Mammas viedoklis: Kā sadzirdēt savu bērnu un nepieļaut vecāku kļūdas

Atkārtoti noskatījos filmu „Mammu, es tevi mīlu”. Pārgurusi mamma viena audzina savu bērnu. No sirds cenšas. Vēl visu to labāko. Saprotams, mīl savu dēlu vairāk par visu pasaulē. Un dēls mīl mammu. Dēls, lai aiztaupītu mammai nevajadzīgas ciešanas, mēģina risināt problēmsituācijas pats. Ar savu bērna pieredzi. 

 Vai spējam mainīt paaudžu paaudzēs uzkrāto pieredzi par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā

FOTO: Shutterstock.com

Vai spējam mainīt paaudžu paaudzēs uzkrāto pieredzi par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā

Tādas situācijas, ar kurām pat pieaugušais nemaz tik viegli galā netiktu! Uz jautājumu, kāpēc neko mammai nav teicis, dēla atbilde pavisam vienkārša: “Tu jau atkal psihotu, tāpēc nestāstīju..”
 

Cik no malas superīgi labi redzams­ – ko vajag un ko nevajag darīt! Kad pats nonāc vienā vai otrā situācijā, kaut kā nekas tik labi vairs nesaredzas.  Nē, nedomāju vis šeit veikt dziļu filmas analīzi, katram tā noteikti izraisa savas izjūtas. Bet aizdomājos gan par šo tēmu.
 

 

Mammas galvenais uzdevums - spēt radīt uzticības pilnu vidi savam bērnam. Vidi, kurā bērns jūtas droši. Kur vienmēr var pārrunāt to, kas uz sirds. Un nav jābaidās tikt nesaprastam vai nosodītam.  Būt pieejamai, kad tas nepieciešams un ar izpratni ieklausīties savā bērnā

Nevienam jau nav noslēpums, ka būt par Mammu ir viens no grūtākajiem uzdevumiem sievietes dzīvē. Mamma ir tā, kura iedod savam bērnam šo starta kapitālu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – sākot no pasaules redzējuma, uzvedības modeļa un beidzot arī ar vērtību sistēmu.
 

Ir vērts, nē drīzāk – tas ir galvenais pamatuzdevums ikvienai mammai – spēt radīt uzticības pilnu vidi savam bērnam. Vidi, kurā bērns jūtas droši. Kur vienmēr var pārrunāt to, kas uz sirds. Un nav jābaidās tikt nesaprastam vai nosodītam.  Būt pieejamai, kad tas nepieciešams un ar izpratni ieklausīties savā bērnā. Sniegt nepieciešamo atbalstu un reizē spēt neiejaukties situācijās, kurās bērnam pašam jāmācās atbildība. Un nav tas nekāds vieglais uzdevums jeb drīzāk jau uzdevumi. Milzīga atbildība patiesībā.
 

Cik bieži gan negadās – tā vietā, lai bērnu uzklausītu, sanāk izbesīties – “cik reizes var teikt vienu un to pašu!”. Var jau saprast, ikdienā kaudzēm risināmu problēmu un iecietība nereti nav ikdienas stiprā puse. Bet bērns taču mācās no tā, ko redz. No mums. Un no tā, kā mēs reaģējam. Un, redz, lūk šo. “Ā, kad ir problēma – tad ir ..”1) jādusmojas; 2) jāuzbļauj; 3) jābēg, 4) vēl cits variants. 
 

Ikvienam bērnam jau kopš dzimšanas brīža kopā ar sajūtu esmu mīlēts būtu jāsaņem arī šo – esmu pamanīts un sadzirdēts. Bet, vai mēs spējam to iedot tādā veidā, kādā mūsu bērnam visvairāk vajadzīgs? Vai spējam sadzirdēt savu bērnu, tā kā viņš visvairāk vēlētos tikt sadzirdēts?
 

Jebkurai mammai ir sava bērnības pieredze. Un tā vistiešākajā veidā atkarīga no mammas mammas pieredzes. Un tā – savukārt – no mammas mammas mammas pieredzes. Un tā ikkatrā dzimtā paaudžu paaudzēs. Neviens bērns nav atbildīgs par savu bērnības pieredzi. Un mamma arī savulaik bija bērns. Un mammas mamma arī. Un tā tālāk.

Reklāma
Reklāma

 

Mammas cenšas iedot to, ko pašas saņēmušas. Neapzināti visu, ko iegūstam savas pieredzes laikā nododam arī tālāk. Un gluži pretēji, neapzināti nevaram iedot to, ko pašas savulaik neesam saņēmušas. Bet varam iedot apzināti.

Mammas cenšas iedot to, ko pašas saņēmušas. Neapzināti visu, ko iegūstam savas pieredzes laikā nododam arī tālāk. Un gluži pretēji, neapzināti nevaram iedot to, ko pašas savulaik neesam saņēmušas. Bet varam iedot apzināti.

Kaut vai sākot ar pašu vienkāršāko – apzināti sevi pieklusināt, kad gribas pacelt balsi. Apzināti izdarīt kaut ko diametrāli pretēju tam, kā parasti rīkojamies problēmsituācijās. Kad bērns kārtējo reizi itin veiksmīgi savārījis ziepes – nevis strostēt, bet ..nopirkt konfektes, apsēsties blakus un pajautāt: “kā varam šo atrisināt, lai tas vairs neatkārtotos?” Protams, jāņem vērā bērna vecums. Bet padsmitnieka gados šis modelis var noderēt. Kad vecākam vispār nav sevišķi liela izvēle – kā vien tikai gudri izturēt šo vecumposmu.
 

Zinu, ka aizfilozofējos. Un tomēr – kā īsti ir? Ja saredzam, ka kaut kas no tā, kā audzinām savu bērnu īsti nestrādā un neder, vai varam un spējam to saredzēt un mainīt? 


Vai spējam mainīt paaudžu paaudzēs uzkrāto pieredzi par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā? Vai spējam atpazīt situācijas, kurās pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas? Varbūt pat tās kļūdas, kas ceļo no paaudzes paaudzē?

Manuprāt, spējam. Ja jau spējam mācīties, tad spējam arī .. mainīt un mainīties. Un ticu, ka spējam radīt savam bērnam uzticēšanās pilnu vidi. Mēs esam pieaugušie. Un tā ir mūsu atbildība. To spēt.



Autore Dace Pavloviča