Mīlestību un drošību nevar iekonservēt ar laulību papīru, tā attiecību eksperts A. Šulcs

Diskusijā piedalās ģimenes psihoterapeite Aina Poiša, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs un ģimenes portāla Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
 

“Absolūti laimīgu laulību nav, un, manuprāt, tas ir labi. Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, tad nebūtu saistīti ar visu apkārtējo, kas notiek," diskusijā raidījumā Ģimenes studija bilst ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.  Poiša arī atzīst, ja cilvēks pats kaut ko dara savas autonomijas vārdā, apzinoties, ka viņš ir atbildīgs, lai pats justos labi, ja viņš prot komunicēt ar otru cilvēku, tad pamazām tiek veidots tas laimīgums, kas sadalās uz visiem ģimenes locekļiem. 

Vai precēšanās faktam mūsdienās vēl ir nozīme?  Varbūt precēšanās ir vairāk juridisks un praktisks moments.
A. Šulcs: Lai būtu laimīgas attiecības, ir svarīgi, kā tajās ienāk – ja ar prieku un labprātīgi, tad tās ir labākas. Mēs labi zinām, ka bieži viens precas, jo sieviete ir stāvoklī. Šis spiediena mehānisms vienai pusei var likt justies nekomfortabli. Ja situācija ģimenē pēc tam netiek izrunāta, gaidiet problēmas – vīrietis dzer, meklē attiecības malā…

Tas, ka cilvēki iegulda milzīgu enerģiju, lai šīs attiecības juridiski noformētu, ir kas līdzīgs drošības sajūtas meklēšana Lielajā Tēvā vai Lielajā Mātē jeb valstī, kas viņiem šo drošību garantēs. Attiecību kvalitāti – mīlestību un drošību, šādi nevar iekonservēt un nolikt burciņā uz plauktiņa.
Precēšanās no vienas puses ir it kā drošības garants, bet, no otras puses, ja kopā sanāk divi nedroši cilvēki, tad vai tad tumšā mežā viņi kopā jutīsies droši?  
Lielākais vairums pāru saprot, ka viņi var radīt kopā bērnu, mīlēt un rūpēties viens par otru un ka šīs rūpes dažreiz var būt par vēl lielākas, iejūtīgāks un attiecības cienošākas nekā tās, kas ir noformētas juridiskā formātā. Ir gadījumi, ka cilvēki pēc 20 kopdzīves aiziet un reģistrē šīs attiecības. 

Kas īsti ir nepieciešams, lai varētu teikt, ka esi saticis sava ābola otru pusīti?
A. Poiša: Ja runājam par ģimenes veidošanu, tad tā ir ne tikai pirmā tikšanās brīža kaislība. Ģimene nozīmē ko vairāk – kooperāciju, cieņu, sadarbību. Laulība saistās arī ar to, ka protam vadīt un organizēt savu saimniecību un spējam tiks  galā ar nākamo attiecību līmeni, proti, bērnu piedzimšanu. 
 

Piesaistoša smarža liecina, ka tas otrs ir “ svešais”, no citas cilts, tas nozīmē, kas mūsu pēcnācēji dabūs citus veselīgus gēnus un būs veseli. Attiecību veidošanā patiešām daudz ko nosaka dabas instinkti.

Tas nozīmē, ka nav nemaz slikti izvērtēt vai abiem no pāra ir kaut nedaudz līdzīgi izcelsmes ģimeņu modeļi un vērtības. 

Kas ir tas, kas palīdz nodrošināt laimīgas ģimenes attiecības?
A. Poiša: Atšķirības attiecību sākumā dažreiz ir tik piesaistošas. Ja es pati nejūtos droši, tad es meklēšu vīriešus, kas rada stabilitātes un drošības sajūtu. Tādā veidā uz laiku tiek it kā aizpildīts tukšums, kas ir manī. Diemžēl tad, kad sākas kopdzīve, izrādās, ka šīs atšķirības ir ļoti traucējošas. Tad arī rodas jautājums – palikt kopā vai nē? Vai mēs pratīsim noslīpēt šīs atšķirības, lai varētu sadzīvot?  

A. Šulcs:  Viens no kritērijiem, veidojot attiecības, ir sajūta, vai vai ar konkrēto cilvēku ir droši. Vai ar viņu var iziet cauri grūtībām. Otra īpašība – īstā smarža. Ja pēc smaržas tev šis cilvēks nepatīk, nekas neiznāks. Tā ir tā maģija, attiecību ķīmija. Piesaistoša smarža liecina, ka tas otrs ir “ svešais”, no citas cilts, tas nozīmē, kas mūsu pēcnācēji dabūs citus veselīgus gēnus un būs veseli. Attiecību veidošanā patiešām daudz ko nosaka dabas instinkti.

Kādu padumu dotu, lai veiksmīgāk izdotos satikt savu ideālo partneri? 
A. Poiša: Mums ir ideāli, kas uzburti no pasakām un pasaku grāmatām. Šos ideālus mēs sagaidām no otras puses, cerot, ka atnāks princis un uzburs ideālo pasauli. Nespējot atvadīties no šīs uzburtās iedomātās pasaules, mēs dažreiz neredzam izvēlētā partnera reālās, varbūt par sliktās īpašības. 

A. Šulcs: Cilvēks neapzināti meklē tādu partneri, kas kaut kādā ziņām līdzinās tam cilvēkam, kas ir devis pirmo pozitīvo impulsu.  Visbiežāk tas ir mūsu mamma un tētis. Šie modeļi un tēli mums ir pazīstams... 

A. Poiša: Jā, bet diemžēl ne visiem bērnībā ir bijusi pozitīva vecāku sniegtā attiecību pieredze. Ja bērnībā iegūtā pieredze nav pārāk laba, tad var gadīties, ka partneri tu satiec tādu, kas turpina nodrošināt bērnības negatīvos pārdzīvojumus.
Ne velti nereti nākas dzirdēt teicienus – “Uzkāpu uz tiem pašiem grābekļiem” vai “ Tie paši vēži citā kulītē. Tas jau ir par tām attiecībām, kad cilvēks šķiras un nākamo partneri izvēlas tādu pašu kāds bija iepriekšējais. Ja tā notiek, ir jāapstājas un jāpadomā, cik tu esi pieaudzis, cik spējīgs izanalizēt savu pagātnes pieredzi un savu izcelsmes ģimeni. Bez idealizācijas saprast, kas bija labs, kas nebija labs un izejot no šīs analīzes, saprast, ko gribi ņemt savā ģimenē un kas nav pieņemams.
 

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Ir tomēr labi, ja meitene tomēr spēj nosaukt tās īpašības, kas viņas topošajam vīram ir svarīgas. Lai nav tā, priecīga par pirmo līgavaini, kas ņem...

Precas jau tikai pieauguši cilvēki...
A. Šulcs: Tas, ka laulībā stājas cilvēki, kas sasnieguši 18 gadu vecuma, nenozīmē, ka viņi patiešām ir pieauguši. Fiziskā forma un ārējie atribūti, pase ir kā pieaugušajiem, bet emocionāli viņi ir nepieauguši. Lai gan rada bērnus, patiesībā ir nabas sasaistē attiecībās ar vecākiem. Pieaudzis cilvēks nozīmē cilvēks, kas pats uzņemas atbildību par savu dzīvi. Viņš spēj atbildēt ko vēlas un ko nevēlas, ir lojāls sev. Viņš iet uz priekšu, nevis uztraucas, ko par viņa lēmumiem teiks mamma, tētis, māsa vai kāds cits radinieks.

Pāri, kas nodzīvojuši kopā 50 gadus, kā galvenās vērtības nosauc prasmi piekāpties, uzticību, ja dots jā-vārds, tad doma par šķiršanos nav pieļaujama. Vai tas ir pareizi? 
A. Poiša: Tas der cilvēkiem, kas ļoti nopietni ir izsvēruši kopā būšanu un gatavi pārvarēt grūtības, kopā augt un pieaugt. Ir prieks paskatīties uz pāriem, kas kopā 50 gadus, bet jāsaprot, ka šajā vecumā svarīgāks  siltums un cieņa attiecībās. Tas arī tiek izcelts.  
Jaunākiem cilvēkiem ir ambīcijas un seksuālās dziņas, tas dažreiz traucē sadarboties kā pārim. Jāņem vērā arī tas, ka agrāk bija mazāk brīvības un lielāki sabiedrības noteiktie rāmji. Mūsdienās vieglāk “pacelt cepuri” grūtību brīdī. 

A. Šulcs: Strādājot pāru konsultācijās, es redzu, ka biežāk cilvēki risina ne tik daudz viņu kā divu personību problēmas, bet gan pagātnes atstātā mantojuma, dzimtas, izcelsmes ģimenes pūrā iedotās problēmas. Tā nastiņa no vecākiem ir neredzama, bet paņemta jaunizveidotajā ģimenē. Ja nastiņā ir beigti sivēni, tad viņi tur smird…Uz konsultācijām nāk cilvēki, lai atdalītu senču doto nevajadzīgo pieredzi, lai to neuzkrautu uz partnera pleciem.
Savukārt, ja mantojumā ir iedotas pozitīvas vērtības – mīļums, cieņa, gatavība kopts attiecības, tad viss ir kārtībā arī jaunajā ģimenē. 

No Latvijas radio - 1 raidījuma "Ģimenes studija"