Kā tas ir - audzināt trīnīšus. Intervija ar trejmeitiņu vecākiem. FOTO
Lindai un Uldim Zommeriem ikdienas prieks ir viņu trīnītes, kurām nu jau deviņi gadi. Sarunā ar žurnālu „Mammām un Tētiem” vecāki stāsta, kāds atmiņās palicis trīņu gaidīšanas laiks un kā tas ir – audzināt vienlaikus trīs viena vecuma bērnus.
Vizītkarte
- Tētis Uldis Zommers (44), SIA „Rīgas meži” valdes loceklis
- Mamma Linda Zommere (42), strādā SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, ir jau arī vecmāmiņa
- Dēls Mārtiņš (20), mācās jūrniecības zinības Maltā, mākslas un tehnoloģiju koledžā
- Meita Annija (22), studē starptautiskos sakarus Maltas Universitātē
- Trīnītes Letīcija, Patrīcija, Emīlija (9 gadus vecas), 2. klases skolnieces
Kad kādā saulainā vakarā piebraucu pie Zommeru ģimenes mājas, durvju spraugā parādās trīs vienādi ziņkārīgi deguntiņi. Tās ir trīnītes Letīcija, Patrīcija, Emīlija – šīs dienas galvenās varones. Aiz viņām iznāk mamma Linda – eleganta sieviete ar skanīgiem smiekliem – un ģimenes galva Uldis, kura acu skatiens vēsta – esmu lepns, ka esmu tētis! Tieku ievesta plašā viesistabā, un saruna par trīnīšu vecāku priekiem un rūpēm var sākties.
Grūtniecība. Sākums
Linda: Viss sākās ar to, ka mēs ar Uldi katrā
Jaungadā viens otram novēlējām dvīņus. Tā kā man rados ir dvīņi,
pastāvēja iespēja, ka tas varētu izdoties arī mums. Periodā, kad
plānojām grūtniecību, Uldis nejauši nopirka telefona vāciņu, uz
kura attēls ar vairākiem bēbīšiem. Es vēl teicu: kas tu jocīgs –
tādus vāciņus?! Ap to pašu laiku ciemos atbrauca draugs no
Baltkrievijas un uzdāvināja no ciedru priedes izgrebtu auglības
simbolu. Un drīz vien pieteicās meitiņas. Šis Baltkrievu draugs pēc
tam ar smaidu teica: vai, vai, nezināju, ka šādi sanāks. Bet tas
nav ļauni, tas ir vienkārši superīgi! Katram ir tik grūti vai
viegli savā situācijā, cik viņš to iedomājas.
Tomēr, kad uzzināju par grūtniecību, šķita dīvaini, kā tas tā
varējis notikt. Turklāt neviens neticēja – ne lielie bērni, ne
draugi, ne radi. Taču pamazām ar neparasto domu apradām. Tomēr, kad
mazās piedzima, man pašai bija grūti noticēt, ka nu mums viņas ir
veselas trīs!
FOTO: Kad māsiņas tika saģērbtas vienādi, vecāki viņas varēja atpazīt pēc dzimumzīmītēm.
Uldis: Vēl šodien atceros – Linda pārnāca no vizītes pie ārsta un jautāja, vai vēlos vārdadienas pārsteigumu. Protams, vēlos. Mums būšot trīņi. Es vairākas dienas ar sievu nerunāju, jo domāju, ka mani āzē. Vēlāk kopā gājām uz ultrasonogrāfiju. Tur man rāda trīs mazus punktiņus. Ko tur var saprast! Mazums – kāda plate sagaismojusies. (Smejas.) Un beigās punktiņi kļuva lielāki un lielāki, varēja samanīt bēbīšu aprises. Lēnām pie šīs domas, ka būšu trīnīšu tētis, pieradu, bet pa īstam noticēju vien tad, kad dzemdībās meitenes ieraudzīju.
Linda: Tagad, pēc vairāk nekā deviņiem gadiem,
atceros, ka grūtniecības laikā man bija liela drošības sajūta,
iekšēji biju noskaņojusies, ka viss būs labi. Un bija arī. Turklāt
tai laikā rakstīju arī diplomdarbu. Pēc diploma iegūšanas miera
nebija, gribējās vēl darboties, tāpēc kopā ar divām draudzenēm
atvērām kosmetoloģijas salonu.
Uldis: Tā kā grūtniecības lielākais periods bija
ziemā, man bija bail, ka tik topošā mammīte kaut kur nepaslīd. Kad
Lindai beidzās studijas, es, cik vien bija iespējams, gāju pretī uz
sabiedrisko transportu, lai varētu pieskatīt, pieturēt aiz
rokas.
Linda: Dažas dienas pirms došanās uz slimnīcu
sabrauca draugi, kā smejamies, uz atvadu ballīti. Jo pēc bērnu
piedzimšanas, ja gribēsim braukt ciemos, visi teiks, ka nav
mājās.
Uldis: Iepriekšējos gados, kad plānojām braukt
ciemos, bieži pajautāja – jūs būsiet visi vai divatā? Tagad to
jautā retāk, jo mājās ir trīs bērni. Lielie jau savās dzīvēs, bet
pirms dažiem gadiem bija citādi – ja ģimeni ielūdz ciemos, tad esam
mēs divi plus pieci bērni. Un vēl suns bagāžniekā. Tas bija
nopietns pārbaudījums viesu uzņēmējiem.
FOTO: Kādā ekskursijā pa Siguldu Zommeru ģimene iepazinās ar gaidāmu trīnīšu vecvecākiem no Igaunijas. Uz turieni tad pēc tam aizceļoja Letīcijas, Patrīcijas un Emīlijas pirmais braucamrīks.
Meitiņu piedzimšana. Tagad sākas pa īstam!
Linda: Jocīgi bija pašiem izvēlēties dzimšanas
dienas datumu, jo trīnīšiem reti ļauj nākt pasaulē dabiskās
dzemdībās. Lai gan biju noskaņojusies, ka varētu dzemdēt arī pati.
Tomēr, aprunājoties ar vairākiem cilvēkiem, sapratu, ka nav ko
lieki riskēt. Trīņus parasti „ķeizaro” septiņos pilnos grūtniecības
mēnešos. Mūsu meitenes pasaulē nāca grūtniecības 8. mēnesī, jo es
ļoti labi jutos. Uzreiz pēc „ķeizara” es nemaz meitas neredzēju.
Tikai pēc tam, kad mani aizveda uz palātu. Skatījos un neticēju –
trīs mazas meitiņas. Toreiz uz slimnīcu apsveikt nāca delegācija –
no domes, no ministrijas. Ienāk iekšā, saka – mēs pie trīnīšu
mammas. Jā, es tā esmu. Tiešām? Kāpēc jūs neguļat? Bet es esmu
piecēlusies.
Kad mazās piedzima, man pašai bija grūti noticēt, ka nu mums viņas ir veselas trīs!
Katram raksturam savs vārds
Linda: Par diviem meitu vārdiem bija skaidrs
uzreiz – Letīcija un Patrīcija. Ar trešo veicās grūtāk. Domājām, ka
trešais mazulis varbūt būs puika. Sonogrāfijās trešā razbainiece tā
arī neparādīja, ko gaidām. Kāds no draugiem ieteica – Emīlija.
Padomāju, tiešām skaists vārds. Parasti par trīnīšu piedzimšanu
ziņo mediji, pastāstījām, ka trešajai māsai vēl vārds nav izdomāts.
Uz slimnīcu viena tante pat atsūtīja vēstuli, kurā rakstīja, ka
viņai ir mazmeita Letīcija un mums trešajai meitai ieteiktu likt
vārdu Konstancija. Bet Emīlija uz to brīdi jau bija tikusi pie
vārda, tāpēc citus variantus pat neapsvērām. Meitai Annijai
nepatika vārds Emīlija – tāds vecs esot. Manuprāt, meitām vārdi ir
ļoti atbilstoši raksturam. Tagad viņām ir savi kāmji, un pat tie ir
atbilstoši katras raksturam!
FOTO: Sieva sākumā teica – pati, pati, bet pēc trim naktīm pati pajautāja, kas tur bija ar tām nakts auklēm.
Trīs bērni – trīs uzmanības. Palīgi un
aukles
Linda: Kamēr meitas bija zīdaiņi, bija viegli.
Tagad ir grūtāk! Neklausa un runā pretī. (Smaida.) To gan atceros,
ka nākamajā dienā, kad ārsti solīja vest meitas pie manis uz
palātu, pirmā doma bija – ko, jau tagad? Pagaidiet, neesmu gatava!
Pirmajās dienās skatījos uz aizmigušajiem bērniem un domāju: nez,
kā nu tagad tiksim galā. Bet pamazām, pamazām. Un tad jau kļuva
interesanti.
Uldis: Kamēr bērni bija pavisam maziņi, izmantojām
pavisam vienkāršu – rūpniecisko – pieeju. (Smaida.) Es pirmās
dienas biju mājās kopā ar ģimeni, pēc tam atgriezos darbā. Linda
palika viena pati. Es ātri vien sapratu, ka jāmeklē nakts aukles.
Sieva sākumā teica – pati, pati, bet pēc trim naktīm pati
pajautāja, kas tur bija ar tām nakts auklēm. No apzinātajām auklēm
tikai divas piekrita strādāt naktīs. Linda jautāja, kuru ņemt. Es
teicu – ņemam abas, tad jau dzīve parādīs, kura būs īstā. Un tā arī
bija – viena no viņām diezgan ātri pateica, ka tomēr bēbjus
neauklēs.
Visgrūtākais, manuprāt, ir vecums, kad bērniem ir no gada līdz diviem, jo tad mazais cilvēks visu ķer un grābj bez domāšanas, jau ļoti aktīvi pārvietojas, pats māk visu attaisīt, bet saprašanas par to, kas ir drošs un kas ne, vēl nemāk aprēķināt – karsts vai smags, ass vai plīstošs.
Linda: Ar otru auklīti mums izveidojās ļoti labs
kontakts. Mēs pat viņai par vedējiem gājām. Kad aukle veselības
problēmu dēļ pati vairs nevarēja pieskatīt meitenes, ieteica savu
kursabiedreni. Un interesanti – šai meitenei nu pašai savi dvīņi
mājās!
Uldis: Jā, šī lieta ir lipīga! (Smejas.) Bet, par
auklēm runājot, sistēma bija gauži vienkārša – auklīte pa nakti
palika istabā ar bērniem, un, ja bija vajadzība, bērnus atnesa pie
mammas. Mums arī guļamistabā bija viena gultiņa, kur mazās varēja
saguldīt. Sākumā viņas bija tik maziņas, ka visas trīs šķērsām
salīda vienā gultiņā.
Linda: Nakts barošanas varēja notikt bez manas
līdzdalības – man bija atslaukts piens. Jo Patrīcija bija
vismazākā, man bija svarīgi, lai viņas apēd vienādi, tādēļ
izvēlējos piena atslaukšanu. Meitām dienas ritms izveidojās ļoti
vienāds – visām iedodu atslauktā piena pudelītes, un tad man trīs
stundas brīvas. Uz mazuļu auklēšanu pieslēdzās arī mana mamma, kura
tikko bija aizgājusi no darba. Kamēr viņa auklēja, rakstīju savu
diplomdarbu.
Bet gadījās brīži, kad mājās ar meitām biju viena. Ar vienu kāju
šūpināju un vienlaikus centos rakstīt savu darbu, kas bija jānodod
aprīlī – vien trīs mēnešus pēc meitu piedzimšanas. Jā, ir man
bijuši arī grūtāki brīži un bijis, kad sēžu vannasistabā un raudu,
bet arī mamma ir tikai cilvēks. Un grūtums ir pārejoša lieta. Vai
tad tiešām nepiekūsti, man dažkārt vaicā. Protams, piekūstu. Taču
ne visiem jāzina, kā jūtos iekšienē.
FOTO: Kad meitas paaugās, kļuva skaidrs, ka Rīgas dzīvoklī vietas ir ļoti maz, tāpēc tika pieņemts lēmums pārcelties uz privātmāju Mārupē.
Meitas jau lielas – laiks bērnudārzam
Uldis: Bērnudārzā bērnus pieteicām nākamajā dienā
pēc tam, kad pārvedām no slimnīcas, – tāpat kā daudzi citi. Dārziņš
bija turpat aiz sētas, un likās, ka viss ies gludi. Tomēr, tā kā
meitas dzimušas janvārī, bet dārziņā, kur uzņem no trīs gadu
vecuma, grupiņas uzsāk savas gaitas septembrī, tad trīnes dārziņā
tika tikai, kad viņām bija 3 gadi un 7 mēneši. Līdz tam – pa māju.
Drīz pēc tam mēs pārcēlāmies uz Mārupi, kur tobrīd vēra vaļā jaunu
bērnudārzu. Uzreiz arī meitas tika iekšā.
Linda: Privātajā dārziņā bijām atnākuši uz atvērto
durvju dienu. Mums stāsta – 380 latu mēnesī par bērnu. Tā kā jums
ir trīņi – 350 par bērnu. Nu jā, bet vienalga dikti dārgi. Un tad
mums ieteica baigo padomu – jūs taču varat vienu dienu laist vienu
meitu, nākamajā dienā otru, tad trešo. Bet interesanti, kas mums
pat to laiku, kamēr viena māsa dārziņā, pieskatīs pārējās divas?
Laimīgi tikām pašvaldības dārziņā. Visas meitas gāja vienā
grupiņā.
Bērnudārza laikā bija arī slimošanas, tur mums ļoti palīdzēja ome.
Bija arī tā, ka viena māsa saslimst, to uzreiz aizvedam pie omes,
lai veseļojas. Kad meitenēm bija vējbakas, izolējām pie omes, un
mēs te divatā paši puzles likām. Tā bija ziema, bijām ieputināti
līdz acīm, gribēdami no mājas nevarējām izkļūt.
FOTO: Darbojoties kopā, māsām vienmēr ir jautri un interesanti. Tētis saka: "Pašām sava republika."
Turpinot par valsts atbalstu
Uldis: No valsts pirmais pabalsts par meitenēm
bija 5000 latu, bija arī lielāks pašvaldības vienreizējais
pabalsts. No vienas puses, šāda naudas summa ir liela, jo bērnu
lietām tik daudz naudas uzreiz nevajag, taču mums ļoti aktuāls bija
mašīnas jautājums. Tā arī visu summu ieguldījām transportlīdzekļa
iegādei.
Linda: Šobrīd saņemu 98 eiro par trim bērniem. Tad
vēl ir dažādas nodokļu atlaides, ir zemāka maksa par elektrību,
īpašuma nodokļa atlaide no pašvaldības.
Uldis: Valstiski godīgi būtu, ja mamma varētu
atļauties nestrādāt un algas tiesu saņemt pabalstos. Nešķiet pārāk
taisnīgi, ka, pieņemot bērnu aizbildniecībā, audžuģimene dabū daudz
ievērojamāku atbalstu no valsts. Arī pensijas uzkrāšanai no bērnu
auklēšanas praktiski nav. Mamma ir valstiski nozīmīga persona –
viņa audzina nākamos nodokļu maksātājus. Mamma veic arī tik daudzas
nozīmīgas funkcijas – ir sociālais pedagogs, psihologs, menedžeris.
Viss vienā personā, turklāt 24 stundas diennaktī. Būtu loģiski, ja,
piemēram, līdz bērnu 12 gadu vecumam vismaz kāds no daudzbērnu
vecākiem varētu atļauties visu uzmanību veltīt atvasēm.
Bet šobrīd sanāk, ka, neraugoties ne uz ko, mammai ir jāatgriežas
darbā. Un tomēr visi kaut kā iztiek. Cits lūdz palīdzību omēm, cits
algo aukles, cits aiziet no darba, lai paliktu ar bērniem. Šobrīd,
kad meitas iet skolā, esam ļoti priecīgi, ka valsts atcēla grāmatu
iegādi no ģimenes budžeta. Vecākajiem bērniem tās bija tīrās
šausmas. Grāmatas, kas pirktas vienam, nākamajā gadā vairs nederēja
otram, lai gan gāja vienā skolā.
Linda: Tāpat jau sagatavošanās 1. septembrim ir
gana dārga, jo pa vasaru meitas izstiepušās.
Uldis: Arī kājas ātri aug. Kurpes nepaspēj
novalkāt. Un veikalā visam koeficients – 3. Atceros, ar vecāko
meitu Anniju pienāca tāds brīdis, kad mammai ar meitu ir vienāds
izmērs. Mamma sāk valkāt jauneklīgākas drēbes, bet uz skolas ballēm
meita aizņemas mammas štātes. (Smejas.)
FOTO: Vecāki stāsta, ka meitām vārdi pilnībā atbilst viņu raksturiem. Un to parasti var redzēt arī fotogrāfijās. No kreisās: Emīlija, Parīcija un Letīcija.
Visgrūtākais vecums
Uldis: Visgrūtākais, manuprāt, ir vecums, kad
bērniem ir no gada līdz diviem, jo tad mazais cilvēks visu ķer un
grābj bez domāšanas, jau ļoti aktīvi pārvietojas, pats māk visu
attaisīt, bet saprašanas par to, kas ir drošs un kas ne, vēl nemāk
aprēķināt – karsts vai smags, ass vai plīstošs. Tas ir ļoti
traumatisks vecums. Pēc divu gadu vecuma kļūst vieglāk – bērni
labāk iepazinuši vidi sev apkārt, sāk iemācīties prognozēt rīcības
sekas.
Linda: Tajā laikā mājās mēbelēm apkārt bija visādi
mīkstumi. Bet man tieši šobrīd šķiet visgrūtāk – ik pa laikam
meitenes runā pretī, neklausa. Mani traucē pašas neiecietība, man
vajag tagad un uzreiz. Ja tā nenotiek, varu ātri sadusmoties. Bērni
dažkārt, arī savulaik lielie, saka – es dzirdēju, pabeigšu un tad.
Mums atšķiras tā brīža sajūta par svarīgo, kas, protams, ir
normāli.
FOTO: Ģimenē vēl ir divi lielāki bērni - meita Annija un dēls Mārtiņš. Kamēr abi mācās ārzemēs, svētkus sanāk svinēt šaurākā ģimenes lokā.
Māsas. Tik līdzīgas. Tik atšķirīgas
Linda: Gribētos domāt, ka vecāki savus bērnus
atšķir, bet ir bijis visādi. (Smaida.) Bēbīšu bildēs vispār nevar
pateikt, kura ir kura māsa. Meitas prasa, kura esmu es. Bet es
droši nezinu. Kad bija maziņas, atpazinām pēc
dzimumzīmītēm.
Uldis: Meitenes var atpazīt pēc balsīm. Ja otrā
istabā savā starpā sarunājas, nesajauksim. Tomēr, ja pavirši
ieskatāmies, varam arī sajaukt.
Linda: Reiz pie manas draudzenes meitas mani
izjokoja. Aizbraucām uz laukiem, kādā situācijā saku – Emīlij, nāc
šurpu! Tūlīt nākšu, Emīlija atsaucas, un nāk nokārtu galvu. Paņemu
klēpī, stāstu, vai tad tā var darīt, pēkšņi meita sāk smieties.
Izrādās, pārģērbušās, samainījušās ar drēbēm, jo bija sapratušas,
ka citi cilvēki viņas atpazīst pēc drēbēm. Aha, Patrīcijai zila
jaciņa, Letīcijai – sarkana, Emīlijai, piemēram, ar puķēm.
Kaimiņiene apgalvo, ka viņa meitenes vispār nespēj atšķirt. Arī
angļu valodas skolotāja man rakstīja, ka joprojām šīs trīs māsiņas
neatšķir.
Trīnes. Patiesībā dvīnes un māsiņa
Linda: Kad biju narkozē, daktere teica – pirmā un
trešā identiskie dvīņi. Es vēl domāju, kā tas ir iespējams.
Izrādās, tas nozīmē, ka divas – Patrīcija un Emīlija – bija vienā
augļūdens apvalkā, bet Letīcija – savējā. Un dzīvē to var manīt:
dvīnes savā starpā ir ļoti saradušas, bet Letīcija vairāk dzīvo
savu dzīvi.
Uldis: Letīcija par to dažkārt mēdz pārdzīvot. Bet
tad viņa uzņemas iniciatīvu un sāk draudzēties ar citiem bērniem.
Viņa līdz ar to ir iemācījusies ātrāk sadraudzēties nekā dvīnes.
Šobrīd viņai ir psiholoģiski grūti, bet es domāju, ka tas attīsta
komunikācijas spējas un raksturu. Vēlāk viņa noteikti jutīsies kā
ieguvēja. Tāpat ir savs pluss, ja ir vairāki vienāda vai vismaz
līdzīga vecuma bērni, – ir sava kompānija, kurā spēlēties, ir sava
republika, savas darīšanas. Tajā pašā laikā, manuprāt, viņas ir
bērnišķīgākas par vienaudžiem. Ne sliktā nozīmē – tādā, ka viņām ir
lieliska iespēja būt bērniem bērnu sabiedrībā. Un mūsu ieguvums –
meitas spēj būt pašpietiekamas.
Skola. Pulciņi. Talanti
Linda: Meitas jau kādu laiku dīca, ka apnikusi
pagarinātā grupa, lai ļauju braukt mājās ar autobusu. Vienu brīdi
saņēmos un teicu: labi, tikai pirms tam vēlos redzēt, kā pašas ejat
uz autobusu un tiekat mājās. Kad meitas sakāpa autobusā, ar mašīnu
to apdzinu un sagaidīju netālu no pieturas. Tad vēroju, kā viņas
dodas pāri ceļam.
Pulciņus esam izraudzījušies tā, lai vecākiem vieglāk. (Smejas.)
Vienu brīdi meitas gāja Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolā.
Letīcija izvēlējās gleznošanu, viņa patiešām skaisti glezno, māk
ieraudzīt kompozīciju. Mazās gāja dziedāt, pamēģināja arī kādu
instrumentu uzspēlēt. Tad skolotāja aizgāja dekrētā. Sākām meklēt
citu pulciņu iespējas. Tā pamazām tikām līdz laikmetīgajām dejām,
ko tagad apmeklē trīs reizes nedēļā. Ak, jā, tagad arī sestdienās,
jo gatavojas skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Nesen bija Spānijā
uz festivālu, kur ieguva otro vietu.
Uldis: Ja katra meita vēlētos kaut ko pavisam
atšķirīgu, vecākiem būtu grūtāk. Bet dejošana ir ļoti laba, jo
meitas ir kustīgas, un bērniem vispār ļoti vajag izkustēties. Īpaši
kopš iet skolā – sports ir tikai divas reizes nedēļā.
Kurpes, kleitas. Iepirkšanās
Linda: Šobrīd labāk, ja tētis ar meitām iet uz
veikalu. Viņam kaut kā vienkāršāk sanāk. Uldis pēc acumēra pat man
var nopirkt gan kleitas, gan kurpes.
Uldis: (Smejas.) Vieglāk ir tad, ja gadās kāds
ārzemju brauciens vai komandējums, kad meitu nav līdzi. Ar meitenēm
kopā, tad gan jānoskaņojas... Agrāk bija vienkārši: visām vienādu
apģērbu nopērk, un nekādu problēmu – no viena izmēra uzreiz trīs.
Ir gadījies, ka veikalā ir tikai vienā eksemplārā un pārdevējas
jautā – kam jums tik daudz, vai tad tālāk tirgosiet? Nu tagad
katrai veidojas sava gaume – vajag savu, vēlas
atšķirties.
Linda: Citreiz uznāk – saģērbjamies vienādi, bet
pilnībā tas vairs nav iespējams, jo apavu izmēri, līdz ar to arī
modeļi, nedaudz atšķiras. Kad meitas bija mazas, lielveikalā
iepirkāmies ar diviem ratiem. Vienā sēdēja bērni, otrā likām
iepirkumus. Ir bijuši nelieli strīdi, kura sēdēs veikala mašīnītē
pie stūres, bet visu vienmēr esam varējuši sarunāt.
Ģimenes atbalsts un spēks
Linda: Ir būtiski, ja vecāki savstarpēji atbalsta
viens otru. Sākumā ir bijis, ka domas atšķiras par kādiem
audzināšanas jautājumiem, tomēr visu var izrunāt. Tāpat lielais
spēks ir bijis vecākie bērni. Annijai bija 13 gadu, kad piedzima
māsas. Viņa vispirms priecīgi iesaucās – mammu, tev būs dvīņi! Es
teicu – nē. Cik tad? Viens? Ziņa par trīņiem, lai cik cerēta, šķita
nereāla. Pat man pašai. Smejos – ar sapņiem jābūt tik ļoti
uzmanīgiem, tomēr es nenožēloju ne mirkli, ka ir sanācis tieši
šādi.
Pirmajās nedēļās pēc meiteņu piedzimšanas Annija visu laiku
mudināja, lai aizbraucam kaut kur un ļaujam viņai paauklēt māsas.
Vienā no šādām reizēm Anniju atstājām kopā ar viņas māsīcu Almu.
Pēc tam skatāmies bildes, ko lielās meitenes pašas fotografējušas,
– ik pa pusstundai mazajām jaunas kleitas mugurā, tik ļoti patika
dzīvoties ar mazajām. Annija vienmēr ir ilgojusies pēc kādas
jaunākas māsiņas vai brālīša. Un dzīvē šādi arī sanāca.
Sabiedrība. Negatīvais, pozitīvais
Linda: Reiz ar visām meitām un draudzeni devāmies
iepirkties. Izdomājām, ka varētu aiziet paēst suši. Saņēmu ļoti
negatīvu reakciju no ēstuves darbinieces puses – te ar maziem
bērniem nevar, mums nemaz nav tik daudz bērnu sēdeklīšu. Mana
draudzene dikti enerģiska, uzreiz lūdza pasaukt vadītāju. Un pēkšņi
izskanēja arguments – es jau neko, bērni tik maziņi, vienkārši
nevēlējos zupu uzliet virsū.
Esmu sajutusi, ka uz mums skatās kā uz tādiem dīvaiņiem, īpaši –
kad braucām ar ratiņiem. Mums bija tādi, kur trīs sēdvietas cita
aiz citas. Replikas visdažādākās: kā jūs, nabadziņi, tiekat galā,
citi saka – cik labi, ka mums tā nav. Es tikai pēc vairākiem gadiem
palasīju komentārus pie rakstiem internetā par to, ka piedzimušas
trīnītes. Tur rakstīts – labi, ka es ar viņu neapprecējos, tad man
tagad būtu trīs bērni. Nesaprotu, kāpēc šāda attieksme – ir taču
piedzimuši trīs jauni bērniņi. Tas taču liels prieks! Jā, ir bijis
nepatīkami, taču caurmērā attieksme pozitīva un atbalstoša. Ir
bijuši arī jautri momenti. Kādā veikalā iegāju ar meitām. Pārdevēja
vaicā – jūs par auklīti strādājat? Jā, arī par auklīti...
Kamēr pļāpājam, pie ģimenes ciemos ieskrējuši pāris draugu –
dvīnīšu un trīnīšu tētis no Talsiem un ģimenes draugs, Apsaras
īpašnieks Ikars Keišs, ko mīļi dēvē par Tējas vīriņu. Dāvanā arī es
saņemu dažādu garšu un smaržu tējas. Mājās valda nemitīga kņada –
meitenes skrien iekšā, ārā, lēkā pa batutu, nes rādīt kāmjus, met
kūleņus un demonstrē spēju stāvēt uz galvas. Kad dodos prom,
nepamet sajūta, ka esmu ielūkojusies laimīgas ģimenes sirdī, kura
pa īstam sākusies ar Jaungada naktī izteiktu vēlēšanos.
Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā.
Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi.
Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".