Dzīvošu līdz 100, lai vēl sagaidītu un izaudzinātu mazmeitiņu

Žēl, ka uz papīra nevar izlikt visas domas, mīlestību, kas man sirdī. Tētis man ir no Ukrainas. Jaunībā, dienējot Jūras flotē Rīgā, Bolderājā, satika mammu. Mīlestība, kāzas... Un tā viņi pārcēlās dzīvot uz Latgali pie mammas vecākiem.

Protams, sākums tētim bija ļoti grūts – viens svešā zemē, bez valodas zināšanām. Bet, gadiem ritot, ar lielu vēlmi apgūt jauno, tētis uzcēla savu māju un uzaudzināja mūs –četrus (nu jau patstāvīgus) bērnus. Bieži atsaucu atmiņā jaukās, siltās vasaras, kad pie mums uz laukiem pa vasaras brīvdienām brauca dzīvot māsīcas un brālēni. Nu tad gan tētim bija bērnu "ganāmpulks"! Bet bija arī savs pluss-daudz izpalīdzīgu roku.

Siena laikā viņš mūs agri cēla un, visi sasēduši (vēl pusmiegā) zirga ratos, braucām uz lielo siena lauku grābt ar grābekļiem sienu. Dienā karstums, gribās gulēt, bet man patika, jo tētis uz lauka man iemācīja, kā grābt sienu ar kašmašīnu (agrāk bija tāds liels grābeklis uz lieliem riteņiem).Tas nekas, ka es knapi varēju aizsniegt pedāli, lai paceltu un nolaistu to grābekli. Man jau gandarījums bija, ka tieši mani aicināja iemācīties, nevis kādu citu.

Atceros, kā mēs visi kopā ar tēti gatavojām varjeņikus ar dažādiem pildījumiem – ar plūmēm un āboliem, ko no rīta salasījām pagalmā, vēl ar biezpienu, kuru iepriekšējā dienā sagatavoja mamma. Lielākās māsas lika pildījumu, es lipināju ciet un tētis tālāk gatavoja. Nu tie tētim padevās tik garšīgi! Ņamm!

 Mēs abi agri no rīta, ekipējušies ar plašķiem un gumijas zābakiem  pret lietu, ar zirga pajūgu braucām uz mežu.

Vēl mūsu ģimenē nevienam, izņemot man un tētim, nepatika sēņot. Mēs abi agri no rīta, ekipējušies ar plašķiem un gumijas zābakiem  pret lietu, ar zirga pajūgu braucām uz mežu. Tur nojūdzām zirgu, lai atpūšas un ēd zāli, bet paši gājām iekarot mežu.Tā es arī iemācījos, kuras ēdamas un kuras nav ēdamas sēnes.

Bet, diemžēl gadi iet un dod ziņu par sevi, bet mums Tētis malacis! Savos 65 gados strādā piemājas saimniecībā un vēl paspēj palīdzēt kaimiņiem nopļaut un savākt sienu, nokult graudus, apart zemīti. Ļoti izpalīdzīgs cilvēks! Tad vēl 15 gadu laikā ir izauklējis 8 mazbērnus. Un kā viņš pats smejas: "Dzīvošu līdz 100, lai vēl sagaidītu un izaudzinātu mazmeitiņu." Jo tagad vecākā ir mazmeita un pārējie mazdēli.

Tētim patīk arī vēl paballēties. Mammas jubilejā tā uzgrieza valsi, ka ne katrs jaunietis var turēt tā līdzi. Šogad uz Jauno gadu bija atbraucis ciemos uz Rīgu. Aizvedu viņu uz "Lido". Domāju, ka mierīgi pastaigāsimies, paskatīsimies, bet tētis, ieraugot slidotavu, gribēja atcerēties jaunību. Nu ko lai saka, malacis, pus apli noslidoja!

Un kā viņš pats smejas: "Dzīvošu līdz 100, lai vēl sagaidītu un izaudzinātu mazmeitiņu." 

Tētis ir ļoti atvērts, sirsnīgs cilvēks! Es ar savu ģimeni cenšos vismaz reizi mēnesi aizbraukt pie vecākiem. Un pārsvara katru reizi ar mums brauc draugu ģimene, jo viņiem ļoti patīk pie mums laukos pastrādāt un atpūsties. Tētis vienmēr, lai arī cikos mēs ierodamies (pa dienu, vai vēlu vakarā), sagaida ar siltiem kartupeļiem un jauku smaidu sejā. Viņa acīs parādās tāds prieks,ka beidzot esam atbraukuši! Tas ir ar vārdiem neizstāstāms! Vienmēr bērniem sapircis saldumus, znotu sagaida ar grādīgo.
Mums jau atkal draugi prasa:  "Kad nu brauksim uz Latgali?" Un es atbildu: "Jā, brauksim uz kartupeļu talku 12. septembrī un 13. septembrī svinēsim TĒVA DIENU!"

"Papu, es tevi tik ļoti stipri mīlu un esmu tev pateicīga par visu, ko tu man esi iemācījis! Tu esi tētis NR.1!" teic meita Sņežana. 

Kāds ir tavs tētis un ko tev patīk ar viņu kopā darīt? Ko Tev ir iemācījis bērns un kāpēc Tev patīk būt tētim? Piedalies "Amigo iniciatīvas Laimīgām ģimenēm" stāstu konkursā "Stāsti par tētiem". Galvenā balva mobilie tālruņi VISAI ĢIMENEI – divi Huawei P8 Lite un divi Huawei Y360, turklāt Amigo pieslēgumu bezmaksas saziņai uz vienu gadu! Plašāku informāciju par konkursu un balvām meklē ŠEIT!