Patiess stāsts: Mūsu attiecības izjauca... viņas māte

Izrādījās, ka viņai bija 12 gadi. Bet tas nav nekas traks, ne jau 12 gadīgu precēšu. Pagāja 2 gadi, kuru laikā viens otru jau bijām ļoti labi iepazinuši, kaut ne reizi nebijām tikušies. Viens no netikšanās iemesliem - dzīvojām gana tālu viens no otra. Es dzīvoju Dobeles rajonā, viņa - viņa dzīvoja sēlijas pusē. Sākām sarakstīties tai pašā online spēlē, pēc tam pārgājām uz skype. Viņa izstāstīja to, kā vecāki ir šķīrušies, kā Tēvs par viņu neliekas ne zinis, kā mamma viņu uzaudzināja viena.  Bijām atklāti viens pret otru, dalījāmies ar noslēpumiem, ko pat ģimenes locekļiem nestāstījām. Pēc kāda laika nolēmu, ka ir pienācis laiks satikties.  Tajā brīdī man jau bija 18 gadi, viņai 14. Aizgājām uz kino. Pēc filmas pavadīju viņu līdz Tēvoča dzīvoklim Rīgas centrā. Pavadīšana ilga aptuveni 30 minūtes. Pa to laiku viņas māte Emīlijai kādas 5 reizes jau bija paguvusi piezvanīt un apjautāties, kā gāja. Likās mazliet dīvaini, bet var jau saprast – 14 gadīga meita tiekas ar 18 gadīgu puisi.

Nākamo gadu ar periodiski satikāmies - apmeklējām kino, spēlējām biljardu, rāpāmies pa kliņšu sienu. Visās tikšanās reizēs Emīlijas mātes klātbūtne bija ļoti jūtama, lai gan teorētiski randiņi notika divatā. Māte zvanīja pirms filmas, uzreiz pēc filmas, biljarda laikā. Dusmojās, ja Emīlija kavējās kaut par 5 minūtēm un neieradās mājās it kā laicīgi. Lai gan, jūtot mātes nervozumu, centos, lai Emīlija nekavētu.

Pa to laiku viņas māte Emīlijai kādas 5 reizes jau bija paguvusi piezvanīt un apjautāties, kā gāja. Likās mazliet dīvaini, bet var jau saprast – 14 gadīga meita tiekas ar 18 gadīgu puisi.

Turpinājām viens otru iepazīt tuvāk, līdz es sapratu, ka esmu iemīlējies 15 gadīgā meitenē. Kad atklāju viņai savas jūtas, viņa pateica, ka jūt to pašu, bet tai pašā laikā teica, ka būs grūti, jo starp mums bija liels attālums – 200 km. Es zināju, ka būs grūti, bet nezināju, ka TIK grūti. Tikko kā Emīlija izstāstīja sava mammai, ka viņai ir puisis, tā sākās vēl lielāks terors.

Mūsu attiecības ilga 3 gadus - viss bija ideāli. Ja neskaita to, ka tikāmies gauži reti, tad viss gāja perfekti, sapratāmies lieliski. Biju pārliecināts, ka esmu atradis savu mūža mīlestību. Bet kā izplānojām kādu randiņu, tā Emīlijai pēdējā mirklī uzradās neparedzētas problēmas. Te mājasdarbu kalni, Te māte vienkārši par kaut ko sadusmojās uz meitu un nelaida uz randiņiem. Pirmajos 2 attiecību gados neiedomājos, ka tās neskaitāmās reizes, kad izjūk plāni, nav tikai drūma sakritība. 

Kad Emīlijai palika 18, man jau bija 22. Mēs jau zinājām, ko dzīvē gribam, zinājām, ka viens otru mīlam, bijām pat saderinājušies.

Kad Emīlijai palika 18, man jau bija 22. Mēs jau zinājām, ko dzīvē gribam, zinājām, ka viens otru mīlam, bijām pat saderinājušies. Mēs bijām izplānojuši kopīgo nākotni: viņai bija palicis vēl viens mācību gads vidusskolā, pēc vidusskolas mēs sāktu dzīvot kopā. Es jau pāris gadus dzīvoju Rīgā. Man ir labs darbs. Es varētu atļauties uzturēt mūs abus, kamēr viņa pabeidz augstskolu. Arī es pēc 2 gadiem pabeigšu augstskolu, kad būtu absolvējis, mēs gribējām apprecēties. Bet tai pašā laikā, pēdējo gadu es jau sāku kļūt aizdomīgs, par to, ka Emīlijas māte nav īsti mierā ar to, kā virzās mūsu attiecības. Aizvien biežāk ar Emīliju strīdējāmies dēļ tā, ka reti tiekamies. Aizvien biežāk viņu mudināju, lai parāda savu raksturu un stājas pretī mātes dominēšanai. Viņa solīja, ka tiks ar to galā. 

Lūzuma punkts notika tad, kad kārtējo reizi izjuka plāni. Emīlija jau bija atbraukusi uz Rīgu. Tā sanāca, ka viņas māte ar jau bija Rīgā. Viņas bija sarunājušas, ka māte Emīliju paņems stacijā un aizvedīs līdz tēvoča dzīvoklim, lai viņa var ieiet dušā, un tad mēs satiktos. Bet māte bija izdomājusi savādāk. Viņa pateica meitai, ka viņai ātri vajag tikt galā ar kādām svarīgām lietām, un ar visu Emīliju aizbrauca uz Rīgas otru galu. Tās “darīšanas” ilga gandrīz 2h. Un tad man apnika. Starp mani un māti izvērtās konflikts sms veidā, jo viņa uz maniem telefona zvaniem neatbildēja. Viņai pajautāju: “Vai Tu tīšām centies mani un Emīliju izšķirt?” Viņa atbildēja apstiprinoši, kā iemeslu norādot, ka mēs abi esam par jaunu, ka meitai vispirms ar izcilību vidusskola jāpabeidz, lai labā augstskolā var tikt, kad tas būs izdarīts, tad Emīlija varēs domāt par attiecībām. 

Viņai pajautāju: “Vai Tu tīšām centies mani un Emīliju izšķirt?” Viņa atbildēja apstiprinoši.

Šā iemesla dēļ Emīlijai pateicu, ka mūsu attiecības tiek izbeigtas, ja visu laiku jārēķinās ar viņas mammas kaprīzēm. Man nav vajadzīgs cilvēks, kurš neprot pastāvēt par sevi. Viņa man lūdza piedošanu, viņa saprot, ka dara nepareizi, ka viņai jāstājās pretī mammas varai, bet viņa atzīst, ka viņa to nespēj, viņa nespēj izlauzties no emocionālajām važām, ko uzlikusi māte.

Māte Emīliju ir tik ļoti emocionāli sev pakļāvusi, tik ļoti pašapziņu sadragājusi, ka meita nekad nekļūs par patstāvīgi domājošu cilvēku. Vai šāda audzināšana neskaitās emocionālā vardarbība? Es saprotu - ja Emīlija pa īstam negibēs, es viens pats nevarēšu viņu izraut no mātes varas. Un tajā pašā laikā dzīvot kopā ar meiteni, kura pakļaujas it visā, ko saka māte, es arī nevēlos...

Iesūtījis S.