Profesore: Par attiecībām ar bērniem atbildīgi vecāki. Vienmēr!

Vai var secināt, ka vientulības sajūta ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks vecumdienās nejūtas laimīgs? Kāpēc, izaudzinot bērnus un sagaidot mazbērnus, vectētiņi un vecmāmiņas nav kā siltas saulītes, ap kuriem pulcējas dzimtas atvases?
 

Profesore, psihoterapeite, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne šeit saredz problēmu vairākos līmeņos. Tā ir gan visas latviešu tautas traģēdija, kas iznesusi padomju gadu sūro pieredzi ne tikai neveidot veselīgas attiecības, bet pat apzināti tās postīt; gan arī pašu cilvēku greizos komunikācijas modeļus, kuru ietvaros būt laimīgs ģimenē nespēj neviens.

Vēsturiskā mantojuma nasta

“Cilvēki nejūtas labi, jo attiecībās ir problēmas. Viņi nav veiksmīgi, veidojot attiecības ar bērniem un vēlāk arī mazbērniem. Tā ir skarba patiesībā – iepriekšējo paaudžu cilvēki ne tikai netika mācīti, kā veidot attiecības ģimenē, bet pat tika darīts viss, lai būtu pēc iespējas sliktāk. Ģimene nebija vērtība. PSRS sistēma pamatojās uz meliem, neuzticēšanos, puspatiesībām, drīkstēja darīt vienu, bet ko runāt citu. Šie principi darbojās ne tikai sabiedrībā, bet arī ģimenēs.

Tā ir skarba patiesībā – iepriekšējo paaudžu cilvēki ne tikai netika mācīti, kā veidot attiecības ģimenē, bet pat tika darīts viss, lai būtu pēc iespējas sliktāk. Ģimene nebija vērtība.

Dzīvojot cietumā, kas ir bija padomju sistēmas būtība, nevarēja prasīt no cilvēkiem augstus morāles principus. Svarīga bija psihiska izdzīvošana, nevis emocionālā labsajūta un cilvēciskās attiecības.

Vēl viens aspekts, kas ir ietekmējis latviešu tautas spēju veidot labas attiecības ģimenē, ir tas, ka mums kā tautai nekad nav bijusi aristokrātijas. 

Vēsturiski tā bija šķira, kurai pietika brīvā laika un brīvo naudas līdzekļu, lai būtu iespēja kopt attiecības. Rietumeiropā šāda iespēja bija. Protams, arī aristokrātu ģimenēs veidi un stili, kā to darīt, mainījās, bija arī ļoti nelabi piemēri un perversas attiecības, tomēr pamatprasmes saglabājās – savstarpējas cieņas izrādīšana, skatīšanās vienam otram acīs, cieņpilna uzruna vārdā (sabiedrībā pat pievienojot uzvārdam visus iespējamos sasniegumus), novērtējuma izrādīšana.

Tā ir skarba patiesībā – iepriekšējo paaudžu cilvēki ne tikai netika mācīti, kā veidot attiecības ģimenē, bet pat tika darīts viss, lai būtu pēc iespējas sliktāk.

Latviešiem kā zemnieku tautai šādas izpausmes nekad nav bijušas aktuālas. Tam nebija ne laika, ne arī iespēju, lai šos resursus veltītu ģimenes attiecību un savstarpējās saskarsmes izkopšanai. Šobrīd nekur tālāk neesam tikuši. Joprojām reaģējam rupji, nevis viens otram uzsmaidām, komunicējam pavirši un necienīgi. Mums ar zemnieku kultūru un padomju mantojumu neapzināti joprojām liekas - jo sliktāk tu izturies un neaptēstāks esi, jo labāk tas ir.

Vecmāmiņas komandētāja gars

Profesore Ancāne norāda, ka, lai arī ir saprotams, ka vecākās paaudzes cilvēki ir piedzīvojuši milzīgu emocionālu šoku, pārejot no vienas sabiedriskas iekārtas uz otru bez iespējas izvēlēties, tomēr lielākā atbildības daļa par to, ka vecumā esi palicis viens, tāpat gulstas uz paša pleciem.

Postpadomju telpā Eiropas vērtības - cieņa un respekts, savstarpēja nekomandēšana, vēl nav iedzīvojušās. Tomēr jaunā paaudze šos uzvedības modeļus pieņem vieglāk, bet tas ir pretrunā ar vecākās paaudzes priekšstatiem, kā ir jābūt.

Mēs esam pieraduši pakļauties komandām, sākumā klausīt vecākiem, tad citiem. Mums nav brīva cilvēka iekšējās izjūtas, sabiedrība ir sarežģītā pārejas periodā. 

“Mēs esam pieraduši pakļauties komandām, sākumā klausīt vecākiem, tad citiem. Mums nav brīva cilvēka iekšējās izjūtas, sabiedrība ir sarežģītā pārejas periodā. Ja jaunā paaudze vēl spēj diezgan elastīgi pārorientēties uz Rietumeiropas vērtībām, tad vecākajai paaudzei tas nenotiek tik vienkārši. Pārvērtībām ir grūti adaptēties, ja tu neesi tajās piedzimis,” tā profesore.

Atbildība – vecāku pusē

Tradicionāli sabiedrībā izskan aicinājumi atcerēties vecos cilvēkus, piezvanīt viņiem, apciemot tos. Vai tas nozīmē, ka jaunie ir bez sirdsapziņas un ar īstu atmiņu? Vai apelēšana pie vainas sajūtas spēj uzlabot attiecības?

“Jāatceras viena lieta – bērni izvēlas, kā veidot attiecības ar visu pasauli, izņemot to, kādas būs viņu attiecības ar saviem vecākiem. Kādu uzvedības un attiecību modeli vecāki izveidos, tādā modelī bērni dzīvos. Un nevajag pēc tam sūdzēties, ka viņiem nav labi! To attiecību veidu, ko vecāki noteikuši, bērni izmainīt nespēj. Tas it tikai pašu vecāku ziņā, pie tam neatkarīgi no tā, cik veci ir paši vecāki un viņu bērni,” skaidro Gunta Ancāne.

Kādu uzvedības un attiecību modeli vecāki izveidos, tādā modelī bērni dzīvos. Un nevajag pēc tam sūdzēties, ka viņiem nav labi! To attiecību veidu, ko vecāki noteikuši, bērni izmainīt nespēj. Tas it tikai pašu vecāku ziņā!

Eksperte norāda, ka mūsu vecākā paaudze komunicē ar bērniem un mazbērniem ārkārtīgi vardarbīgi. Viņi komandē, pastāv, dzīvo pēc principa, ka ir viens pareizais, proti, viņu viedoklis un citu nepareizais viedoklis. Ļaunākajā gadījumā vecie cilvēki apzināti vai neapzināti manipulē ar veselības stāvokli, piesauc savu slikto veselību, bet dažreiz patiešām arī saslimst, jo neatrod adekvātākus mehānismus, kā kompensēt uzmanības trūkumu. Viņi nesaprot, ka bērni un mazbērni pie viņiem braukt tad, kad būt kopā būs patīkami, nevis smaga pienākumu nasta.
 

“Tas, ko vecākā paaudze var darīt, lai paši jutos labāk, ir būt jaukiem, pozitīviem cilvēkiem. Atvainoties, ka iepriekš ir burkšķējuši, sūdzējušies un vainojuši bērnus. Nebūt vairs čīkstīgiem, gaudulīgiem un neinteresantiem. Palūgt piedošanu un solīties mainīties.

Mūsu vecāki augstākās vai zemākās toņkārtās pārmet, ka bērni par viņiem ir aizmirsuši, apelē pie vainas sajūtas, pārmet, ka novecojuši. Viņi domā, ka vainas izjūta piesaistīts bērnus. Ja gribat, lai jūsu bērni brauc ciemos, lieciet starp jums mīļumu, prieku, pozitīvas patīkamas emocijas un jūs nebūsiet vientuļi”.
 

Kas jāsper pirmais solis šajā situācijā? Tikai un vienīgi vecākiem! “Esmu redzējusi 97 gadus vecu cilvēku ar ļoti elastīgu domāšanu. Tā ir katra paša izvēle, cik mēs elastīgi spējam domāt. Ja vecais cilvēks ir izdomājis, ka domāšanu mainīt nevēlas, tad tā ir viņa izvēle palikt ar sevi un savu nelaimīgumu,“ diezgan skarbi secina psihoterapeite.