Idejiski pērienu neatbalstām, bet praktiski – kā audzināt bērnu savādāk?

Ir vecāki, kuri pēršanu uzskata par pareizu audzināšanas metodi, un, paceļot roku pret bērnu, nemokās vainas apziņā. Ir vecāki, kuri spēj bērnus disciplinēt, neizmantojot fiziskus sodus, bet lielākais vairums, manuprāt, ir to, kuri apzinās pēriena negatīvās sekas, tomēr ne vienmēr spēj savaldīt savas dusmas.
 

Ko tad vecāki vēlas panākt reizēs, kad sit savam bērnam? Visbiežāk tā ir vēlme izaudzināt bērnu par labu cilvēku. Bērnam tiek „uzšauts” pa dibenu, lai paskaidrotu, ka sist mazākajam brālim vai māsai ir slikti. Bērns tiek pazemots, lai iemācītu viņam cienīt citus utt. Tas ir gluži kā karot ar mērķi panākt mieru!

Varētu rasties jautājums – kāpēc vecāki, kuri zina, ka pastāv citas, efektīvākas disciplinēšanas metodes, tomēr izvēlas pacelt roku? No savas pieredzes varu teikt, ka tas notiek galvenokārt tāpēc, ka vecāki vienkārši neiztur pārlieku augsto stresa līmeni, kas bieži vien iet roku rokā ar bezspēcības sajūtu. Audzināšana pēc „cēloņu – seku principa” un personīgā piemēra ir efektīva, taču ieguvumus no tās var redzēt tikai ilgtermiņā. Diemžēl dzīvē bieži gadās situācijas, kad vecāki vēlas redzēt tūlītēju rezultātu, un pēriens šajā gadījumā liekas vienīgā izeja.

Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacietību. Un nenobīties no tā, ka uzreiz neizdodas viss, kā gribētos. Iet uz priekšu ar maziem solīšiem un tā vietā, lai nosodītu sevi par nespēju būt perfektam.

Minēšu konkrētu piemēru no savas dzīves. Mani bērni bieži kašķējas savā starpā, un gadās, ka reizēm viens otru arī iekausta. Vieglākajos gadījumos es cenšos neiejaukties ļaujot bērniem pašiem atrisināt savas attiecības, tomēr, ja redzu, ka konfliktā sāk iesaistīties arī dūres, drošības labad esmu spiesta kļūt par šķīrējtiesnesi. Parasti es sāku ar runāšanu un lūgumu pārtraukt kašķi, taču bieži gadās, ka mani padomi nesasniedz dzirdīgas ausis un nākas pacelt balsi.

Kādu reizi, kad viņi atkal nespēja kaut ko sadalīt, es izdzirdu spalgu kliedzienu no blakus istabas. Brālis ar visu spēku bija iekniebis māsai sejā tā, ka no vaiga tecēja asinis. Es nenovaldījos un iesitu viņam pa dibenu.

Kāpēc manī radās šāds impulss? Jo es nebiju gatava tādam scenārijam, es nespēju kontrolēt situāciju, kas savukārt izraisīja trauksmi, un gala rezultātā noveda pie agresijas. Jebkura vardarbība, gan fiziskā, gan emocionālā, patiesībā norāda nevis uz mūsu varenību, bet uz bezspēcību.

Arī citas reizes, kad esmu saviem bērniem uzšāvusi pa dibenu vai tos spēcīgi sagrābusi aiz rokas, bijušas saistītas ar to, ka viņi apdraud savu vai citu drošību, piemēram, izskrienot priekšā mašīnai vai nogrūžot otru no trepēm.

Es neesmu situsi bērnus ar mērķi nodarīt sāpes vai pāraudzināt. Tās reizes, kad tas ir noticis, drīzāk ir bijis izmisīgs mēģinājums tikt sadzirdētai, lai man būtu iespēja savus bērnus pasargāt.

Kas man būtu palīdzējis neiesist? Vispirms jau spēja prognozēt situācijas attīstību un iekšēja gatavība, ka bērni var rīkoties neapdomīgi. Mēs reizēm vēlamies, lai bērni izturas kā mazi pieaugušie, taču aizmirstam, ka viņi ir tikai bērni. Tas ir līdzīgi kā lietainā laikā ejot pārāk tuvu ietves malai būt gataviem, ka mūs var apšļakstīt. Mēs, protams, varam cerēt, ka šoferi būs uzmanīgi, taču viņi tādi var arī nebūt. Lai spētu prognozēt bērnu rīcību, bērni ir labāk jāiepazīst un jāuzkrāj pieredze. 

Ne visu ir iespējams prognozēt, taču ir lietas, kuras jau preventīvi var novērst, piemēram, mācot bērniem drošību uz ceļa, spēļu laukumā vai attiecībās vienam ar otru.

Šobrīd es jau zinu, ka, novietojot mašīnu ielas malā, man jāļauj bērniem kāpt ārā tikai pa tām durvīm, kas ir ietves malā, bet vislabāk jāizkāpj pirmajai un tikai tad jāatver bērniem durvis. Bet vēl nesen izkāpšana no mašīnas manī izraisīja stresu. Esmu iemācījusi saviem bērniem arī to, ka nedrīkst sist pa galvu un vēderu, tāpēc jūtos drošāk, ja neesmu viņiem klāt rotaļājoties.

Otrkārt, no fiziskas bērnu ietekmēšanas mani būtu atturējis princips – vispirms sniegt mīlestību un tikai pēc tam piemērot sodu. Situācijā, kad brālis ieknieba māsai vaigā, man būtu vajadzējis vispirms samīļot meitiņas vaigu un tikai tad sākt lasīt morāli dēlam, taču es rīkojos otrādi, proti, sāku ar uzbrukumu. Lai šo principu ieviestu dzīvē, ir vajadzīga vēlme to darīt un pacietība. 

Mēs nevaram izmainīt savu izturēšanos vienā dienā, taču, ja regulāri un apzināti cenšamies ieviest jaunus uzvedības principus, ar laiku tie iesakņojas un kļūst automātiski.

Treškārt, lai nekļūtu vardarbīgi pret bērniem, mums jābeidz būt vardarbīgiem pašiem pret sevi. Ja nemīlam sevi un nepārtraukti sevi nosodām, mums ir daudz grūtāk mīlēt apkārtējos. Jo skaidrāk apzināsimies, ka mēs paši esam atbildīgi par savu labsajūtu, jo mazāk gaidīsim no bērniem un līdz ar to būs mazāk vilšanos un neadekvātu dusmu izpausmju.

Es neatbalstu pērienu kā audzināšanas metodi pirmkārt, tāpēc, ka mērķis neattaisno līdzekļus. Otrkārt, es to neatbalstu, jo bērni ir vājāki un nevar sevi aizstāvēt, turklāt vecāku rīcība ir paraugs, kam bērni līdzinās. Ja bērni redz, ka citas metodes ir neefektīvas un vienīgi ar fizisku pārspēku iespējams panākt savu, vai gan kāds brīnums, ka viņi tieši to pašu atkārtos bērnudārzā vai skolā? Treškārt, es esmu pret bērnu pēršanu, jo, to darot, mēs zaudējam cieņu paši savās acīs un vairs nevaram būt bērnu autoritāte.

Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacietību. Un nenobīties no tā, ka uzreiz neizdodas viss, kā gribētos. Iet uz priekšu ar maziem solīšiem un tā vietā, lai nosodītu sevi par nespēju būt perfektam.

Avots: Izzinisevi.lv