Piespiest savu ausi pie viņa vaiga un klausīties, kā viņa balss skan tā savādāk

Lasi aizkustinošu stāstu par tēti, kura lielajās un striprajās rokās meita Inta Švaža vienmēr jutusies drošībā un pasargāta. Stāsts iesūtīts Amigo konkursam "Stāsti par tētiem". 

Tētis ir tas, kas ieliek pamatus dzīvei. Tā nemanāmi, tā dabiski, ikdienā, kopīgās gaitās un darbos jau no bērnības. Pamatus un drošības sajūtu, atbalstu, mīļumu, prieku, paraugu. Tas ir neatņemams ieguvums – atmiņas no bērnības, kas silda joprojām un dod spēku.

Tie nav kādi daži reti notikumi, bet sajūtas, kas radušās un saglabājušas atmiņā no ikdienas. Par to, kā man patika vakaros sēdēt tētim klēpī, cieši apķert, piespiest savu ausi pie viņa vaiga un klausīties, kā viņa balss skan tā savādāk, it kā no iekšpuses, kā elpa ir sadzirdama. Par to, ka bija lielākais lepnums turēties pie tēta lielās, stiprās rokas, izpētīt visos sīkumos sastrādāto plaukstu un jautāt un klausīties stāstus par katru rētu un skrambu.

Par to, ka līdzās tētim vienmēr esmu bijusi drošībā, un vēl aizvien esmu. 

Par to, kā jautrība sita augstu vilni, kad tētim tiku uz pleciem, un viņš jokodamies liecās uz visām pusēm un es smejoties spiedzu, bet ne aiz bailēm – jo zināju, ka tēta ciešajā tvērienā man nekas slikts nevar notikt.

Par to, kā kopīgi devāmies pavasarī pēc bērzu sulām tālu mežā, pāri upei, cauri brikšņiem, un ziemā slēpot pāri pļavām, lai pēc tam laistos no kalna, elpai aizraujoties. Par to, kā tētis ar savu paraugu darbus ierādīja, kā kurināja krāsni, sagatavoja iekuru, kārtīgi, lēnām, bez steigas, un, tad, aizdedzinot, uzreiz aizkūrās. Vēl aizvien man patīk kurināt krāsni, tikpat prātīgi un nesteidzīgi, kā to darīja tētis.

Par to, ka nav jārunā lieku – ja ir kas tiešām sakāms, tad saki, nevis tukšus salmus kul. Par to, ka līdzās tētim vienmēr esmu bijusi drošībā, un vēl aizvien esmu. Par to, ka lepojos būt viņa meita.