"Gailītis", "Krāniņš", "Mazais dibentiņš", "Sūnu mājiņa" - kā tavā ģimenē apzīmē dzimumorgānus?

Neziņa lika man vērsties turp, kur šodien koncentrējas visas pasaules zināšanas, proti, google meklētājā. Kādā vecāku forumā par to tika plaši diskutēts, norādot, ka arī citām meiteņu mammām šī tēma ir aktuāla. Dažas rakstīja, ka izlīdzoties ar neitrāliem apzīmējumiem – „priekšējais un aizmugurējais/ lielais un mazais dibens”. Citas iebildušas – ja ģimenē aug arī puika, tas nebūšot korekti attiecībā pret meiteni, kura var būt neizpratnē par to, kāpēc brālim ir par vienu orgānu vairāk. Tika piedāvāti dažādi varianti, sākot no funkcionāliem apzīmējumiem (kā „cisa”) līdz pat poētiskiem eifēmismiem („kafijas pupiņa” un „sūnu mājiņa”.) Tēma nudien delikāta, jo vārdam jābūt tādam, kas neskanētu ne pārāk naivi, ne rupji, turklāt gan naivuma, gan rupjības standarti šajā gadījumā, kā viegli iedomāties, ir ļoti plūstoši. Kā pieņemamāko es izvēlējos „spraudziņu”. Manuprāt, vārds ar vizuāli vienkāršu konotāciju un bez lieka metaforiska noslogojuma.
 

Es pati uzaugu šī „vārdos neizsakāmā” ēnā. Domāju, savā paaudzē tāda neesmu vienīgā. Reiz, kopā ar draudzenēm apmeklējot pirti, mēs sākām par to runāt. Pirts atbrīvotā gaisotne lika atslābt mūsu kauna jūtām un rosināja vaļsirdīgu atklātību. Kā jūs to saucat? Izrādās, nekā. Tie vārdi, kas nāca pār mūsu lūpām, likās sveši un nemīlīgi, kā no anatomijas grāmatas patapināti. Iespējams, tiem vienkārši trūka dzīvās miesas, jo nekad netikām tos lietojušas citādāk kā varbūt vizītē pie ārsta.

Ja savulaik mūsu mātes, ginekologi un skolotāji varbūt mums arī mācīja, ka TAS nav nekas šausmīgs (ja vien, saprotams, tiek ievērota pienācīga higiēna un diskrētums), tad tomēr mūsu rīcībā nav tik ērtu un rotaļīgu vārdiņu, kurus vajadzības gadījumā laist apgrozībā, mēlei neaizķeroties pie aizturēta smiekliņa. Vienkāršība, ar kādu jautājums tiek risināts „ierakumu otrajā pusē”, ir apskaužama. „Krāniņš” un „gailītis”, kurš, puikam pieaugot, attiecīgi iegūst respektablus apzīmējumus ar latīnisku izcelsmi. Rezultāts – 1:0, un, jāatzīst, mēs šajā spēlē pagaidām zaudējam…

Ja savulaik mūsu mātes, ginekologi un skolotāji varbūt mums arī mācīja, ka TAS nav nekas šausmīgs (ja vien, saprotams, tiek ievērota pienācīga higiēna un diskrētums), tad tomēr mūsu rīcībā nav tik ērtu un rotaļīgu vārdiņu, kurus vajadzības gadījumā laist apgrozībā, mēlei neaizķeroties pie aizturēta smiekliņa.

Sanāk, ka Freidam tomēr bija taisnība – sieviete ir kastrēts vīrietis. Tiesa, varbūt ne gluži tajā nozīmē, kā Freids tolaik to bija domājis, proti, ka sievietēm no anatomijas viedokļa ir kāda nepilnība vai iztrūkums. Taču „tukšā vieta” sieviešu ķermenī precīzi korelē ar klusumu valodā – ne tikai ikdienas sarunā, vannojot mazu meiteni, bet, teiksim, arī vizuālajā mākslā. Ja arī mums kaut kā trūkst, tad tā ir kultūras tradīcija, kas sniegtu apstiprinājumu tam, kas sievietēm IR.

Par to ir rakstījušas gan feminisma teorētiķes, gan tēmas risinājumam savās praksēs pievērsušās mākslinieces, kuru mērķis ir atdzīvināt vai no jauna radīt simbolus, kas spētu izteikt sieviešu dzimumatšķirību pozitīvā, nevis negatīvā veidā, ne arī ieviešot mānīgu nošķīrumu kā „mazais dibentiņš”. Taču ne par to šoreiz es gribēju stāstīt. Reiz mana meita, atgriezusies no dārziņa, ieplestām acīm pavēstīja apbrīnojamo atklājumu: „Mammu, tu zini, grupiņā vienam puikam spraudziņā ir… ēēē… maza trubiņa.”

Es pasmaidīju par nevainīgo veidu, kādā mana meita vīrišķo seksualitāti šajā apgalvojumā piepeši padarījusi par atvasinājumu no sievišķā. Iespējams, šo pašu kļūdu, tikai apvērstā veidā, savā domu gājienā pieļāvis arī dižais psihoanalīzes pamatlicējs. Un gan jau ar laiku mana meita uzzinās, ka, stingri ņemot, puikām „spraudziņu” nemaz nav… un nevajag. Tomēr toreiz es sajutos tā, it kā mēs abas svinētu nelielu, bet patīkamu uzvaru pār Freidu.

– Es gan zinu, kas ir sievietēm biksītēs.
– Nu, un kas? Nosauc to!
– Vārdos neizsakāmais! Tumsa! Šausmīgais!

(no sarunas ar kādu vīrieti)

Avots: Punctum Magazine