Ja man atkal būtu 2 gadi... Jeb iejūties bērna ādā!

Dažkārt mēs dusmojamies, ja bērni nedara to, ko mēs vēlamies un tā, kā mēs kaut ko iztēlojamies par labu esam. Šeit mēs neskaidrosim, kāpēc mūsu bērnu mēdz uzvesties tā, kā mēdz uzvesties, bet mēģināsim ar humoru ilustrēt, kādas būtu mēs, ja pēkšņi pamostos divus gadus vecas. 

Vīrs man piedāvā izvēlēties vienu no diviem tērpiem, ko viņš man atlasījis šodienai. Man netīk ne viens, ne otrs. Tā vietā pati izvelku no skapja savu mīļāko kleitu ar volāniem.

FOTO: Shutterstock.com

Vīrs man piedāvā izvēlēties vienu no diviem tērpiem, ko viņš man atlasījis šodienai. Man netīk ne viens, ne otrs. Tā vietā pati izvelku no skapja savu mīļāko kleitu ar volāniem.

 

7:00 Bakstu vīram ar rotaļu zaķi un saku, ka esmu pamodusies. Vīrs mani aiznes uz vannas istabu, bet es aiztaisu durvis viņam degungalā un saku, ka uz podiņa iešu pati. Vēlāk par savu sniegumu saņemu 50 centus. Urrā, vēl 50 un varēšu sev nopirkt noskatīto rokas somiņu.
Vīrs man piedāvā izvēlēties vienu no diviem tērpiem, ko viņš man atlasījis šodienai. Man netīk ne viens, ne otrs. Tā vietā pati izvelku no skapja savu mīļāko kleitu ar volāniem. Vīrs man palīdz sataisīt matus un uzkrāsoties.

 

08:00 Gribu noskatīties vienu sēriju “Maša un Lācis”. Vīrs saka, ka mums tam nav laika. Dusmās situ kājas pret grīdu. Vīrs tik agri no rīta nav gatavs  kārtējai histērijai, tāpēc vienojamies, ka skatīšos “Mašu un Lāci”, kamēr ēdīšu brokastis.

 

08:30 Ignorēju, kad vīrs jautā vai esmu jau iztīrījusi zobus. Iespītējos, tāpēc viņam nākas mani stiept uz vannas istabu un sameklēt zobu birsti un zobu pastu. Kamēr tīru zobus, vīrs atrod manas kurpes un somu. Mēs braucam uz darbu.

 

09:00 Vīrs mani aizved uz darbu un painformē manus kolēģus, ka nu jau pilnībā esmu iemācījusies pati iet uz podiņa.

 

11:00 Darba sanāksme. Kolēģi sačukstas, kurš ir saņēmis manas dzimšanas dienas ballītes ielūgumu. IT speciālists sāk vaimanāt, viņš nav uzaicināto sarakstā, esmu uzaicinājusi tikai meitenes. 

 

12:00 Piektdienās pusdienu piedāvājums tuvējā kafejnīcā kā vienmēr ir briesmīgs. Apēdu gan savu, gan kolēģes kūkas gabaliņu. Izmētājam pa grīdu brokoļus un dodamies atpakaļ uz biroju strādāt.

Reklāma
Reklāma

 

11:30 Man jāuzraksta ikmēneša atskaite. Tā vietā izmantoju vienu stundu, lai iepirktos internetveikalos. 

 

12:30 Atnāk priekšniece un lūdz man atdot kolēģei viņas iPhonu, ko esmu “aizņēmusies”. Administratore sāk kliegt, jo vēlas tikpat lielu algu kā grāmatvedei, kura plēš aiz matiem reklāmas speciālistu. Priekšniekam tas viss ir apnicis, viņš mūs izdzen ārā iedzert kafiju un apskriet pāris apļus ap redakcijas ēku.

 

17:00 Vīrs man atbrauc pakaļ, lai savāktu no biroja. Mums jāieiet veikalā nopirkt man jaunas kurpes un jaunas bikses. Vīrs saka, ka nav jau brīnums, es tik daudz ēdod, ka esmu izaugusi no vecajām biksēm.

Gribu suši. Lieliski, saka vīrs, tad viņam nebūšot jāgatavo vakariņas. Izdomāju, ka vēl pie vakariņām vēlos glāzi vīna. Nopērkam vīna pudeli, gribu uzreiz attaisīt un padzerties no kakliņa. Vīrs man izņem pudeli no rokām, ieliek maisiņā un saka, ka taisīsim vaļā, kad būsim mājās. Nokrītu uz grīdas turpat veikalā, sāku raudāt un sist kājas pret zemi. 

 

19:00 Mājās novelku kleitu un nomainu to pret mājas biksēm. Vīrs mani slavē, ka esmu pilnībā pati ar to tikusi galā. Vārtos pa sofu, kamēr vīrs saliek drēbes veļas mašīnā. Pēc tam viņš pasniedz man suši un glāzi vīna un mēs beidzot skatamies “Mašu un Lāci”, veselas divas sērijas.

 

22:00 Esmu nogurusi, bet negribu iet gulēt. Vīrs mierīgi paskaidro, ka man jāiet gulēt, citādi no rīta būšu kreņķīgā omā. Viņš aiznes mani uz vannas istabu un palīdz iztīrīt zobus. Pēc tam vīrs palasa man priekšā jaunāko IEVAs numuru un es aizmiegu ar smaidu uz lūpām. Rīt izčīkstēšu trūkstošos 50 centus un mēs dosimies man nopirkt jaunu somiņu.


Pārpublicēts, iedvesmojoties no Linnas Hansenas raksta 10.12.2014. žurnālā “Foreldre & Barn”