Laura Grēviņa: Kādēļ man vairs nebija spēka "sēdēt" mājās ar bērnu līdz 2 gadu vecumam

Ir pierasts žēlot mammas, kas ir spiestas atgriezties darbā uzreiz pēc oficiālā bērnu kopšanas atvaļinājuma (bērnam sasniedzot 1 – 1,5 gadu). Taču kurš žēlos mammas, kuras paliek “bezrūpīgajā” mājas dzīvē? Dzīvē gadās visādi. Gan tās mammas, kas atgriežas darbā, gan tās, kas paliek mājās ar mazajiem ilgāk, ir to izvēlējušās, vai arī dara to apstākļu spiestas. Tās, kas to ir izvēlējušās, droši vien jūtas kaut nedaudz laimīgākas un apmierinātākas, grūtāk varētu būt otrajām.

Tomēr ne par to ir šis stāsts, jo varu stāstīt tikai no sava skatpunkta – mammas, kas par visiem 100% izvēlējās būt mājās ar mazo līdz 2 gadu vecumam. Mammas, kurai visu dzīvi ir šķitis – gribu būt tikai mamma. Jau no bērnības šķita, ka neko citu dzīvē nevēlos. Un pa lielam jau nekas nav mainījies – tas ir mans galvenais dzīves piepildījums, taču, ne vienīgais.

“Sēdēt mājās” nebija tik viegli, kā biju iedomājusies, taču ar katru mēnesi tas kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Šķita, ka māja kļūst arvien netīrāka, un laika sev – arvien mazāk.

1 – 1,5 gada vecumā vest Evertu uz bērnudārzu, vai atrast viņam pusslodzes vai pilnas slodzes aukli arī man šķita par agru, un es to nedarīju. “Sēdēt mājās” nebija tik viegli, kā biju iedomājusies, taču ar katru mēnesi tas kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Šķita, ka māja kļūst arvien netīrāka, un laika sev – arvien mazāk. Kaut gan vajadzēja taču būt otrādi? Bet nebija. Noteikti kādam ar laiku kļūst vieglāk, bet ne manā gadījumā. Un patiesībā tas ir ļoti atkarīgs no bērna un mammas / tēta temperamenta. Cik vienam viegli, tik otram grūti.

Lai cik ļoti man gribējās teikt, ka man ir spēks ar viņu būt mājās, izdomāt inteliģentas izklaides un būt tikai viņam, es vairs nevarēju tā teikt. SPĒKA VAIRS NEBIJA! 

Kopumā es priecājos, ka mums nebija iemesla steigties ar dārziņu / aukli,  jo pieņēmu lēmumu no iepriekšējās darba vietas aiziet. Kad bēbis bija mazs, likās, ka es varētu būt mājās vēl un vēl. Taču, jo vairāk tuvojās 2 gadu vecums, jo nogurušāka un bezspēcīgāka es sāku justies. Tai pat laikā jutu – Everts ir komunikabls un aktīvs, viņam patīk bērni. Varbūt tomēr bērnudārzs nebūtu tas sliktākais variants? Izlēmu, ka īsi pēc 2 gadu jubilejas, vismaz pamēģināsim bērnudārzu. Ja nesanāks – nesanāks, jo nevieni citi apstākļi, kā vien mana pašsajūta, nespieda to izvērst par obligātu pasākumu. Šobrīd viņš to apmeklē uz “pusslodzi”.
 

MAN BIJA APNICIS SAŅEMT ATTEIKUMUS NO “AUKLĒM”
Ir forši, ja omītes var pieskatīt bērnu, kad vien mums, vecākiem, tas ir nepieciešams. Bet būsim reāli – cik bieži tiešām šādas omītes ir? Lielā daļā gadījumu viņas tiešām ar prieku pieskata mazos, bet mūsdienās taču ir tik daudz strādājošu vecmāmiņu! Pat mana vecvecmāmiņa vēl strādā. Arī mūsu vecākiem un vecvecākiem vajadzīga atpūta. Arī tiem, kas nestrādā. No malas var šķist – kas tad viņam, nestrādā un nevar pieskatīt mazo pāris dienas? Bet, ja viņš to nevēlas, ir noguris, mēs nevaram to pārmest. Tie tomēr ir mūsu bērni. Nevis “uztaisīti” pēc vecvecāku pasūtījuma. Mēs esam par viņiem atbildīgi un ir jārēķinās, ka būsim galvenie viņu pieskatītāji.
 

Cita lieta ir ar auklēm, kurām bērnu pieskatīšana ir darbs. Kad sāku justies par daudz nogurusi, meklēju Everam aukli. Ne uz konkrētām dienām nedēļā, bet tādu, kuru pasaukt brīžos, kad nepieciešams. Pēc pieredzes gan varu teikt – šādas auklītes ir foršas, bet ir vieglāk ar tām, kuras tiek pieņemtas uz pilnu vai pusslodzi. 1) Viņas ar šo laiku rēķinās; 2) Bērns labāk aprod, jo zina, ka auklīte nāks konkrētos laikos; 3) Viņas var nopelnīt – kas nav mazsvarīgi, jo kāda gan motivācija var būt “izsaukuma” auklītei, kura, piemēram, mazo pieskata pāris reizes mēnesī uz pāris stundām.

Protams, ir arī labi piemēri, kad vecvecāki / krustvecāki vai citi radi un draugi savus mīļumus ir gatavi pieskatīt vienmēr. Tas pats ar auklītēm. Jums ir paveicies! Novērtējiet, ja tā ir.
 

MAN BIJA APNIKUŠI BĒRNU LAUKUMIŅI
Varbūt izklausās nežēlīgi, bet bāc.. man tā bija apnikuši bērnu laukumiņi! Lai gan vietā, kur mēs dzīvojam, ir skaists un plašs bērnu laukums un zoodārzs, man šīs vietas, kad devāmies uz tām diendienā, bija tā apnikušas! Katru dienu viens un tas pats. Tie paši bērni, tās pašas omes laukumiņā. Kad bērns tikko kā sāk izrādīt interesi par bērnu laukumiem, tas ir pat interesanti. Viņš spēlējas, mācās komunicēt ar citiem mazajiem. Kad viens laukumiņš iepazīts no A – Z, tu sāc meklēt citus – lai interesantāk. Galu galā esi gatavs braukt uz Rīgas otro galu, lai apskatītu tikko kā atvērto jauno laukumiņu, jo vismaz pirmajā reizē tur būs interesanti arī tev. Bet Rīga (un arī citas pilsētas) ir tik liela, cik tā ir. Tu ātri vien esi apguvis visus laukumiņus – gan tos, kas ārā, gan iekštelpās. Sāc meklēt izklaides un rotaļu centrus, ved mazo uz Bibliotēkas lasītavu vai “Ziliem brīnumiem” utt. Tas viss interesanti un jautri, bet… ne tad, ja to dara regulāri, dienu no dienas. Pa šīm vietām tiek “iets uz riņķi” un galu galā tas beidzas ar skatīšanos pulkstenī – kad beidzot varēs iet prom.
 

ES DAUDZ RAUDĀJU UN DUSMOJOS
Aiz noguruma. Aiz pārmetumiem. Mammu raudšāna gan noteikti nebeidzas ar bērnudārza sākumu. Bet tas jau bija par traku. Dusmas, ja mazais neaiziet gulēt diendusu, raudāšana, kad saproti, tu nevari izdarīt pat vienu savā iedomātajā darbu sarakstā atzīmēto lietu. Meklēju veidus, kā nomierināties – nomierinoši (dabīgi) medikamenti, baha ziedi. Ja par šādām lietām ir jādomā, tad ir skaidrs – kaut kas ir jāmaina, jo nejau viens brīnumlīdzeklis izglābs manu dzīvi. Jāmainās pašai! Lai dzīvotu mierīgāk.

ES NEATCEROS, KAD BIJU PIE FRIZIERA / MANIKĪRA
Man likās, ka šīs taču nav lietas, kuru dēļ speciāli saukt aukli. Pa to laiku, kad bērnu pieskata aukle, parasti ir jāizdara citas lietas – veikals, kāda tikšanās, citas darīšanas. Bet nejau 2 h sēdēšana manikīra vai friziera salonā! Tīrā laika izšķērdēšana! Bet vajadzēja. Tie atpūtas brīži tā ir tik maz, ka katrs ir jāizmanto, lai kaut nedaudz iepriecinātu sevi. Un nevis bērnu vai vīru, bet tikai un vienīgi sevi! Par laimi, man beidzot par to, ja laiku ziedoju sev,  nav pārmetumu. Lai gan to joprojām daru par maz. Mācos saprast, ka esmu nopelnījusi dienu spa, un pat reizi mēnesī nebūs par biežu, bet būs tieši laikā. Īstajā brīdī uzdūros kādai Diānas Zandes intervijai, kurā viņa apstiprināja faktu – lai būtu laba mamma un sieva (!!!), vispirms ir jādomā par sevi. Tikai tad – viss pārējais.

ES NEVĒLĒJOS STRĀDĀT AR BĒRNU “FONĀ”
Par šo man bija vislielākie sirdsapziņas pārmetumi. Aiz gara laika sāku rakstīt blogu, atsaucos dažādiem citiem projektiem, kas neprasīja daudz laiku, bet tomēr. Lai gan pati veidoju sava darba grafiku, vienīgais veids, kā strādāt, ja esi mājās paliekoša mamma, bija naktīs. Naktīs, kad mazais nolikts gulēt un māja ir pievākata. Labi, ja vismaz viņš laicīgi aizmiga. Tomēr bieži strādāšana ievilkās krietni pēc pusnakts. Šobrīd es mierīgi apsēžos pie datora ar labu kafiju un izdaru kaut mazu daļu vajadzīgo darbiņu pa to laiku, kamēr mazais ir dārziņā (šobrīd 3 – 4 h no rīta). Un tad, kad mazais no dārziņa ir izņemts, mēs nesteidzīgi dodamies mājās, baudām pastaigu un darām, ko viņš vēlas. Nedomājot par darbiem. Tiem tiek atvēlēts papildus laiks bērna diendusas laikā, vai uz mazu brīdi vakarpusē.
 

MUMS ABIEM  BIJA VAJADZĪGS LAIKS KOMUNIKĀCIJAI… AR CITIEM
Galu galā, viss nemaz nebija tik drūmi. Es priecājos, ka mans dēls ir komunikabls. Viņš dievina, ja pie mums ir ciemiņi, bieži jūtas apbēdināts, ja tie ātri dodas prom. Protams, dzīvojot kopā pa mājām, mēs bieži devāmies ciemos pie citiem draugiem ar bērniem. Tikai bija viena problēma – mazais priecīgs, bet mamma? Mamma to laiku, visticamāk, pavada vaktējot mazos, palīdzot izvairīties no bīstamām situācijām (sveša māja ir sveša, nekad nevar zināt, ko mazais izdomās darīt un vai neuzgāzīs uz galvas stikla durvis, piemēram) , mierinot (ja kāds iekniebis, iekodis  un ko tik vēl ne) utt. Šādās bērnu tikšanās reicēs ir grūti sarunāties (izņēmums ir bēbīšu laiks, kad mazie kunkulīši guļ uz sedziņas un cenšas apvelties). Pieaugušo sarunas tiek nobīdītas arvien tālāk un tālāk. Līdz tu saproti, lai sarunātos ar pieaugušajiem, ir jātiekas ar pieaugušajiem BEZ BĒRNIEM.

Man šķiet, šobrīd mums ar Evertu izveidojies kompromiss – viņš iet uz bērnudārzu paspēlēties, bet es tikmēr pastrādāju un satiekos ar pieaugušajiem. Galu galā mūsu atkal satikšanās ir priecīga, jo abi esam guvuši ko jaunu.

Robeža starp manu BKA un Everta būšanu dārziņā  joprojām ir ļoti trausla. Tā kā viņš tur nepavada pilnu dienu, mums joprojām ir ļoti daudz laika kopā. Bet es jau jūtu progresu mūsu kopējās attiecībās, jo mēs abi esam atpūtušies.

Mēs, mammas, esam tik pieradušas upurēties bērniem. Pirmajā dzīves gadā, sevišķi pirmajos mēnešos,  tas, protams, ir normāli un pat vajadzīgi. Bet kāpēc mums nemāca, kā pareizi iemācīties veltīt laiku sev? Tad ir pierasts pasūdzēties draudzenēm vai labākajā gadījumā meklēt PEP mammas vai kāda cita speciālista konsultāciju. Būtu tik noderīgi, ja topošo vecāku skolās mācītu, kā mammai iemācīties atpūsties.

Ir mammas, kurām, esot mājās paliekošai mammai, ilgtoši un harmoniski izdodas apvienot visu – labu pašsajūtu, priecīgus un laimīgus bērnus, kuras ir tik izturīgas, ka spēj nodarboties ar mājmācību. Vienmēr esmu viņas apskaudusi. Bet salīdzināšanai te nav vietas. Pirmkārt, mēs katra esam tāda, kāda esam. Ar savām  labajām un sliktajām īpašībām, ar saviem sapņiem un prasībām pret dzīvi. Otrkārt, mūsu bērni ir tik dažādi! To jau vislabāk zina mammas ar vairākiem bērniem. Bet laikam jau nevienā gadījumā nebūs viegli par visiem 100%. Būs asaras un dusmas. Būs izaicinājumi. Bet galu galā, mēs visas tos mazos būsim izaudzinājušas, ideālā gadījumā – par laimīgiem cilvēkiem.

P.S. Un, ja es gribu vēl bērnus, tad vispirms es vēlos justies atpūtusies :)

Avots: Viensplusviens.lv