Par košu dzīvi. 101 dzīves gads, skola 40 gados, trešā laimīgā laulība ar bērnības mīlestību

Vecais ar jauno, senatne un mūsdienas, viedums un dzīvības sākums… Šī vecā sieviete ir Roze Kamfilda, kas tur rokās savu mazmazmazmeitiņu Kelliju. Pēc nedēļas Roza šo pasauli atstāja. Viņa nodzīvoja 101 gadu un dzīve, iespējams, ne vienmēr bija rožu lauks, toties noteikti tā nebija garlaicīga. Par vecvecvecmāmiņas dzīves līkločiem masu medijiem pastāstīja Sāra.

„Cik es sevi atminos, vecmāmiņa vienmēr ir bijusi dzīvespriecīga, visā ieraudzījusi gaišo pusi un viņai vienmēr bija krājumā kāds STĀSTS”.  

Rozas ģimene bija trīs bērni, pieci mazbērni un 10 mazmazbērni. „Mēs ļoti cerējām, ka vecmāmiņa paspēs satikt mazo Kelliju. Laikā, kad viņai bija jādzimst, vecmāmiņa nokļuva slimnīcā, bet liktenis bija lēmis, ka viņām vēl bija iespēja ieraudzīt vienai otru”.

Rozas dzīvesstāsts aizsākās 1913. gadā Mičigānā. Par spīti tam, ka ASV piedzīvoja Lielo Depresiju, ģimene bija nodrošināta. Tas nozīmē, ka ģimenē bija radio un pat sava automašīna, jo tēvs bija gluži vai „pasists” uz jauno tehniku un jaunievedumiem.

Pabeigusi minimālo apmācības kursu – lasīt un daudz maz rakstīt, meitene no skolas tika izņemta. Tajos laikos sievietei nebija nepieciešama koledžas izglītība, lai pienācīgi tiktu galā ar saviem tiešajiem pienākumiem – mājas soli un bērnu audzināšanu.

30. gadu vidū Roza apprecējās, dzemdēja 3 bērnus un pēc 15 gadiem izšķīrās. Toreiz viņai bija 40 un sieviete nolēma, ka ir īstais laiks iestāties koledžā un iegūt kārtīgu izglītību. Roza kļuva par skolotāju.

Tad sekoja otrās laulības, bet kļuvusi par atraitni, Roza pieņēma lēmumu precēties trešo reizi. Šoreiz ar savu jaunības dienu mīlestību Leniju Kamfildu. Tieši pēdējais vīrs bija Rozas lielā dzīves mīlestība. Diemžēl kopā viņi bija tikai nepilnus desmit gadus. 1996. gadā Lenijs nomira un Roza vairs neapprecējās.

Pat ja tev ir slikti, uzliec uz sejas smaidu un jau nākamajā dienā problēmas sāks risināties pašas

Dažus gadus pēc trešā vīra nāves Rozai atklāja krūts vēzi. Līdz pat pēdējai dzīves dienai Rozas moto bija nemainīgs: "Pat ja tev ir slikti, uzliec uz sejas smaidu un jau nākamajā dienā problēmas sāks risināties pašas no sevis." Otra Rozas dzīves gudrība, kas palīdzēja tik ilgi nodzīvot un nepazaudēt optimisma garu, bija "Esi vienmēr laipns".

Protams, ka Rozas dzīve nav unikāla. Tā tikai vēlreiz ļiek atcerēties, kas arī mums līdzās ir pavisam ikdienišķi cilvēki, kas nodzīvojuši garu, bagātu dzīvi, tikuši galā ar grūtībām un palīdzējuši citiem.

Pēc tam, kad Facebook parādījās Rozas un viņas mazmazmazmeitiņas kopīgā fotogrāfija, neskaitāmi cilvēki sāka dalīties ar savas ģimenes un dzimtas stāstiem. Tikai tagad viņi bija novērtējuši, cik brīnišķīgi cilvēki ir viņu dzimtas vecmāmiņas un vectētiņi.

Vai arī tavā dzimtā ir omītes un opīši ar STĀSTU?

Avots: Dailymail.co.uk