Patiess stāsts: Man bija 32 gadi, kad satiku savu mīlestību. Viņai bija 92
Ļoti bieži sabiedrība uz pavecākiem vīriešiem, kas satiekas ar jaunām sievietēm, skatās saprotoši. Ja jūtas uzplaukst pārī, kurā ir vecāka sieviete un jaunāks vīrietis, sabiedrība smīkņā un nesaprot, kā tas iespējams! Kā gan jauns vīrietis var iekārot vecu ķermeni!?
Par to, kā ir iemīlēties sievietē, kas varētu būt tava
vecvecmāmiņa, stāsta 32 gadus vecs vīrietis, aktieris Gregors
Kolinss. Savu mīlas stāstu viņš atklāj tad, kad mīļotā Marija jau
ir mirusi, tādā veidā pasargājot viņu no sabiedrības
nosodījuma.
„Atceros reizi, kad pirmo reizi ieraudzīju Mariju. Sākumā es
sadzirdēju viņas stumjamā rollera riteņu švīkstoņu. Pēc brīža
ieraudzīju viņu. Viņa stāvēja stalti izlējusies un mazliet
izskatījās pēc trusēna, kas ieinteresēti pēta, kas notiek
istabā. Tad viņa apsēdās un teica „Jūs laikam esat Gregors”.
Sievietei bija brīnišķīgs maigs Vīnes akcents. Man tā bija
mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Nekad pirms tam un pēc tam tā
vairs neesmu juties.
Tolaik man bija 32 gadi un es biju aktieris. Darba man nebija
un draugi mani pārliecināja uz laiku piepelnīties, strādājot par
veco ļaužu aprūpētāju, tāpēc devos un darba interviju ar Mariju
Altmani. Es nebiju sajūsmā par iespēju pelnīt iztiku,
aprūpējot vecus cilvēkus. Ja nu vienīgi spēlējot aprūpētāju uz
lielā ekrāna. Ilgi šai domai pretojos, iespējams, nojautu, ka
tikšanās man būs liktenīga. Tā arī notika…
Marija bija tērpusies brīnišķīgā košā šallē, zaļā kašmira džemperī
un baltās biksēs. Vienlaikus no viņas vējoja kaut kas
bērnišķīgs un nesabojāts. Nebiju līdz šim saticis nevienu tik
elegantu sievieti.
Mēs apsēdāmies un dīvāna. Likās, ka esam vienīgie cilvēki visā
plašajā pasaulē. Uzreiz sajutu, ka Marija manī klausās nevis ar
ausīm, bet ar sirdi. Šajā dienā mana dzīve pilnībā mainījās.
Nākamos trīs gadus es atliku visus savus dzīves plānus, lai katru
mirkli pavadītu kopā ar Mariju. Mēs viens otru sapratām un sajutām
uzreiz. Šķita, ka esam tikušies jau citās dzīvēs un mūsu lielajai
vecuma starpībai nebija nekādas nozīmes. Mums likās, ka abiem ir
tikai 20. Bija noticis kas neticams un maģisks!
Pārsteidzošā kārtā mani draugi izrādījās lielākie mūsu attiecību
atbalstītāji, lai gan attiecību sākumā, protams, es nebūt
necentos visus radus un draugus iepazīstināt ar savu mīļoto.
Negribēju, lai tik aristokrātiska, izsmalcināta sieviete iepazīst
visus manus draugus, no kuriem daļa nebija ar labām manierēm un
priekšzīmīgu dzīvi.
Tomēr tie draugi, kas mūs zināja un Marijas ģimene bija ļoti
saprotoši. Marijas ģimene bija pateicīga man, ka esmu darījis
laimīgu viņu māti pēdējos dzīves gados.
Mēs ar Mariju jautri pavadījām laiku. Reiz es viņai teicu „Tu
man esi kā mamma, vecmāmiņa un draugs vienlaikus,” uz ko Marija man
atjautāja „Un kā ar mīļākās lomu?” Mēs viens pret otru
sajutām dziļas romantiskas jūtas, bet fizisko attiecību mums
nebija. Mēs bijām dvēseļu radinieki.
Es neizdarīju neko, lai nopelnītu šo mīlestību. Bet viņa manī ieraudzīja to, ko es neredzēju pats sevī.
Trīs gadu laikā, kamēr mēs bijām kopā, Marija man atklāja mākslas un kultūras pasauli. Viņa bija uzaugusi Vīnē, kultūras un mākslas vidē, viņa bija Gustava Klimta radiniece un labi zināja šīs mākslas aprindas. 1938. gadā ar vīru bēgot no nacistiem pārcēlusies uz Losandželosu. Šajās attiecībās es izaugu, nobriedu un atradu atbildes uz jautājumiem, par kuriem iepriekš pat nebiju domājis. Vienīgie jautājumi, uz kuriem atbildi nesaņēmu – kāpēc es mīlu šo sievieti? Un kāpēc viņa mīl mani? Es neizdarīju neko, lai nopelnītu šo mīlestību. Bet viņa manī ieraudzīja to, ko es neredzēju pats sevī.
Marija nomira 2011. gada 7. februārī. Es biju klāt līdz
pēdējam elpas vilcienam. Bērēs Marijas meita pienāca pie manis un
pateicās, lai ļāvu viņu mātei nodzīvot pēdējos dzīves gadus tik
pilnasinīgi. „Tu biji viņas dzīves pēdējā lielā mīlestība. Paldies
par to!”
2015. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca Holivudā uzņemta filma
par šo neparasto mīlas pāri „Woman in Gold” jeb „Sieviete
zeltā”. Galveno lomu atveido izcilā aktrise Helēna Mirrena.
Vairāk pa filmu var uzzināt šeit.
Informācija un ekrānšāviņš no "The Guardian"