Kādu rīcības modeli izvēlēties, ja draudzene nemitīgi skandina: "Es zinu labāk, ko tev vajag!"

„Es, protams, varētu ņemt dejošanas privātstundas, bet tas ir ellīgi dārgi,” pie pusdienu galda, apkopojot savu nožēlojamo mēģinājumu sākt dejošanu, sacīju dzīvesdrauga māsai. „Bet privātstundas nav interesantas!” iesaucās mana partnera māte. „Tur taču nav neviena cilvēka!” „Nu tieši tas man arī patiktu,” ar sakostiem zobiem atsacīju. „Nē, tas nenāk par labu nevienam cilvēkam!” Ak dies, atkal vecā dziesma!   

Nepārprotiet mani! Principā viņa nav slikta sieviete, bet šī maniakālā tieksme labāk zināt, kas citiem vajadzīgs un kas – ne, kas viņiem nāks par labu un kas – ne, mani nogalina jo īpaši tāpēc, ka mans redzējums ar viņas redzējumu nesakrīt pat ne par pāris milimetriem. Tev jāēd augļi, jo tie veselīgi. Tev jāiet uz jauno māmiņu rīta kafijām, jo tur var dabūt draudzenes. Tev jāsāk runāt holandiski, jo, tikai runājot, var iemācīties valodu. 

Arī es neesmu bez grēka. Vienmēr zinu labāk, kā apieties ar meitu. Vienmēr zinu labāk, ko darīt virtuvē. Un vienmēr zinu labāk, pa kuru ceļu braukt un kurā restorānā pusdienot.

Un tas nekas, ka jau vismaz pāris reižu esmu skaidrojusi – augļus pēc pusdienām neēdu, lai viens nieka ābols manā māgā nepārvērstos par Dukštes gaisa balona cienīgu prototipu. Desmitiem reižu esmu skaidrojusi, ka vispār esmu intraverts cilvēks, kas nevis cieš no vientulības, bet man tā vajadzīga kā zivij ūdens. Un tiešām desmitiem reižu esmu skaidrojusi, ka esmu vizuāliķe, kas runājot un klausoties nevienu valodu (pat ne jaunu vārdu!) vēl līdz šim nav iemācījusies, toties lasot gan pāris apgūti. Neņemot vērā manus nopietnos argumentus, kad vien mūsu saruna sāk cilpot pa mīnu lauku, vienmēr tiek likta lietā jau sen dzirdētā „tev labāk būs tā” plate. 

Padomdevēji bez sāta 
Par laimi, manā tuvāko lokā nav neviena, kas vienmēr zina labāk (un – ak, svētīti visi augstākie spēki, tāda nav arī mana māte!). Reiz man bija laba draudzene (viņa vēl joprojām ir draudzene, bet nu izstājusies no labākzinātāju rindām), kas vienmēr zināja labāk par mani, kā man apieties ar pielūdzējiem. 

Tā kā skaidrāks par skaidru bija tas, ka vīrieši mūs tikai „izmanto un tad pamet”, tad vienīgais, ko man atlika darīt, bija pašai viņus „izmantot un pamest”. Arī darbā pagadījušies šādi ļautiņi, kaut gan šī ir viskutelīgākā „vienmēr-zina-labāk” joma. Acīmredzams, ka zaļš gurķis ir jāpamāca (vismaz dažreiz), bet ko darīt, ja uz viena tilta sastopas vienādi smagsvari un viens no tiem vienmēr zina labāk, kā tam otram soli spert, turklāt nekaunēsies to nemitīgi atgādināt un nekaunēsies piemirst savas kļūdas?! 

Reiz man bija laba draudzene (viņa vēl joprojām ir draudzene, bet nu izstājusies no labākzinātāju rindām), kas vienmēr zināja labāk par mani, kā man apieties ar pielūdzējiem. 

Vistrakākie pamācītāji gan spieto ap bērnu audzināšanu. Tur nav svarīgi, vai pašam „nesavtīgajam padomdevējam” ir bērni vai nav, un, ja ir, tad ar kādām sekmēm tie audzināti (nemaz nerunāsim par to, ka katrs bērns ir citāds un, kas vienam der, otram – nu nekādi!). Tas nav svarīgi! Svarīgs ir pats par sevi saprotamais, ka tā jaunā māte/tēvs vispār neko nejēdz no bērnu audzināšanas un tāpēc viņiem noderēs pat pilnīgas nejēgas padoms. 

Reiz kādās garlaicīgās viesībās, lai aizbēgtu no stulbām sarunām vai dīkas sēdēšanas klusākajā stūrī (kas pati par sevi jau uzprasās uz stulbas sarunas sākšanu), diezgan paklausīgi pildīju savas tolaik divgadīgās meitas norādījumus (no sērijas – pasēdi man blakus! Paņem lelli rokās!). Pēc minūtēm 15, 20 pie manis pienāca kāds drusku vecāka bērna tēvs un sāka stāstīt, ka es esmu pilnībā zem bērna tupeles. Pēc viņa ieteikuma, man vienmēr viss ir jādara ne tā, kā bērns to vēlas, jo tikai tā es varu parādīt, kas mājās ir boss. Uz manu piebildi, ka es vispār nedomāju kategorijās – „boss” un „neboss”, pretim saņēmu garu monologu, kāpēc tas ir slikti. 

Kur kājas aug 
Arī es neesmu bez grēka. Vienmēr zinu labāk, kā apieties ar meitu. Vienmēr zinu labāk, ko darīt virtuvē. Un vienmēr zinu labāk, pa kuru ceļu braukt un kurā restorānā pusdienot. Un šķiet, ka drīz sasniegšu labākzinātāja stadiju arī attiecībā uz veselību. Kur tam visam kājas aug? Man gribētos domāt, ka tas bāzēts zināšanās un pieredzē, turklāt pretstatā kādam, kas pēc mana ieskata zina mazāk. Tieši pieredzē balstīts bija manas iepriekš piesauktās draudzenes viedoklis par apiešanos ar pielūdzējiem. 

„Nu man pašai tolaik nebija nekādas citas pieredzes, tāpēc šķita, ka tā vienmēr ar visiem notiek,” nesen viņa atzina kādā vaļsirdīgā sarunā. Mana dzīvesdrauga māte arīdzan droši vien savus padomus smeļas no dzīves pieredzes. Nenoliegšu, ka viņa vēl gana sprigana savam vecumam, tātad viņas sludinātie veselīgā dzīvesveida postulāti vismaz uz vienu cilvēku iedarbojas. 

Savukārt ar vientulību laikam viņa pati nomokās, vai arī ir izbijusi intraverte, kas sabiedrības spiediena rezultātā pārtapusi kroplā ekstravertā. Vismaz pēc mana dzīvesbiedra teiktā, viņai draudzeņu nav. Tātad citiem uzspiežam to, pēc kā paši vismaz iluzori ilgojamies, bet kā mums nav?! 
Tā noteikti ir gadījumā ar kādas manas paziņas māti – nespējusi otrreiz apprecēties, viņas iecienītākais un patiesībā vienīgais „topiks” sarunās ar meitu ir par precībām, un uz manas paziņas iebildumu, ka viņa nemaz negrib ne precēties, ne bērnus, māte atbild, ka tas nu gan nav normāli un ka pati vien vēlāk nožēlošot. 
Protams, viņa grib tikai to labāko savai atvasei un tādi droši vien ir visi kulta „vienmēr-zina-labāk” sekotāji (gluži tāpat kā es). Tikai ko darīt, ja tas padoms ir kā vērsim sarkana lupata acu priekšā?! 

Četras labas lietas 
Tā kā, cik vien sevi atceros, esmu cietusi no šādiem labākzinātājiem, esmu izmēģinājusi vairākas stratēģijas. 

1.Esmu izlikusies, ka visumā piekrītu, kaut skaidrs kā diena, ka nedomāju i’ pat apdomāt ieteikumu. Tā ir visvienkāršākā stratēģija, ja zinu, ka labākzinātāju redzi pirmo un pēdējo reizi vai vismaz ne ātrāk kā par nākamā mēneša otro pirmdienu. Protams, ne vienmēr vajag labi nostādītā balsī izsaukties – jā, jums ir pilnīga taisnība! Lielākoties pietiek ar neviennozīmīgu smaidu un neviennozīmīgu galvas pakratīšanu. 

2. Esmu mēģinājusi izskaidrot, kad vairs nervi netur, pieklājīgi vicināt ar galvu. Uz paštaisniem labākzinātājiem (un tādu ir lielais vairākums) tas iedarbojas tikai ar nosacījumu, ka izvairīsies no jebkādas subjektivitātes. Es vismaz pāris reižu skaidroju dzīvesdrauga mātei, ka vienmēr izvēlēšos sviestu margarīna vietā, jo pirmais ir dabisks produkts, turklāt tā saka mana intuīcija. 
Tad reiz neizturēju un uz kārtējo piebildi, ka sviests nav labs sirdij, no galvas noskaitīju visus vitamīnus, taukskābes, ko tas satur, kādi pētījumi veikti un kādi bijuši to rezultāti (iespaidam nosaucu pat pētījumā piedalījušos skaitu un žurnālos, kuros tie publicēti). Un savu monologu pabeidzu ar nevainīgu jautājumu: „Un kādus pētījumus tu esi lasījusi?” Ar to šim tematam bija pielikts trekns punkts. 

3. Esmu apzināti piekritusi, lai pēcāk paskatītos, kādā ķezā iekļūstam. Ideāla stratēģija darbā, tik ar nosacījumu, ka neesi nekāda paimeitiņa. Es gan esmu spējusi to ievērot tikai attiecībās ar sava dzīvesbiedra ģeogrāfisko idiotismu, kurā viņš pats neatzīstas neparko. Darbā man nekad īsti nav bijis iekšā iet uz šādu godīgu un atklātu konfliktu, bet mana draudzene ir apbrīnojama šīs jomas meistare. Tā viņas jaunais priekšnieks, iedomīgs tipiņš ar klaju nostāju, ka vienīgais profesionālis pasaulē meklējams viņa personā, jau pirmajā nedēļā to izbaudīja uz savas ādas. 

Draudzene skaidri izklāstīja plusus un mīnusus attiecībā pret viņa jaunievedumiem, norādot, kā viņa būtu rīkojusies, un to visu turklāt pauda rakstiskā formā e-pastā. „Bet es, protams, rīkošos, kā jūs uzskatīsiet par pareizāku,” viņa sausi noskaldīja vēstules beigās. Jau pēc pāris dienām izrādījās, ka bosa inovācijas ir vismaz par 50% metamas miskastē. To draudzene nekavējās atkal rakstiski norādīt, uzsverot, ka viņas priekšlikums ir radušos problēmu risināt šādi un tādi. 

Viņi itin nemaz nav labākie draugi, un manai draudzenei ir nācies izbaudīt sīku intrigu sekas, bet, kā viņa pati saka, vismaz nervi man ir kārtībā. Ja nu nekādi, tad atliek tik pēdējā iespēja – meklēt citu darbu, citu draudzeni, citu... Jā, tuvākos radiniekus neizvēlamies un nemainām. Tāpēc uz pārāk izteiktiem labākzinātāju pārstāvjiem var izmēģināt šo, pēdējo, izdzīvošanas stratēģiju. 
  
4. Padarīt lietas būtību absurdu. Kā manā valodu gadījumā nevis plaši un gari kaut ko skaidrot, kas acīmredzami nesastop dzirdīgas ausis, bet gan paziņot, ka esmu nolēmusi nemācīties holandiešu valodu, jo pielietojums tai ir pārāk šaurs, turklāt Holandē visi runā angliski, un es labāk tā vietā laiku veltīšu vācu/franču/mandarīnu valodas apguvei. Ko tu labākzinātāja vietā uz ko tādu atbildētu?! 

Vai pateikt, ka ienīstu cilvēkus un mani pārņem gluži vai psihoze, ieraugot kārtējo homo sapiens savā ceļā. Turklāt šim absurdam ir visas iespējas pārvērsties vairāk vai mazāk izdevušā jokā, bet es gandrīz vai galvoju, ka temats līdz ar to būtu slēgts. Tik vēl jāsaņemas un jāizmēģina. 

Teksts: Jolanta Sēnele

Avots: www.kasjauns.lv