Vai rozā brillēm vienmēr jākrīt? Mīlestības vēstule vīram

Jā nenoliegšu, reizēm dusmas sprāgst uz visām debespusēm, kāpēc Tu tā un ne savādāk, bet tiklīdz ielienu pie viņa gultā, sajūtu viņa smaržu, viņa ķermeni, un zinu , ka viņš ir tikai mans, dusmas pazūd. Un kur tad tur vairs dusmām vietas?

Kā es viņu mīlu! Kā dievinu katru pieskārienu, skatienu, skūpstu. Pēc šiem četriem gadiem, man rozā brilles ir divkāršojušās. Godīgi!  Es jau nesaku, ka viņš nāk mājās ar rožu klēpjiem ( laime ir tad, kad viņš vispār atceras  nopirkt kādu puķi), nēsā mani uz rokām no rīta līdz vakaram, vai nesola man nezin kādus debessmannas kalnus. Bet no rītiem ir vienmēr tēja pie gultas, buča uz darbu braucot. Ja reiz gadās saslimt, mani aprūpē simtreiz labāk nekā slimnīcā, ja gadās vēl būt mazliet slinkai, tad brokastis arī garantētas gultā. Ir sajūta un pārliecība, ka par mani kāds rūpējas. Smaids par manu joku, smiekli vakarā, skatoties komēdiju. Nu pasakiet, kā rozā brilles var kaut  kur pazust? 

Zinu, ka daudzi teiks  "Muļķe tāda!". Bet  tās nav gluži manas pirmās attiecības un nav gluži pirmās laulības. Esmu otrreiz precējusies (nav man tik daudz gadu, tik vien ap 30). Un ar to gribu teikt, ka esmu izjutusi visādu attieksmi un mīlestības izpausmes. Bet šis ir vienīgais gadījums un vienīgais arī paliks, kas manu sirdi ir paņēmis sev, bez atdošanas. Zinu, ka tā ir drošā vietā. Es to vienkārši zinu. Tā sajūta, kad zini, ka tas dzīvē ir tikai Tavs, tikai tā ir tava puse. Tavs cilvēks! Es zinu, tas ir viņš. Ar to gribu tikai teikt, ka ne vienmēr jāpazūd tām rozā brillēm. Ne vienmēr jānododas rutīnai.

Tās vietā mēs varam priecāties par to,  kas mums ir dots. Par katru pieskārienu, mīļumu un labu vārdu no savas pusītes. Jo, ja tā padomā, ne visiem ir dota iespēja izjust īstu, patiesu mīlestību. Nobeigumā gribu tikt pateikt milzīgu paldies Dieviņam, ka viņš man ir devis manu mīļo Vīru, un paldies Vīram, ka viņš man ir…

Mīlu Tevi.