VIDEO: "Mazliet pakaitinājām meitu". Psihoterapeita komentārs par ietekmi uz bērna psihi

Septembra beigās vietnē „YouTube” apskatei bija izlikts mājās uzņemts video ar virsrakstu „Nedaudz pakaitinājām meitu” 

Internetā ievietotajā video redzams, kā līdz izmisumam un raudāšanai kāda sieviete (visticamāk, bērna māte) noved aptuveni trīs gadus vecu meiteni. Sieviete nepaklausīgajai meitenei piesola žagarus, kurus atnesīšot Salatētis. Bērns raudādams mūk no sievietes un kliedz, ka nevēlas žagarus. Pēc video dzirdamās sievietes balss var spriest, ka viņa nav sevišķi nikna, viņa žagarus piesola it kā jokojoties.

Atsaucoties uz portālā „Kasjauns.lv” publicēto video 9. oktobrī, VBTAI situāciju novērtēja tikai kā „nekorektu rīcību”, taču, uzklausot  Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas ārstu vērtējumu, VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktores vietniece Inga Krastiņa apstiprināja, ka video redzētais ir emocionālā vardarbība, tāpēc VBTAI lūgs policiju identificēt video redzamo ģimeni, lai sociālā dienesta pārstāvji varētu to apsekot. 

„Komentāri, kas bija lasāmi zem video, liecina, ka sabiedrības izpratne par to, kas ir emocionālā vardarbība, ir ļoti atšķirīga,” norāda Latvijas vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Daži spilgtākie komentāri: „Mamma nerunā dusmīgi, bet jokojoties, vienkārši cilvēki nesaprot un meklē problēmas tur, kur to nav!”, „Katrs normāls cilvēks saprot, ka māte saka šos vārdus rotaļīgi un jokojoties. Un tādai izlutinātai un brēcošai meitenei patiešām vajadzētu žagarus”, arī „Tad jau lielāko daļu vecāku vajadzētu tiesāt, katrs normāls bērns zina, ka par sliktu uzvedību nāks „dakteris bērziņš”, salavecīts ar žagariem utt.” „Kopumā komentāros vērojams, ka daļa sabiedrības video redzamo rīcību uzskata par normu bērna audzināšanā, vēl viena daļa sašutumu galvenokārt pauž par netīro mājokli, svarīgāko – sievietes attieksmi pret bērnu – nepamanot. Šis ir pamats, kāpēc mēs, „Mammamuntetiem.lv”, kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas ārstiem sasaucām preses konferenci,” skaidro Inga Akmentiņa-Smildziņa.

RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons uzskata, ka šāda audzināšanas metode viennozīmīgi ir emocionālā vardarbība, kas nākotnē bērnu var novest līdz psihiskām traumām. „Ja vēl sākumā „aiz ausīm” varētu pievilkt, ka žagaru solīšana ir nosacīti neveiksmīgs joks, tad, skatoties uzfilmēto tālāk, redzams, ka bērns raudot iet prom no istabas, bet māte turpina uzturēt emocionālo distresu jeb pārāk lielu stresu. Bērnā saskatāmas izteiktas bailes un panika. Noslēgumā māte, kas pati bērnā izraisījusi šīs emocijas, aizrāda, lai meitene pārstāj kliegt. Šī sieviete neapzinās, kādas dusmas pati pauž pret bērnu. Māte veic emocionālo vardarbību, uzskatīdama to par joku, un ģimene video ievieto internetā, aicinot par šo uzjautrināties arī sabiedrību,” video analizē ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons.

„Šis bērns bez labas psihoterapijas nekad savā dzīvē nespēs realizēt visu to potenciālu un talantus, ko daba viņam devusi. Šādas traumas nodara ārkārtīgi lielu ļaunumu cilvēka personības un rakstura veidošanā, potenču izpausmēm visas dzīves laikā,” stāsta RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja profesore Gunta Ancāne. „Mēs redzam agresīvu māti, kas nav spēcīga savā cilvēciskajā būtībā, jo visu savu agresiju „uzliek” uz pašu vājāko un neaizsargātāko – savu bērnu. Māte ar žagariem bērnam piedraud septiņas reizes! Sākumā, kad mamma ir piesolījusi žagarus, redzam meitenes psihiski veselīgo aizsargreakciju – dusmas, viņa saka: „Nē!”. Savukārt, kad mammas balsī parādās smiekli un it kā laipnība, bērnam sajūk, kas īsti notiek un kā reaģēt. Vai jāreaģē uz mammas dusmām, kas liek sevi aizsargāt, vai arī uz viņas laipnību un smaidu, kas mudina mammai pietuvoties? Kam ticēt? Bērns faktiski šajā situācijā „sajūk prātā”,” skaidro profesore Gunta Ancāne, uzsverot, ka neviens bērns nevienā situācijā – vēl jo mazāk Ziemassvētkos – nav pelnījis žagarus.

Ārsts Artūrs Miksons norāda, ka sabiedrība pieradusi šausmināties par vecākiem, kas pazemo savus bērnus un sabiedriskās vietās apsaukā viņus, un šeit ir redzama ne tikai vardarbība pret bērnu, bet arī tas, kā šādi vardarbīgi vecāki veidojas. „Pastāv liela varbūtība, ka arī šī meitene pieaugušā vecumā pret bērniem izturēsies līdzīgi,” uzskata ārsts.

Profesore Gunta Ancāne skaidro, ka šis piemērs lieliski ataino, kāpēc bijušo Padomju Savienības valstu iedzīvotājus joprojām Eiropā tik viegli atpazīt. „Ja kādam nav skaidrs, kāpēc mūs Eiropā atpazīst kā bijušās Padomju Savienības cilvēkus, lai gan mums pašiem šķiet, ka izskatāmies tāpat kā Londonas vai Berlīnes iedzīvotāji, tad te redzams, kā šī atšķirīgā iezīme rodas. Mūs atpazīst pēc mūsu iekšējās nebrīvības. Bērnus, kam būtu jābūt mūsu vislielākajai vērtībai, mēs audzinām ar patoloģiski daudz kauna un baiļu izjūtām. Taču viņi ir mūsu nākotne! Bezcerība un izmisums kopā ar dusmām, ko izjūt meitene, bioķīmiski ietekmē visu ķermeņa orgānu darbību, kas vēlāk jau var iespaidot fizisko veselību. Ja mēs spēsim objektīvi palūkoties uz situāciju, kurā dzīvojam, un mainīties tā, lai mums augtu enerģiski, zinātkāri cilvēki, tad pēc 20–30 gadiem mēs dzīvosim bagātākā un veselākā sabiedrībā. Atteikšanās mainīt līdzšinējos bērnu audzināšanas paradumus ir jautājums par to, kurp mēs kā tauta gribam virzīties,” uzskata Gunta Ancāne.