Mammas viedoklis: Kā sadzirdēt savu bērnu un nepieļaut vecāku kļūdas
Atkārtoti noskatījos filmu „Mammu, es tevi mīlu”. Pārgurusi mamma viena audzina savu bērnu. No sirds cenšas. Vēl visu to labāko. Saprotams, mīl savu dēlu vairāk par visu pasaulē. Un dēls mīl mammu. Dēls, lai aiztaupītu mammai nevajadzīgas ciešanas, mēģina risināt problēmsituācijas pats. Ar savu bērna pieredzi.
Tādas situācijas, ar kurām pat pieaugušais nemaz tik viegli galā
netiktu! Uz jautājumu, kāpēc neko mammai nav teicis, dēla atbilde
pavisam vienkārša: “Tu jau atkal psihotu, tāpēc nestāstīju..”
Cik no malas superīgi labi redzams – ko vajag un ko nevajag
darīt! Kad pats nonāc vienā vai otrā situācijā, kaut kā nekas tik
labi vairs nesaredzas. Nē, nedomāju vis šeit veikt dziļu
filmas analīzi, katram tā noteikti izraisa savas izjūtas. Bet
aizdomājos gan par šo tēmu.
Mammas galvenais uzdevums - spēt radīt uzticības pilnu vidi savam bērnam. Vidi, kurā bērns jūtas droši. Kur vienmēr var pārrunāt to, kas uz sirds. Un nav jābaidās tikt nesaprastam vai nosodītam. Būt pieejamai, kad tas nepieciešams un ar izpratni ieklausīties savā bērnā
Nevienam jau nav noslēpums, ka būt par Mammu ir viens no
grūtākajiem uzdevumiem sievietes dzīvē. Mamma ir tā, kura iedod
savam bērnam šo starta kapitālu patstāvīgas dzīves uzsākšanai –
sākot no pasaules redzējuma, uzvedības modeļa un beidzot arī ar
vērtību sistēmu.
Ir vērts, nē drīzāk – tas ir galvenais pamatuzdevums ikvienai
mammai – spēt radīt uzticības pilnu vidi savam bērnam. Vidi, kurā
bērns jūtas droši. Kur vienmēr var pārrunāt to, kas uz sirds. Un
nav jābaidās tikt nesaprastam vai nosodītam. Būt pieejamai,
kad tas nepieciešams un ar izpratni ieklausīties savā bērnā. Sniegt
nepieciešamo atbalstu un reizē spēt neiejaukties situācijās, kurās
bērnam pašam jāmācās atbildība. Un nav tas nekāds vieglais uzdevums
jeb drīzāk jau uzdevumi. Milzīga atbildība patiesībā.
Cik bieži gan negadās – tā vietā, lai bērnu uzklausītu, sanāk
izbesīties – “cik reizes var teikt vienu un to pašu!”. Var jau
saprast, ikdienā kaudzēm risināmu problēmu un iecietība nereti nav
ikdienas stiprā puse. Bet bērns taču mācās no tā, ko redz. No mums.
Un no tā, kā mēs reaģējam. Un, redz, lūk šo. “Ā, kad ir problēma –
tad ir ..”1) jādusmojas; 2) jāuzbļauj; 3) jābēg, 4) vēl cits
variants.
Ikvienam bērnam jau kopš dzimšanas brīža kopā ar sajūtu esmu
mīlēts būtu jāsaņem arī šo – esmu pamanīts un sadzirdēts. Bet, vai
mēs spējam to iedot tādā veidā, kādā mūsu bērnam visvairāk
vajadzīgs? Vai spējam sadzirdēt savu bērnu, tā kā viņš visvairāk
vēlētos tikt sadzirdēts?
Jebkurai mammai ir sava bērnības pieredze. Un tā vistiešākajā veidā atkarīga no mammas mammas pieredzes. Un tā – savukārt – no mammas mammas mammas pieredzes. Un tā ikkatrā dzimtā paaudžu paaudzēs. Neviens bērns nav atbildīgs par savu bērnības pieredzi. Un mamma arī savulaik bija bērns. Un mammas mamma arī. Un tā tālāk.
Mammas cenšas iedot to, ko pašas saņēmušas. Neapzināti visu, ko iegūstam savas pieredzes laikā nododam arī tālāk. Un gluži pretēji, neapzināti nevaram iedot to, ko pašas savulaik neesam saņēmušas. Bet varam iedot apzināti.
Mammas cenšas iedot to, ko pašas saņēmušas. Neapzināti visu, ko iegūstam savas pieredzes laikā nododam arī tālāk. Un gluži pretēji, neapzināti nevaram iedot to, ko pašas savulaik neesam saņēmušas. Bet varam iedot apzināti.
Kaut vai sākot ar pašu vienkāršāko – apzināti sevi pieklusināt,
kad gribas pacelt balsi. Apzināti izdarīt kaut ko diametrāli
pretēju tam, kā parasti rīkojamies problēmsituācijās. Kad bērns
kārtējo reizi itin veiksmīgi savārījis ziepes – nevis strostēt, bet
..nopirkt konfektes, apsēsties blakus un pajautāt: “kā varam šo
atrisināt, lai tas vairs neatkārtotos?” Protams, jāņem vērā bērna
vecums. Bet padsmitnieka gados šis modelis var noderēt. Kad vecākam
vispār nav sevišķi liela izvēle – kā vien tikai gudri izturēt šo
vecumposmu.
Zinu, ka aizfilozofējos. Un tomēr – kā īsti ir? Ja saredzam, ka kaut kas no tā, kā audzinām savu bērnu īsti nestrādā un neder, vai varam un spējam to saredzēt un mainīt?
Vai spējam mainīt paaudžu paaudzēs uzkrāto pieredzi par to, kā
rīkoties vienā vai otrā situācijā? Vai spējam atpazīt situācijas,
kurās pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas? Varbūt pat tās kļūdas,
kas ceļo no paaudzes paaudzē?
Manuprāt, spējam. Ja jau spējam mācīties, tad spējam arī .. mainīt un mainīties. Un ticu, ka spējam radīt savam bērnam uzticēšanās pilnu vidi. Mēs esam pieaugušie. Un tā ir mūsu atbildība. To spēt.
Autore Dace Pavloviča