Kaimiņu bērni no rīta līdz vakaram ālējas kāpņutelpā. Troksnis nav izturams...

Topošās māmiņas vēsule:
"Esmu 4. grūtniecības mēnesī. Esmu strādājošā grūtniece uz pilnu slodzi. Kad atbraucu mājās pēc darba, es vēlos mieru un klusumu. Mans darbs ir saistīts ar klientu apkalpošanu. Hormonu svārstību dēļ jau tā ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, gribas norobežoties un distancēties, šķiet, ka citi man traucē un neliek mieru. Kad atbraucu mājās, vēlos no visa atpūsties un neredzēt cilvēkus vispār. Bet, protams, tas nav iespējams. Problēma ir tāda, ka dzīvoju dzīvoklī, līdz ar to jārēķinās, ka mājā neesmu viena, bet ir kaimiņi. Un tas ir tikai normāli, ka kaimiņiem ir bērni. Bet, diemžēl, bērni no vakara līdz vēlam vakaram to vien tik dara kā skraida, bļauj, spiedz, kliedz trepju telpā, un man nākas to visu dzirdēt. Esmu tramīga, nemierīga palikusi, un baidos, ka tas viss var kaitēt bērniņam. Agrāk biju runājusi ar konkrētajiem bērniem, taču nekas nav mainījies. Es nezinu, ko iesākt. Vai man runāt ar viņu vecākiem? Diemžēl, man draugos nav neviena kaimiņa, protams, sveicināties sveicinās, taču, ja es ar viņiem runāšu, tiks sabojātas nesākušās attiecības ar kaimiņiem.  Un es vēlos atstāt labu iespaidu un ciest klusu, kā to dara pārējie kaimiņi. Varbūt viņus troksnis netraucē, jo daudziem ir dubultās durvis, bet es nevaru atļauties pirkt dubultās durvis, lai mazāk dzirdētu trokšņus no trepju telpas. Mūsu mājā ir arī namu apsaimniekotājs. Varbūt ar viņu man runāt labāk? Šajā problēmā es jūtos bezspēcīga, jo jūtos viena. Izskatās, ka mani vienīgo tas uztrauc. Ja, varat, tad palīdziet ar kādu padomu."

Jums ir pilnīga taisnība tajā ziņā, ka, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā ir jārēķinās ar kaimiņiem. Tāpat rakstāt, ka jūtaties viena. Un rezultātā izsakāt domu, ka esat gatava neko neteikt un ciest klusu – tieši tāpat kā to dara pārējie kaimiņi. Vai esat pilnīgi droša, ka pārējie kaimiņi cieš tikpat ļoti kā jūs? Un, ja tā ir, varbūt arī viņiem nepietiek drosmes situāciju risināt. Varbūt arī viņus māc bailes sabojāt  jau tā neesošās attiecības ar kaimiņiem?

Ko tad šādā situācijā varētu darīt?
Jūs jau pati esat ieskicējusi vairākas iespējas:
Runāt ar kaimiņiem, bērnu vecākiem. Dažreiz mēs savās domās spējam uzburt visneiedomājamākās ainas – kā citi par mums smiesies, teiks sliktus vārdus, pat nolamās, ja mēs izteiksim savu vajadzību. Šajā gadījumā – nepieciešamību atpūsties vakarā pēc darba mierā un klusumā. Bet varbūt kaimiņi, pieraduši pie bērnu kņadas, vairs nejūt, ka bērni var sacelt diezgan lielu troksni? Mierīgi izteikts lūgums var dot ļoti labus rezultātus. Reiz vasarnīcā gaišā dienas laikā zāģējām malku. Pie žoga pienāca kaimiņiene, kura lūdza apturēt darbus – ļoti sāpot galva. Lūumu izpildījām. 

Pirkt dubultās durvis. Šo iespēju arī pati esat izvirzījusi, vienlaikus noraidot, ka durvis ir pārāk dārgas. Pieņemot, ka konkrētajā dzīvoklī plānojat dzīvot ilgāku laiku, varbūt ir vērts pārdomāt šāda pirkuma nepieciešamību. Galu galā – sirdsmiers var izrādīties vērtīgāks par naudu. Īpaši laikā, kad mājās būs mazulis un tāpat pietiks, par ko satraukties. 

Pastāv iespēja izvākties. Ja dzīvoklis ir Jūsu, varat to pārdot, vai izīrēt citiem. Ja īrējat – vienkārši nomainīt dzīvesvietu. Taču ir praktiski neiespējami izvērtēt katras nākamās dzīvesvietas kaimiņus, ja vien neizlemjat par labu privātmājai ar pamatīgu pagalmu apkārt. 

Saukt policiju. Šķiet, ka vairs likumdošanā nav noteiktas vadlīnijas, kas ir pārāk skaļa trokšņošana. Taču ikvienam ir tiesības uz mieru un atpūtu. Tātad – ja pašu spēkiem nav iespējams tikt galā ar situāciju, var saukt policiju, ko kaimiņi nereti arī dara. Protams, uz labām attiecībām cerēt šādā situācijā nav iespējams, taču zināmu taisnīguma sajūtu iegūt ir iespējams. 

Sūdzēties namu apsaimniekotājam. Daudzus jautājumus risina namu apsaimniekotājs. Varbūt var viņus iesaistīt, kā palīgus, lai izstrādātu mājas iekšējās kārtības noteikumus, kas paredz, kādos brīžos varam uzvesties skaļāk, un kādos ne. Tāpat kārtību, ko darāt, ja noteikumi tiek pārkāpti. Līdzīgi kā skolā. 

Iedraudzēties ar bērniem. Ja bērni regulēji dzīvojas pa kāpņutelpu, varbūt arī viņi jūtas nedaudz vientuļi un pamesti. Varbūt varat paņemt konfekšu tūtu un ar bērniem vienkārši iedraudzēties? Kas zina, varbūt iedraudzēsieties tik ļoti, ka tiksiet pie kāda palīga, kas labprāt palīdzēs uznest un nonest ratus, kad mazulis būs piedzimis. 
Atkal varu padalīties privātā pieredzē. Kundze, kura dzīvo zem mums, dažas reizes dažādos veidos bija darījusi mums zināmu, ka mūsu tobrīd 4 gadus vecais dēls dikti dipina kājas un skaļi spēlējas. Godīgi sakot, šāda vecuma bērni ļoti ātri aizraujas rotaļās, lec no gultām un, dzenoties pakaļ zagļiem, dara to skaļi. Risinājums bija pavisam vienkāršs – dēls sagatavoja zīmējumus, paņēmām konfekšu kasti un devāmies pie lejas kaimiņienes atvainoties: “Piedodiet, ka esam skaļi. Nevaram solīt, ka būsim klusāki, tomēr ļoti centīsimies.” Kaimiņiene priecīga, un mums lielāka motivācija netraucēt jaukajai un nu jau laipnajai kaimiņienei. 

Kopsavilkuma vietā

Kā jau pati vēstulē rakstāt, ka ir vairāki iespējamie risinājumi. Jums pašai atliek vien izvēlēties sev un savai situācijai pieņemamāko, paturot prātā visus iespējamos plusus un mīnusus katram no rīcības scenārijiem. Lai izdodas!

Autore: Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv redaktore un mediatore