Ar tā brīža vīrieti seksa nebija, jo ticēju, ka krāpju jauno mīlestību. Attiecību stāsts

Mēs satikāmies, tik nejauši, cik vien iespējams. Mums bija kopīgs viens paziņa - viņa brālis. Reiz, ciemojoties pie tā paša brāļa, satiku viņu... Ehh. Tas bija kaut kas. Pirmo reizi mūžā izjutu tādas sajūtas. Viņš tur stāvēja it kā nekas nebūtu noticis, bet tai pašā laikā neatraujot acis no manis, skatijās manī tieši sirdī... Ticiet vai nē, es to jutu. Mēs visi sēdējām pie apaļa, bagātīgi klāta galda. Savādāk pie Imanta nenotiek. Kad ciemiņi - tad vienmēr tiek paēdināti no sirds...

Es, Imants, viņš, Ilona, mans toreiz dārgais cilvēks... Bet līdzko tanī vakarā viņu ieraudzīju - visa dzīve bija skaidra - kā dēļ dzīvoju, kā dēļ izdzīvoju... Tas bij viņš  ar savām zilajām acīm... Ak dievs, vēl tagad šermuļi pārskrien, atceroties to reizi. Viņa smaids, smiekli skatieni. It kā nejauši, tomēr trāpīgi. Tieši sirdī... Atceros, kā gāju prom, sirds drebēja, prāts domāja - ak dievs, ko tu dari?

Pēc tās reizes pagāja mēnesis, manuprāt... Bet nebija dienas, kad nedomātu par viņu, nebija brīži, kad neatcerētos viņa skatienu, viņa smieklus, smaidu... Ehh... Vēl šodien skaidri atceros sapni par viņu. Mēs vēžojām. Ķērām tādus lielus, sarkanus vēžus… Un kā no rīta acis vaļā, meklēju sapņu tulkojumu. Tur rakstīts (melns uz balta) liela mīlestība un laulības. Mana pirmā doma - ko Tu te muldi, stulbais internet, kāda mīlestība, ja esmu kopā ar vīrieti, kurš nekad mani nepalaidīs? Ko Tu te raksti, ja esmu viņu redzējusi savā mūžā tikai vienu reizi, kādas laulības?

Vēl šodien skaidri atceros sapni par viņu. Mēs vēžojām. Ķērām tādus lielus, sarkanus vēžus…

Nenoliegšu, kad neviens nebija, bieži skatījos viņa profilu draugos... Un sapņoju par neko...

Pienāca tā reize, kad dieviņš (mans mīļais labais dieviņš) deva man iespēju viņu redzēt vēl vienu reizi. Viņš bez maikas - tikai šortos, mazliet iedzēris, toties daudz drošāks, ne tik kautrīgs, ne tik atturēts. Ehh, bet es, ne jau viena, ar Viesturu. Viņš, tieši viņš, saka - braucam... Es domāju, jā es jau lidoju pie Tevis, bet tajā pašā laikā, ja Viesturs nojaustu kaut ko, es sen būtu atrāvusies pamatīgi... Kaut gan, ja tā labi padomā, viņš nojauta. Nojauta jau no pirmās reizes. Atceros, kā toreiz Viesturs man teica, ja es vēlreiz paskatīšoties uz viņa pusi - atraušoties...

Tai pašā vakarā, pie tā paša brāļa, tas pats viņš par daudz iedzēris, sēž man blakus un jautā: "Tu mīli savu vīru?" Nu un pasakiet, mīļie, ko lai atbildu, ja sirds skrien pa priekšu prātam? Es sēžu un klusēju.. Klusēju, līdz jautājums atkārtojas. Un vēlreiz atkārtojas. Un beidzot, pēc entajiem Viestura pārmestajiem skatieniem uz manu pusi es saku: "Jā, es mīlu savu vīru." (Ar Viesturu nebijām precējušies)… Tikai mana sirds drebēja tik bezjēdzīgi, tik strauji... Tik mīlestības pārņemta, no nezināmā, no satraucošā... Viesturs, jauši vai nejauši ko nojaudzdams, veda mani mājās... Ehh, bet es tik ļoti gribēju vēl palikt, pasapņot, sajust viņa smaržu, dzirdēt viņa balsi... Starp citu, viņam ir tik rupja un vīrišķīga balss, tik manām ausīm tīkama… Mēs aizbraucām.

Līdz Viesturs nejauši uzzināja visu... Tas bija ārprāts, skandāli, lamāšanās... Vienkārši sakot - dzīvs murgs…

Nākošā diena. Esmu darbā. Zvans uz darba telefonu. Es atbildu. Un ko Jūs domājat, tur viņš. Sirds gandrīz vai pa muti neizleca… Cenšos mierīgi atbildēt uz visiem viņa jautājumiem... Bet viņa balss lika manaj sirdij drebēt... Tas bija kaut kas... Bet vispār runa bij tāda, es nāku pie Tevis ciemos šovakar, gaidi, būšu... Ak dievs, es domāju, ko Tu dari, neesmu tak viena. Es saku nē, es nevaru tā un šitā, nē un nē... Bet viņš saka, vienalga Tevi nozagšu. Ja vien kāds spēj iedomāties, kā mana sirds sitās, kādas bija manas sajūtas... Bet es vienalga palieku pie sava, saku nē, tā nevar, neesmu viena… Bet viņš - es Tevi nozagšu… Gaidi, būšu vakarā.

Es tiešām nezināju, vai viņš būs. Bet ko es darīju? Fiksi dušā. Tā kā biju darbā, tad drēbes bija, tās kas bija, bet toties kosmētika bija… Uzkrāsojos, sasmaržinājos ne pa jokam... Sēdēju un domāju, kaut nu viņš nebūtu, es taču tā nevaru, neesmu viena. Un tā un šitā... Bet tai pašā laikā skatos visu laiku uz ceļu, nāk vai nenāk... Eh, sirds, ko Tu dari ar mani...

Un es redzu - nāk… Nāk savā pasakainajā gaitā. Un ar vien tuvāk, arvien straujāk sirds sitas... Tūlīt jau klāt... Ienāk pie manis, es vienkārši nezināju, ko teikt. Nopircis šampi, kūciņas, runā un runā… Bet man vienkārši nebija vārdu... Viņš bija pie manis, te blakus... Bet es tā nevaru, es nevaru krāpt Viesturu. Bet tai pašā laikā viņš mani vienkārši apbūra, neko citu tajā brīdī pateikt nevarētu, vienkārši apbūra... Viņš palika pa nakti. Nē, seksa nebija, tikai  skūpsti un pieskārieni, bet ar to pietika, likās, kas es uzsprāgšu no visa tā... Tie pieskārieni, tas maigums, tās acis, smaids un lūpas... ĀRPRĀTS...

Nākošajā maiņā viņš bij klāt, es jau vairs nevarēju pretoties, vienkārši nespēju... Viņa pieskārieni, viņš pats...

Nākošajā maiņā viņš bij klāt, es jau vairs nevarēju pretoties, vienkārši nespēju... Viņa pieskārieni, viņš pats... Zinu jau zinu – rozā brilles, bet tā bija pirmoreiz manā mūžā... Nekad nebiju jutusi ko tādu... Un nevarēju vienkārši no tā atrauties... Tā tas turpinājās mēnesi, ar vien dziļāk, arvien lielāka pieķeršanās vienam pie otra. Ar laiku jau arī bērni tika it kā nejauši iepazīstināti ar Viņu... Kaut gan Viesturs vēl joprojām nezināja... Gribu tik teikt, ka tajā laikā, kad sāku satikties ar viņu, ar Viesturu seksa nebija... Vienkārši nevarēju. Nu jau likās,  ja būtu sekss ar Viesturu, tad krāptu viņu nevis Viesturu…

Līdz Viesturs nejauši uzzināja visu... Tas bija ārprāts, skandāli, lamāšanās... Vienkārši sakot - dzīvs murgs…

Bet te nu es esmu, viņa sieva, viņa vienīgā,  tikai viņa…

Ak dievs, vēl pēc šitiem gadiem, esmu pēc viņa kā bez prāta, katrs viņa pieskāriens, katrs skatiens liek man trīcēt.. Zinu, ka dzīve mani izvedusi cauri daudziem pārbaudījumies tikai tapēc, lai nonāktu pie viņa... Lai viņš varētu mani nozagt…​