Sieviete atzīstas: "Vienu bērnu es mīlu vairāk..."

Vainas izjūta
«Patiesībā visus savus bērnus mīlam vienādi, taču grūtības mums rada kādas konkrētas īpašības, ko savā bērnā esam pamanījuši. Taču bērnu nevajadzētu ar tām identificēt, jo īpašības un reakcijas parāda cilvēka uzvedību noteiktos brīžos, taču tās neliecina par cilvēku kopumā. Šaubas par to, ka bērnus nemīlam vienādi, parasti rodas brīžos, kad vecāki konstatē, ka viņiem nepatīk bērna rīcība un viņi automātiski pieņem, ka tādējādi viņiem nepatīk pats bērns. Tas ir nepareizi,» uzsver psihoterapeite Aelita Vagale.

Parasti mums bērnos un arī citos cilvēkos nepatīk īpašības, kuras nevēlamies redzēt paši sevī un ar kurām neesam tikuši galā.

Parasti mums bērnos un arī citos cilvēkos nepatīk īpašības, kuras nevēlamies redzēt paši sevī un ar kurām neesam tikuši galā. Neatrisinātās izjūtas rada gaidas, ka mans bērns būs citādāks nekā es, ka viņā būs tikai to īpašību kopums, ko spēju akceptēt. Dažkārt bērni izceļ gaismā arī nepatīkamus pagātnes brīžus. Piemēram, bērns vizuāli atgādina bargo vectētiņu, pret kuru kāds no vecākiem joprojām jūt aizvainojumu, vai arī bērna rīcība atgādina, piemēram, šķirto vīru, kas konfliktsituācijās bijis nesavaldīgs. Rodas apburtais loks, vecāki jūtas vainīgi, ka bērnu mīl mazāk, jo bērns nerīkojas tā, kā vecākam gribētos, tajā pašā laikā viņš nespēj bērnam palīdzēt un par to jūtas vēl vainīgāks. Vainas izjūta ir tā, kas signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, taču pati par sevi tā neko neatrisina. Tādēļ vispirms vecākiem vajadzētu konkretizēt, kas tieši man liek domāt, ka vienu bērnu mīlu mazāk?
 

Izaicinošā uzvedība
Attieksmi pret bērnu ietekmē dažādi aspekti, tostarp, arī bērna gaidīšanas laiks, piedzimšanas apstākļi. Piemēram, grūtniecības laikā vai dzemdībās sievietei bijuši sarežģījumi. Vecāki baidās par bērnu, vairāk pievērš viņam uzmanību, un jūtas vainīgi, ka otram bērnam netiek tik daudz rūpju. Bet rūpes un mīlestība ir pilnīgi dažādas tēmas. Ja vecāki vairāk rūpējas par vienu bērnu, tas nenozīmē, ka viņš tiek arī vairāk mīlēts.
 

Ja vecākiem netīk kādas bērna reakcijas, ir svarīgi apzināties, ka bērni ir kā mūsu spogulis, kas parāda tās izpausmes, kuras paši nefiksējam. Ja vecākiem nepatīk, kā bērns dusmojas, der sevi kritiski pavērot no malas, vai es pats konkrētos brīžos nereaģēju gluži tāpat kā bērns? «Visbiežāk jautājums nav par to, kas man patīk vai nepatīk bērnā, bet ar ko es tieku vai netieku galā,» uzsver Aelita Vagale. Sieviete var būt laba mamma maziem bērniem, bet netikt galā ar pusaudzi. Viņa pati, iespējams, pusaudžu vecumā tikusi vai nu pārlieku ierobežota, vai arī viņai nav noteiktas nekādas robežas. Vecāki, kas paši nav izdzīvojuši sarežģīto pusaudžu vecumu, var būt neizpratnē, ko darīt ar bērnu, kas pastāv uz savu taisnību, kas patiesībā ir normāla pusaudža uzvedība. Tie vecāki, kas veselīgi izdzīvojuši pusaudžu gadus, raugoties uz saviem bērniem, saka: «Es jau biju tāds pats!».

Nezinot, kā rīkoties, vecāki nereti nonāk galējībās: nesaprotot, ko iesākt, bērnam tiek dota pārmērīga brīvība vai arī bērns tiek pārmērīgi apspiests. Problēmas rodas tajās attiecībās, kur vecākiem ir reaktīva uzvedība – es nevis vēroju savu bērnu un mēģinu saprast, ko viņam vajag, bet reaģēju uz to, ko viņš dara. «Gudrība ir spējā redzēt bērnu kopumā, nevis koncentrēties tikai uz atsevišķiem gadījumiem. Ja bērns saņem vecāku uzmanību, viņam nav vajadzības to piesaistīt papildus, demonstrējot negatīvu uzvedību. Bērnam ir svarīgi just, ka neatkarīgi no domstarpībām, kas ik pa laikam parādās attiecībās ar vecākiem, viņš ir pieņemts, un vecāki priecājas par to, ka viņiem ir šis bērns,» stāsta Aelita Vagale.

Vecāku attiecību grūtības ar pusaudžiem ir liela mūsu sabiedrības problēma, jo vecāku pašu pusaudžu gadu reakcijas lielākoties tika apspiestas. «Rezultātā izaugusi komformistiska paaudze, kas labi prot pielāgoties, bet nespēj sevi aizstāvēt. Tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz alkoholisma atkarīgo vai depresīvo cilvēku, kas nespēj savas emocijas vērst uz āru,» uzsver Aelita Vagale.

 

Neveselīgā konkurence
Nevienlīdzīgu attieksmi bērni visbiežāk sāk apzināties, ja vecāki brāļus un māsas sāk salīdzināt un ja vecāki saka, nevis, ka otrs labāk uzvedas, bet gan, ka otrs bērns ir labāks.

Dažkārt situācija ģimenē kļūst paradoksāla. Vecāki it kā bērnu ar problemātisko uzvedību mīl vairāk, taču, lai sev to neatzītu, viņi vairāk uzmanības sāk pievērst otram bērnam. Jūtot vecāku neviennozīmīgo attieksmi, «labais» bērns ar šo situāciju sāk manipulēt, lai iegūtu sev labumu. Savu viņš panāk ar to, ka vecāki abus bērnus salīdzina un viņš var spekulēt ar saviem labajiem darbiem, sūdzēties par otru vai arī novelt paša nodarījumus uz otru. Bērns par katru cenu cenšas sevi izcelt, lai saņemtu vecāku uzmanību. Taču vecāki, kuri ar vārdiem pauž: «Tu mums esi teicamnieks, labais bērns, ar tevi nav nekādu problēmu», sirdī ir otra bērna pusē.
 

Piemēram, ģimenē liela vērtība ir vīrieši, un vecvecāki pieņem, ka vislabākais ir jādod puisīšiem. Var būt arī gluži cita situācija, kad vairākās paaudzēs dzimuši dēli un beidzot pasaulē nākusi meitenīte, kas tiek pārspīlēti mīļota.

Dažkārt nevienlīdzīgā attieksme pret bērniem tiek demonstrēta citu iemeslu dēļ, un to var izrādīt gan vecāki, gan vecvecāki. Piemēram, ģimenē liela vērtība ir vīrieši, un vecvecāki pieņem, ka vislabākais ir jādod puisīšiem. Var būt arī gluži cita situācija, kad vairākās paaudzēs dzimuši dēli un beidzot pasaulē nākusi meitenīte, kas tiek pārspīlēti mīļota. Šādi ģimenē veicina neveselīgu konkurenci starp bērniem. Arī tālākajā dzīvē tas var radīt bērniem problēmas. Viņi var sacensties ar partneri par varu ģimenē, mēģināt nostiprināt savas pozīcijas, jo
pastāvīgi jutīsies apdraudēti.
 

Nejūtos mīlēts
Terapijā tie ir grūtākie jautājumi, kad cilvēki atceras nevienlīdzīgo vecāku attieksmi. Viņos gadiem ilgi var saglabāties liela netaisnības izjūta. Subjektīvā izjūta, ka esmu vai neesmu ticis pieņemts no vecāku puses, ir ļoti svarīga jebkuram cilvēkam. Ja bērns nav pietiekami izjutis mīlestību un pieņemšanu, šo robu viņš cenšas aizpildīt savā turpmākajā dzīvē ar pastāvīgu pašapliecināšanos, taču arī tā parasti nesniedz gandarījumu. Cilvēkam šķiet, ka viņu mīl par maz. Citi cilvēki saka: «Tevi taču visi mīl, tu sabiedrībā esi iemīļots, tu esi mūsu kompānijas dvēsele!», bet cilvēks atbild: «Saprotu, ka citi mani mīl, taču es to nejūtu.» Tā ir lielākā bēda cilvēkam, ja viņš nespēj justies mīlēts. Arī partneris nejūtas laimīgs, jo no viņa tiek prasīts vairāk, nekā viņš spēj dot. Sajūta, ka mani nemīl pietiekami, ir subjektīva, tā nav atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem, un šis iztrūkums nāk līdzi no bērnības.

Ja bērns nav pietiekami izjutis mīlestību un pieņemšanu, šo robu viņš cenšas aizpildīt savā turpmākajā dzīvē ar pastāvīgu pašapliecināšanos, taču arī tā parasti nesniedz gandarījumu.

Bērns kā pagātnes atspulgs
Nereti vecāki bērnam piedēvē bijušā partnera rakstura īpašības. Tā viņi nerīkojas apzināti, tas ir aizsargmehānisms, jo vieglāk ir dusmoties uz bērnu, nekā sev atzīt, ka joprojām nav spējuši atlaist partneri, kurš ir aizgājis. Attiecībās bērnam ir lielas grūtības, ja vecāki nepārstāj ar viņu risināt to konfliktu, kas nav atrisināts bijušajās attiecībās. Bērns nevar būt viņš pats, jo viņš tiek iesaistīts gluži citā lomā. Bērns sāk spēlēt to lomu, ko no viņa gaida pieaugušais. Piemēram, konflikta gadījumā viņš pārņem mātes izturēšanos un nerunā dienām ilgi, bet māte viņam pārmet, ka viņš rīkojas gluži kā viņa tēvs. Tā kā sieviete nav mainījusi savas reakcijas, bērns, kas ir emocionāli tuvs cilvēks, viņai sāk piespēlēt. Arī pieaugot, šie bērni bieži jūtas par sevi nedroši, viņi vēro citu reakcijas un mēģina uzminēt, kā pašiem būtu jāuzvedas. Tas tādēļ, ka cilvēks nav radis pie attiecībām, kur viņu pieņem tādu, kāds viņš ir.

 

Jaunas dzīves sākums
Ja vecāki sevī pamana negatīvu attieksmi pret kādām bērna reakcijām, svarīgi ir saprast, kas viņos to ir izraisījis. Pārsvarā «spoku» izceļot no tumsas, tas pazūd. Saprotot, kas izraisa vainas izjūtu pret bērnu, vecākiem ir vieglāk bērnam atvainoties situācijās, kad viņi pāršāvuši strīpai, vai gluži pretēji – palikt nelokāmiem, ja viņi apzināsies, ka rīkojas pareizi.

Dažkārt var nomākt situācija, kad nevienlīdzīgu attieksmi pret bērniem demonstrē partneris. Tad ir svarīgi, ka kāds no vecākiem, kurš redz objektīvo situāciju, spēj nostāties bērna pusē. Svarīgi ir pateikt: «Kaut arī tētis tā pateica, tās ir viņa domas, bet es domāju citādi.» Tas palīdz bērnam radīt drošības izjūtu, pamatu, ka netaisna attieksme netiek uztverta kā pašsaprotama.
 

Profesionāla palīdzība būtu jāmeklē tad, ja viens vai abi vecāki pret bērnu pastāvīgi jūt negatīvu attieksmi. Taču vecākiem nebūtu jāuztraucas tajā gadījumā, ja kādā brīdī viņus pārņem izjūta: «Mans bērns ir briesmīgs!», bet jau pēc brīža viņi bērnā ierauga arī daudz pozitīva.

«Pārsvarā vecāki spēj bērnus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Mums nepatīk  grūtības, kuras rada bērni, nevis paši bērni,» uzsver Aelita Vagale. Atrisinot sarežģījumus attiecībās, vecāki parasti spēj ieraudzīt, ka visi bērni viņiem ir vienlīdz mīļi.

Avots: www.kasjauns.lv