
 

Dace: Interesanti, taču es jau bērnībā zināju, iekšēji sajutu, ka mācēšu dzemdēt. Manuprāt, ir ļoti svarīgi censties atrast savu iekšējo, dabisko sievieti, kad runa ir par grūtniecību un dzemdībām. Ja sieviete, gadiem ejot, savā ģimenē, darbā, sabiedrībā uzliek sev dažādas maskas, tad dzemdībās, visticamāk, neviena no tām nepalīdzēs. Dzemdības varētu iztēloties kā ūdenskritumu, bet līdz tam ilgi un lēni ir plūdusi upe, nesot līdzi dažādus notikumus. Dzemdībās var izpausties un atklāties dzīvesveids, neizrunātie strīdi un aizvainojums, tāpēc par dzemdībām ir jādomā un tām jāgatavojas vismaz visu grūtniecības laiku. Dzemdības ir dabisks process. Cilvēki piedzimst ar prasmi čurāt un kakāt. Tāpat ir ar dzemdībām. Sievietes prot dzemdēt!
 

Vai un kāpēc tētim ir jāpiedalās dzemdībās?

Dace: Ir jājūt vienam otra vēlēšanās un varēšana. Domāju, ka vīram ir jāpiedalās dzemdībās. Kopā bērniņš tiek ieņemts, un kopā esam, kad viņam atveras vārti plašajai pasaulei. Tas ir skaisti! Vīrietis ir piedalījies dzemdībās arī tad, ja viņš nav stāvējis pie sievas kājām un redzējis, kā piedzimst mazuļa galviņa, vai pārgriezis nabassaiti. Vīrietis ir mierā ar sevi, ja var fiziski palīdzēt. Dzemdībās viņš var masēt sievai muguru, padot ūdeni, taču lielais radību darbs ir jāpadara sievietei. To vīrietim ir grūti izturēt. Es stāstīju savam vīram, ka viņš man ļoti palīdz ar to, ka ir vienkārši blakus. Es dzemdībās sajutu viņa enerģiju un arī bērniņš to sajuta. Man bija dzemdības, kad mazulis kavējās dzimt, jo vīrs mājās darīja dažādus darbus. Kad viņš atnāca pie manis, arī bērniņš bija klāt.

Ģirts: Man šķiet, ka vissvarīgākais mums kā pārim ir būt kopā mirklī uzreiz pēc bērna piedzimšanas. Dažkārt man pat ir šķitis, ka Dacei traucē mana klātbūtne dzemdību laikā, lai gan, iespējams, viņai ir bijusi vajadzīga manis sniegtā drošības sajūta. Pēdējā reizē radībās piedalījās dūla, kas, manuprāt, 100 reižu labāk tiek ar šo uzdevumu galā – sieviete sievietes vajadzības tomēr izprot daudz labāk. Bet nenoliedzami – nabassaites pārgriešana ir skaists brīdis.

Dzemdības parasti sāp. Vai tas nevieš domu, ka ar sešiem bērniem pietiek?

Dace: Dzemdības sāp. Vismaz man nesāpīgas nav nācies piedzīvot. Domāju, ka radību sāpes nav tās, kas ietekmē bērnu skaitu ģimenē, bet zinu, ka man pietiek ar sešiem bērniem. Esmu to sajutusi. Jau sestā mazuļa gaidību laikā zināju, ka viņš man būs jaunākais. Viss grūtniecības laikā notika ļoti īpaši. Iepriekš sevi piepildītu redzēju, iznēsājot bērniņu un dāvājot viņam dzīvību. Tas mani darīja ļoti laimīgu. Tagad, pēc sestā bērna, es zinu, ka vēlos darīt arī kaut ko citu.

Vēlos, lai manas meitas satver sajūtu, ka var būt ļoti laimīgas un pagodinātas, ka ir sievietes.Lai cik tas būtu savādi, visvairāk baidījos pirms pēdējām dzemdībām. Es ļoti baidījos no tā, ka man sāpēs.

Vai tu, Ģirt, pieļauj domu par vēl kādu bērniņu?

Ģirts: Pašreizējā sajūta ir tāda, ka jāļauj Dacītei atpūsties un atrast laiku arī sev. Viņa tomēr septiņas dienas nedēļā pavada kopā ar bērniem. Tajā pašā laikā nekad jau nevar teikt – nekad. Līdz šim jau arī mēs neko neesam plānojuši.

Trīs no sešām jums bija mājdzemdības. Vai tajās piedalījās arī bērni?

Dace: Pirmajās divās mājdzemdībās bērni nepiedalījās. Mans lēmums bija viņus nogādāt paciemoties pie radiem, sākoties dzemdībām. Tā būtu papildu slodze man vēl pēc radībām izzināt, kā viņi to ir sapratuši un pārstrādājuši. Toreiz tam nebiju gatava. Gribēju ļauties notiekošajam un būt kopā ar vīru un vecmāti, nevis domāt par to, ko tajā brīdī dara bērni. Savukārt jaunākā mazuļa mājdzemdībās sanāca ļoti interesanti. Bija brīvdiena, un visi bērni atradās mājās. Pie kaimiņiem notika iepriekš norunāts pikniks, un viņi visi atradās tur. Mana vecākā meita pirms šīm dzemdībām izteica vēlēšanos, ka grib būt tajā laikā mājās. Tāpēc mums „atnāca” risinājums – visiem palikt mājās.

Ģirts (smejas): Mums ir ļoti informēti bērni – gan par grūtniecības norisi, gan bērniņa dzimšanu. Viss beigu beigās ir noticis gluži organiski, jo pirmo grūtniecību laikā mēs paši savā starpā vairāk pārrunājām, kas notiek grūtniecības laikā ar sievietes ķermeni, kā attīstās bērniņš no pirmās līdz pēdējai dienai. Nu zināmā mērā jūtamies kā profesionāļi – daudzas lietas uztveram gluži intuitīvi. Tāpēc droši vien pienāca brīdis, kad bijām gatavi tam, ka arī bērni paliek mājās.

Pastāstiet sīkāk par jaunākās meitas dzimšanu!

Dace: Pēdējās radībās vēlējos pie sevis tuvumā dūlu un vecmāti, bet vīra pienākums šoreiz bija pieskatīt bērnus. Notika tā, ka mazākie ik pa laikam no piknika kaimiņu sētā atskrēja pie manis paskatīties, vai bēbītis ir jau piedzimis. Man tas nemaz netraucēja. Tas bija brīnišķīgi, kad mirklīti pēc mazuļa piedzimšanas atnāca tētis, māsas un brāļi, lai samīļotu tik ļoti gaidīto māsu.

Ģirts: Manuprāt, šāds dzemdību modelis ir ļoti veiksmīgs, jo arī bērniem bija izteikta klātbūšanas sajūta. Jau piecas minūtes pēc dzemdībām jaunākie varēja samīļot ģimenes jaunpienācēju un izbaudīt brīnumu, ka nupat mamma vēl staigāja ar bērniņu puncī, bet tagad mazulītis guļ uz rokām. Bērniem nevienā brīdī neradās stress, ka viņus kaut kur aizved projām.
 

Vai, jūsuprāt, bērniem tā ir vērtīga pieredze?

Dace: Manuprāt, kuplā ģimenē bērni ir tikai ieguvēji, jo iemācās lietas, ko nevar apgūt nekur citur. Tas nekas, ka viņi to sapratīs varbūt tikai vēlāk. Arī pērlei vajadzīgi daudzi gadi, lai tā izaugtu. Ceru, ka manas radības bērniem ir devušas dabiskuma sajūtu par dzemdībām, sievietes svētākā stāvokļa apzināšanos, cilvēka vērtību jau no mātes miesām un ģimenes vērtību. Jaunākā bērniņa mājdzemdībās, kad visi bijām mājās, tiešām bija īpaša sajūta man un arī bērniem. Bija sajūta, ka debesis virs mums ir atvērušās. Ikdienā, grūtniecības laikā apmīļojot manu punci un redzot, ka dzemdības var notikt mājās, bērni ir iemācījušies to uztvert dabiski. Gandrīz tāpat, kā vecākie jaunākajiem var uzlīmēt plāksteri uz nobrāzta ceļa vai pielikt aukstumu sasistai pierei, netaisot no tā traģēdiju.
 

Ģirts: Piekrītu, ka arī bērniem šī bijusi neatsverama pieredze. Un te es nedomāju tikai dzemdības. Kad dzima Elza, Kārlītim bija tikai divi gadi. Līdz tam mamma visu laiku ir bijusi ar viņu, runājusi par meitiņas gaidīšanu, bijuši visu laiku kopā. Un tagad Kārlītis ar māsiņu ir kā dvīnīši. Uzreiz pēc māsas piedzimšanas viņš piesteidzās pie viņas, samīļoja un sapaijāja. Emocionāli tas bija brīnišķīgi. Manuprāt, tas viss veicina to, ka bērniem pašiem, kad būs izauguši, grūtniecība un dzemdības šķitīs pavisam dabiski un skaisti notikumi.
 

Kā atgūsti spēkus pēc dzemdībām?

Dace: Spēki atjaunojas paši, tikai jāsaprot, kādam uzdevumam var tērēt tos spēkus, kas ir. Tie ir domāti, lai māmiņa un bērniņš viens otru iepazītu, mīlētu, sajustu un primāri aprūpētu. Ja nav neviena, kas sākotnēji palīdz uzkopt māju, tad lai tā paliek nekopta. Tas ir liels pārbaudījums sev – saprast, ka es tagad vispirms esmu mazulītim, nevis iepriekšējā mājsaimniece. Pirmie mēneši pēc pēdējām divām dzemdībām ir bijuši diezgan smagi, jo nav, kur atgūt spēkus. Ikdiena paiet, aprūpējot bērnus, un laiku atrast sev ir gandrīz neiespējami. Man pēc jaunākā bērniņa dzemdībām sanāca ļoti maz laika, lai atgūtu spēkus. Nebiju pietiekami nopietni noorganizējusi palīdzību no malas, un vīrs, manuprāt, dzemdības jau uztvēra pārāk vienkārši. Tomēr mēs rīkojāmies un lūdzām palīdzību. Otram mazākajam bērniņam mums pirmos trīs mēnešus bija ļoti mīļa auklīte.


Un kā ar spēku ikdienā, kad jārūpējas par tik kuplu bērnu pulciņu?

Dace: Vēlos pateikties Dievam par visu, ko Viņš man dod. Vienmēr lūdzu Viņa palīdzību un padomu ikvienā dzīves situācijā. Ļoti priecājos, ja izdodas apmeklēt dievkalpojumu. Esmu sajutusi, ka ar katru nākamo bērnu mans iekšējais un ārējais skaistums un veselība ir tikai vairoti. Esmu iemācījusies priecāties par mazumiņu, ko izdodas padarīt, kamēr mazais to ļauj, nevis jukt prātā par nepadarītajiem darbiem. Spēku dod mazulīša smaids, pirmie smiekli, veselīgums, divgadnieka palaidnības, lielāko bērnu rotaļas. Mani lielie bērni daudz palīdz pieskatīt mazākos un dara to labprātīgi. Mīlestības mirkļi ar vīru atgriež sajūtas un prātu atpakaļ realitātē un atgādina, ka pirms jaukā, kuplā bērnu pulciņa esam bijuši mēs kā pāris. Tas palīdz mums padomāt par savām vajadzībām un vēlmēm.

Autore: Audra Šauere

Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā. Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi. Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".