Pieredzes stāsts par vecajiem vecākiem: Mamma būtu nomirusi, ja nebūtu auklītes

Tas, ko es tagad rakstu, tapa lielās pārdomās, lielās sevis pašaustīšanas mokās, bet – klusēt es nevaru, jo sapratu, kā tā notiek samērā bieži. Piedodiet, tas nebūs pasakāms pāris vārdos, un liksies pārāk gari, taču var jebkurā mirklī pārstāt lasīt tālāk.

Man ir mammīte, kurai nu jau ir 84 gadi. Man pašai 58. Esmu šķirtene, bērni jau pieauguši, katrs savā dzīvā. Pēc tēta nāves mamma palika viena, diezgan paslima, un es paņēmu viņu dzīvot pie sevis, jo tā abām bija ērtāk. Te nu vietā teiciens „vecu koku pārstādīt gūti” (vai kaut kā līdzīgi). Mamma ļoti grūti pierada jaunā vietā, kaut arī viņas istaba tika iekārota ar viņas vecajām mēbelēm pēc iespēja tuvāk tam, kā bija vecajā dzīves vietā, teiksim pilsētā A. Man ir sava istaba, mammai sava mūsu divistabu dzīvoklī. Dzīvojām draudzīgi, mani bērni, viņas mazbērni samērā bieži brauc ciemos. Pirmos gadus mamma pat gāja un kopa mazdārziņu, ravēja, stādīja puķes; lielākie darbi, protams, manā ziņā.

Nu jau pievērsu uzmanību, ka arī mūsu sarunās viņa jauc faktus no savas dzīves, reizēm jauc laiku, vietu, bet nodomāju – tas jau uz vecuma pamata…

Taču es nevienu brīdi neiedomājos par jēdzienu „vientulība”! Mēs taču dzīvojām blakus! Jā, blakus, bet katra savu dzīvi, jo es strādāju kultūras jomā, un tas nav darba laiks no plkst. 8.00-17.00 katru darba dienu. Tas ir darba dienās ļoooti saraustīts darba laiks, pārsvarā vakaros, jo ir kolektīvu mēģinājumi, lai nodrošinātu svētku pasākumus, līdz ar to brīvdienas arī nav kā „normāliem” cilvēkiem, jo ir pasākumi. Darbs saistīts ar cilvēkiem, un mājās gribas klusumu un mieru.

Pamazām, trīs gadu laikā mammai saasinājās veselības problēmas – biežākas bija astmas lēkmes, asinsspiediena problēmas, sirds aritmija, gadījās reizes, kad krita bezsamaņā, saucu ātro palīdzību un mamma tika nogādāta slimnīcā, jo uz vietas ĀP mediķi nekādu vainu neatrada. Pamazām viņa palika aizvien vārgāka un uz dārzu vairs aiziet nevarēja, tik vien, cik iznākt pagalmā, lai parunātu ar kaimiņienēm. Regulāri bija ģimenes ārsta apmeklējumi un sekoju, lai viņa regulāri lietotu visus izrakstītos medikamentus.

Pēc slimnīcas mēs viņu atvedām mājās reāli kā „dārzeni” – viņa nestaigāja, lietas kārtoja autiņbiksēs, runāja kā 5-gadīgs bērns un piederīgos neatpazina…

Viņa sapratās ar bērniem, un pagalma bērni ļoti labprāt ar viņu runājās, nāca pat mājās pie viņas, par ko es tikai priecājos, jo mamma nebija viena, kamēr es biju prom. Viņa vienmēr arī pataupīja kādu cepumiņu, konfekti kaimiņu bērniem. Līdz kādu brīdi man kaimiņi sāka teikt, ka mana mamma ar pagalma bērniem runājot dīvaini, liekoties, ka viņa arī ir maza meitene no pilsētas A, kaut tagad jau viņa ir kundze cienījamos gados, un mēs dzīvojam lauku ciematā, teiksim  B, jau sešus gadus… Nu jau pievērsu uzmanību, ka arī mūsu sarunās viņa jauc faktus no savas dzīves, reizēm jauc laiku, vietu, bet nodomāju – tas jau uz vecuma pamata…

Arī ēst viņa sāka pavisam maz, reizēm paņēma tikai pāris karotītes zupas un viņai ar to it kā pietika, jo lika šķīvi nost. Uz maniem iebildumiem, ka ir jāpaēd, atbildēja, ka ir paēdusi, un var apēst tikai tik, cik var… Viņa palika aizvien vārgāka, nevarēja vairs aiziet līdz tualetei, jo ļoti sāpēja kreisā kāja… Iegādājos istabas tualetes krēslu, ko, protams, regulāri kopu.
Un tad viņai kādu rītu istabā aizķērās kāja aiz tā krēsla, viņa krita un tika lauzts gūžas kauls, kas 84 gadu vecumā nav retums un ir samērā bīstami…

Apakšveļa bija reāli pelēka no kārtīgas neizmazgāšanas un … izdilusi, jo valkāta gadiem…

Pēc slimnīcas mēs viņu atvedām mājās reāli kā „dārzeni” – viņa nestaigāja, lietas kārtoja autiņbiksēs, runāja kā 5-gadīgs bērns un piederīgos neatpazina… Mani, savu meitu, sauca par „mammīti”, kaut mamma viņai sen mirusi… Gan es, gan mans dēls, viņas mazdēls, regulāri katru dienu apmeklējām viņu slimnīcā, kur viņa sabija divarpus nedēļas. Kā pastāstīja sanitārīte, viņa tikpat kā neko neesot slimnīcā ēdusi, tikai to brīdi, kad mēs viņai ko iedevām savos apmeklējuma laikos. 

Viņa nebija atstājama mājās viena, jo bija brīži, kad gribēja celties, kaut kur iet, tad atkal krita, rāva autiņbikses nost, sarunās bija ļoti neadekvāta, reizēm nemitīgi sauca kādu no piederīgajiem. Biju spiesta algot „auklīti”. Izrādījās blakus dzīvokļa kaimiņienei bija neliela pieredze tādu slimnieku kopšanā, un mēs vienojāmies. Viņa it kā dzīvoja viena, bija brīvs laiks.

Mēneša laikā, kopš auklīte ar viņu strādā, jau staigā ar staigulīti, mamma pati tiek līdz tualetes krēslam.

Man kā kultūras darbiniecei tas bija ļoti saspringts darba posms – taisni pirms valsts svētkiem 18.novembra, kad katrs vakars mēģinājumos, jo pati vadu divus kolektīvus, plus organizēju pasākumus savā B ciemata kultūras iestādē. Turklāt klubā strādāju viena – esmu gan vadītāja, gan pasākumu organizētāja, scenāriju veidotāja, gan apkopēja un sētniece… Reāli biju prom no rīta līdz vēlam vakaram. Mana rūpe, kā mēs vienojāmies ar auklīti, bija, lai būtu drēbes un veļa ko mainīt, ēdiens, augļi, autiņbikses un citas higiēnas preces, naudiņa sīkiem ikdienas izdevumiem…

Man ļoti paveicās ar šo auklīti!!!
Un te nu sākas mans īstais stāts...
Kad kopā ar auklīti pārskatījām viņas drēbes, atklājās, ka apakšveļas kā tādas nav!!! Visas bikšeles, krekliņus viņa vienmēr mazgāja pati, nekad man nedeva, jo uzskatīja, ka ar to tiek galā. Man neienāca prātā pārbaudīt, kādā stāvoklī šī veļa ir!!! Vienmēr no rītiem viņa pati nomazgājās un saģērbās. Man deva mazgāt tikai dvieļus, gultas veļu! Bet apakšveļa bija reāli pelēka no kārtīgas neizmazgāšanas un … izdilusi, jo valkāta gadiem… Reizēm jau pajautāju – mammīt, tev nevajag kaut nopirkt? Atbilde – nē, man viss ir… Bet izmetu trīs atkritumu maisus… Protams, sapirku visu jaunu (humpalās).

Ja nebūtu auklītes, droši vien arī manas mammītes vairs nebūtu…

Ļoti centos, lai ēdienreizēs būtu svaigs ēdiens, cēlos no rīta agri, lai dienai visu sagatavotu, rūpējos, lai ledusskapī arī būtu kas ēdams, maize, augļi… Pagāja trīs dienas pēc slimnīcas, kad auklīte man prasa, cik daudz viņa ēdusi. Es tā arī saku, ka ļoooti maz… Auklīte saka, ka jā – ēdienreizēs neko neēd, bet pa starpām apēd visu, ko iedod rokā, vai tie ir augļi, vai tas ir gaļas vai siera gabaliņš. Piemēram, kotleti pie kartupeļu biezeņa neēd, jo vispār neēdot gaļu un biezeni tikai karotīti. Bet, kad aiznes ēdienreizes šķīvi prom un kotleti iedod rokā, tad noēd gardu muti un, ja pārliek to pašu biezeni citā trauciņā, arī pēc brīža apēd… Tātad – ir kaut kāds „klikšķis” galvā… Sāku lielāku uzmanību pievērst tam, lai ēdienreizēs es pati būtu klāt, un jā – viņa paēd normāli…

Kopš katru dienu pie viņas ir auklīte arī astmas lēkmes samazinājās, pareizāk sakot, vispār nav bijušas!!!
Un vēl – mēneša laikā, kopš auklīte ar viņu strādā, jau staigā ar staigulīti, mamma pati tiek līdz tualetes krēslam. Autiņbikses rauj nost, bet tos jau arī vairāk nevajag! Tikai ar auklītes regulāru darbu – regulārām sarunām, viņa ir atgriezusies realitātē! Vairs tikai retu reizi it kā „aizpeld” prom! Nu jā, auklīte tagad par mūsu ģimeni daudz vairāk, kā varbūt kāds radinieks, jo es tiku izprasīta par visu, un visu laiku mamma sarunās tika mēģināta atgriezt realitātē.
Es neticēju, ka viņa vēl kādreiz ar mazbērniem spēlēs Riču-raču, dambreti! Bet spēlē! Ir švaki ar redzi, jauc gājienus, bet ir dzīva un dzīvo!!! Ņemot vērā 84 gadu vecumu un smago pēckara bērnību-jaunību…
Kāpēc es par to? Tāpēc, ka es gribu, lai kāds šo izlasa! 

Cik daudz mēs reāli zinām par saviem vecajiem vecākiem? Kādas ir mūsu reālās rūpes par viņiem?

Kad es visu reāli apjēdzu, kritu depresijā, neēdu, negulēju apmēram mēnesi. Mammas auklīte arī mani „izvilka”. Kad es sapratu, ka es ar savu mammu dzīvojām blakus, bet katra savu dzīvi; kad es pat nezināju, ko mana mamma velk mugurā, ko viņa ēd, vai vispār ir paēdusi (jo krita bezsamaņā no neēšanas!!!), astma – no uzmanības trūkuma; es sapratu, ka tikai mana nevērība ir pie visa vainīga!!! Būtībā viņa bija vientuļa!
Mammai vienkārši trūka manas cilvēciskās uzmanības! Bija par maz reizi dienā pavaicāt – mammīt, kā tev iet? Trīs reiz dienā iedot ēdiena bļodiņu… Un es sevi uzskatīju par normālu cilvēku…

Vajadzēja nākt kādam notikumam un cilvēkam no malas, lai atvērtu acis…

Tagad mana mamma ir normāls cilvēks, jā, ar kustības traucējumiem, ar sliktu redzi, reizēm ir atmiņas zudumi, bet ir 84 gadi. Un – nevaru iztikt bez auklītes, jo nu mamma reāli baidās palikt viena.
Ja nebūtu auklītes, droši vien arī manas mammītes vairs nebūtu…
Cik daudz mēs reāli zinām par saviem vecajiem vecākiem? Kādas ir mūsu reālās rūpes par viņiem? Lai nebūtu smagu pārmetumu sev pēc tam, kā man tagad… kaut arī beigas šim stāstam ir laimīgas – pateicoties auklītei, cilvēkam no malas.

Pieredzi iesūtījusi Agnese, Mammamuntetiem.lv reģistrētā lietotāja.