Vecāku rīcība, kas bērnos programmē "lūzera" domāšanu
Reiz kāda četrdesmit gadus veca sieviete pastāstīja gadījumu no savas bērnības. Bērnībā viņas stingrā mamma meitiņai bija uzvilkusi jaunu kleitu un, pirms sūtīt laukā pastaigāties, stingri noteikusi "Pārnāksi netīra – nositīšu!” Meitenīte izgājusi pagalmā un baidījusies izdarīt kaut vienu neveiklu kustību. Ja nu ar kleitiņu kaut kas notiek un tā nosmērējas?
Bet tad pagalmā parādījās bērni, sākās rotaļas. Pamazām bailes pārgāja, un viņa sāka spēlēties kopā ar pārējiem. Rotaļas laikā kāds viņu neveikli pagrūda. Meitene paklupa, nokrita un pieceļoties, uzmina uz kleitas malas. Atskanēja plīstoša auduma troksnis. Viņa ar bailēm ieraudzīja jauno grezno kleitu nosmērētu, ar noplīsušu mežģīni.
Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs.
Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā
pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs. Un raudāja tik izmisīgi,
ka citas mammas, kas atradās pagalmā, sapulcējās un viena pēc otras
mierināja viņu. Taču nekas nelīdzēja tāpēc, ka bērns zināja – mamma
viņu nositīs.
Iedomājies, kādu satricinājumu, kādas šausmas pārdzīvotu
meitene, ja ne pieaugušie, kas sapratuši kāpēc viņa tā raud,
necentās vis to pierunāt nomierināties, bet sāka meklēt izeju no
situācijas. Viņu aizveda uz mājām pie vienas no sievietēm, tur
kleitu novilka, izmazgāja un izgludināja, lai izžāvētu. Pēc tam
viņu aizveda uz blakus ielu, kur atradās modes ateljē. Tur
sievietes izskaidroja situāciju ateljē darbiniekiem, kas atrauto
rišu piešuva it kā nekas nebūtu noticis. Un tikai tad, kad meitene
pārliecinājās, ka nekas nav redzams, viņa nomierinājās.
Es aprakstīju šo situāciju, lai parādītu – bērni visu uztver
nopietni, viņi mums tic. Mēs, vecāki, viņiem es nozīmīgi cilvēki.
Mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai
patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums. Sevišķi, ja mēs to
viņiem sakām bieži, norādot uz kādām viņu īpašībām, prasmēm, vai
nemākulībām. Viņi mums tiešām tic! Un mūsu domas par sevi uzskata
kā negrozāmas – diagnozi, kuru tiem nosakām. Kāda mamma man bēdīgā,
nolemtības pilnā balsī teica: „Dzejoļus slikti iegaumē. Pilnīgi nav
atmiņas!”
Mēs, vecāki, viņiem es nozīmīgi cilvēki. Mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums.
Un es kārtējo reizi pabrīnījos, cik viegli un neapdomīgi vecāki nosaka savas diagnozes, nolemjot bērnu pieņemt tieši šo diagnozi.
„Tāpēc ka jūs to sakāt savam bērnam, viņš nesāks labāk
iegaumēt,” man nācās teikt katru reizi. Tieši otrādi, pateicoties
jums, viņš jau zina, ka slikti iegaumē, ka viņam nav atmiņas... Un
viņš pieņem to kā gala slēdzienu par sevi...
Uzstādot šādas „diagnozes”, mēs paši saviem bērniem liedzam
izaugsmes iespējas, kaut kādu dotību atklāšanu. Atceros, kā vienmēr
brīnījos, redzot mazdēla zīmējumus – ilgu laiku viņam sanāca īsti
ķēpājumi, tādi, kādus zīmē mazuļi, nevis viņa vecuma bērni. Viņa
vienaudži bērnudārzā zīmēja izvērstus darbus, parādot pat
perspektīvu, mērogu, mīmiku; savukārt viņš zīmēja cilvēciņus pēc
principa – punktiņš, punktiņš komatiņš, domu zīme, ritentiņš... Es
sapratu – vēl nav noformējušās kaut kādas smadzeņu struktūras,
tāpēc viņš savā vecumā tik primitīvi un „nepareizi” zīmē. Bet
neviens no mums pieaugušajiem neteica: ”Tu neproti zīmēt...” Pagāja
laiks, un kaut kā, mums visiem nemanot, bērns pēkšņi sāka zīmēt un
attēlot gan perspektīvu, gan mērogus, gan sejas izteiksmes.
Vienkārši – neviens viņam neuzstādīja „gala” diagnozi, tā liedzot
izredzes prast zīmēt.
(Cik reizes, dažādu vingrinājumu laikā, piedāvājot, lai pieaugušie uzzīmē kaut ko, ir dzirdēts:„Es neprotu zīmēt!” – „Kā tu to zini?” es jautāju. „Kas tev to teica? Tu vienkārši sāc, un tu nevarēsi neprast! Neprot tikai tie, kas zina, ka neprot un vairs nemēģina...” Un tiešām, reizēm pēc dažu dienu treniņa, ļaudis sāk zīmēt labāk! Tāpēc ka vienkārši aizmirsa bērnībā uzstādīto „diagnozi”.)
Bieži mūsu, vecāku, „diagnozes” noved pie daudz smagākām sekām,
kā prasmes vai neprasmes kaut ko izdarīt. Mūsu viedokļi un
vērtējumi reizēm noved bērnus līdz trauksmes stāvoklim, pie
neticības sev, pie nolemtības, tiem nolaižas rokas. Pat mūsu it kā
nevainīgais: „Nu, ko tu esi sastrādājis? Ko tu esi izdarījis, es
tev prasu!”, skarbā balsī teiktais, sakarā ar kādu ne pārāk smagu
nodarījumu, liek bērnam justies tā it kā būtu noticis kaut kas
briesmīgs.
Reizēm atkal, pat to negribot, radam bērnā nolemtības sajūtu, ka
tas, ko viņš izdarījis, vairs nav labojams! Tas var novest pie
īstas traģēdijas (un ir tādi gadījumi) – pie bērna pašnāvības, kad
viņš nespēj sadzīvot ar šo sava sliktuma un vainas apziņu, kuru
viņam iedvesuši, kaut arī ne speciāli un apzināti, lūk šādi,
nosodoši vecāki. Mēs it kā nolemjam bērnu kādai noteiktai
uzvedībai, paziņojot viņam savu galējo spriedumu par viņu un viņa
rīcību.
Esmu dzirdējusi daudzu pieaugušo stāstus, ka viņus arī tagad
„vajā” šādi vecāku „spriedumi”. Mammas bērnībā daudzreiz atkārtotā
piezīme: „Ak, Dievs! Nu, kas tā man par tādu sodību!”, ilgus gadus
izsauca cilvēkā vainas apziņu, nepārliecinātību par sevi, pat
bailes veidot nopietnas attiecības ar partneri. Tiešām, kam
vajadzīga tāda sodība! Kāpēc ar sevi – tādu – bojāt cilvēkiem
dzīvi? Bet mammas „pareģojums”: „Nekas prātīgs no tevis neiznāks!”,
teikts par bērna nerātnībām un nepaklausību, pavada cilvēku visu
mūžu.
Un jebkuras neveiksmes gadījumā, tik parastas katram cilvēkam,
kas dzīvo savu dzīvi, šādi vārdi uzpeld galvā kā spriedums – mamma
taču teica, ka no manis nekas prātīgs nesanāks...Vai arī pareģojums
"cietums sauc pēc tevis, tāda huligāna!” piepildās realitātē – agri
vai vēlu cilvēks nokļūst cietumā. (Un cik daudzus no tiem, kas
nokļuvuši cietumā, vecāki bērnībā ieprogrammējuši, uzstādot saviem
bērniem šādu šausmīgu diagnozi!)
Apzinoties mūsu „radošās” pareģu dotības, mums jāsaprot – bērnam
nav jāuzzina no mums par šādiem, bezcerīgiem viņa dzīves
scenārijiem! Mīlēt bērnu – iemācīt viņu jebkurā situācijā, pie
jebkuras neizdošanās vai neveiksmes, redzēt iespējas, ticēt sev,
meklēt un atrast izeju jebkurā gadījumā. Piekrīti, ka tu kā
pieaudzis cilvēks, kas dzīvo pieaugušā dzīvi, zini, cik tas ir
svarīgi. Cik svarīgi nevienā situācijā nenolaist rokas. Cik svarīgi
ir ticēt, ka viss noteikti būs labi... Bet, lai tā būtu, mums jādod
bērnam iespēja ieraudzīt izeju, jebkura fakta vai rīcības
„nepabeigtību”. Palīdzēt viņam apzināties, ka viss var mainīties,
ka viņam ir spēks izlabot kļūdu, kļūt labākam, stiprākam, jo mēs
pieaugušie zinām, ka viss mainās, ka tās nav „visa beigas”. Tieši
ar šīm zināšanām mums arī vajag dalīties.
Par to mums viņiem vajag pastāstīt. Un neviens, izņemot mūs,
nepastāstīs mūsu bērniem, ka ir iespējams palikt labiem arī pēc
sliktas rīcības. Iespējams, ka tas ir viens no svarīgākajiem
priekšstatiem, kādi mums jāveido mūsu bērniem, lai tie patiešām
atbalstītu viņus dzīvē – par kuriem viņi tiešām būs mums pateicīgi.
Bet, lai tā būtu, mums jāpalīdz bērniem apzināties savas rīcības
cēloni – tā būs vieglāk saprast, kā mainīt situāciju, kur rast
izeju. Un tāpēc mums uz bērnu jāskatās ar labestību. Kā uz labu
bērnu, nevis kā uz noziedznieku, kuru jau gaida cietums!
Lūk, šie paskaidrojumi un ticība labajam bērnā, kuram pat tad,
ja tas izdarījis ko sliktu, ir iespējas mainīties un kļūt par labu
cilvēku – tā ir īstas mīlestības izpausme! Bērns kož – vajag
pateikt, ka viņš drīz izaugs un beigs kost. Ka visi mazi bērni kož,
bet pēc tam pārstāj to darīt. Bērns paņēmis svešu mantu tāpēc, ka
ir mazs un vēl nevar cīnīties pret savām vēlmēm. Bet viņš noteikti
izaugs un uzzinās – katram cilvēkam ir savas lietas un tās ņemt var
tikai pajautājot vai ar īpašnieka atļauju. Viņš noteikti to apgūs
un izaugs par godīgu cilvēku. Sevi aizstāvot, bērns sakāvās. Bet ar
laiku viņš sapratīs, ka aizstāvēt sevi var ne tikai ar kautiņu.
Viņš iemācīsies vienoties, iemācīsies izvēlēties sev draugus, ar
kuriem nevajadzēs kauties. Bērns lamājies uz pieaugušajiem, bet
viņš noteikti iemācīsies uzvesties tā, lai neapvainotu citus
cilvēkus, lai neizgāztu uz tiem savu slikto garastāvokli. Tas viss
notiks, kļūstot pieaugušam.
Bērnam ir jāuzzina – viņš ir normāls. Ka viņš „tāds” ir.
Vienkārši viņš vēl kaut ko nav iemācījies, kaut ko neapdomīgi
izdarījis. Bet viņam ir iespējams labot visas savas kļūdas. Viņam
ir iespējas mainīties. Mums jāpalīdz bērniem apzināties, ka viss
mainās. Ka viņa kautrīgums ar laiku pāries, ka draugi viņam
noteikti parādīsies, ka „divnieku” viņš noteikti izlabos, ka
nelaimīgas mīlestības vietā nāks cita, ka dzīve nekad nebeidzas,
kamēr tu esi dzīvs...
Lūk, kādēļ mums, pieaugušajiem, ir tik svarīgi atcerēties, kādi bijām mazi! Mums vajag pateikt saviem bērniem, ka saprotam viņus, jo bērnībā paši reizēm ņēmām svešas lietas, mānījāmies, kāvāmies un saņēmām divniekus. Taču no mums izauga labi, normāli cilvēki. Mums saviem bērniem jāparāda mūsu skats uz dzīvi, esot paraugiem. Lūk, kāpēc mums vajag atcerēties savu bērnību un runāt par to ar saviem bērniem – par mīlestību, kas tik bēdīgi beidzās, par pārdzīvojumiem, kas ar laiku aizmirstas. Par biklumu, kas vēlāk izzūd. Par strīdiem ar vienaudžiem, ar kuriem pēc tam tiek izlīgts.
Atcerieties par milzīgo vecāku vārda spēku. Iemāciet saviem bērniem – lai arī kādas situācijas atgadītos dzīvē, viss vienmēr var mainīties uz labu!
Avots: http://happyphilosophy.ru/