Sieviete: es vēlos, lai mani mīl pa īstam, nevis velk aiz matiem pa grīdu
"Gadu iesāku ar ļoti skujmu tēmu. Protams, par mīlestību," Mammamuntetiem.lv forumā raksta kāda jauna sieviete, kura savās attiecībās piedzīvojusi fizisku un emocionālu vardarbību.
"Dzīvoju kopā ar civilvīru jau 3 gadus. No sākuma, protams,
ziedi, mīlestība un konfektes. Bet nu jau gadu es netieku
galā ar sevi. Mēs neesam precējušies, un mums ir kopējs bērns.
Sanāca, kā sanāca, bet neesam precējušies, nauda vienmēr
jāatliek kam citam - mašīnai, dzīvoklim, drīz jau būs
arī bērnudārzam nauda jāliek nost, jo tā nu tas ir.
Saderinājušies, protams, esam. Gredzens pirkstā ir, bet
ko tad tas dod? Laikam jau neko.
Lai vai kā, viņš ir dzīvojis ģimenē, kur tēvs ir beidzamais alkoholiķis, un māte ir vieglas uzvedības, kas pa pagastu laiž apkārt ar visiem - precētiem, neprecētiem. Un, protams, daudz dzer... Es pat teiktu daudz par daudz, jo gandrīz katru vakaru iztriec pus pudeli vai pat pudeli vīna. Īsumā sižets ir tāds, ka viņš strādā ne tikai priekš manis un bērna, bet arī priekš dzērājiem vecākiem un māsas. It kā jau cēli mērķi, bet beigās paliek kas? Nekas.
Viņš mani sita pat tad, kad biju stāvoklī. Ne jau stipri.
Lieki piebilst, ka vardarbība šajā ģimenē sit augstu vilni. Katrs ir par sevi. Gan māte, kas augām dienām dzer vīnu, sēž Draugiem.lv un meklē nākamo 'mīļāko', gan tēvs, kas jau vairs nav adekvāts cilvēks, jo ir nodzēris sevi līdz tādam, ka ik pa laikam guļ slimnīcā. Māsa arī spēlē lielu lomu ģimenē, jo notriec naudu drēbēs un tusiņos, jo viņa taču ar kājam neies uz tusiņu - tas ir apkaunojoši, visu laiku vajag arī jaunas drēbes, jo apkaunojošāk par ierašanos uz ballīti kājām nevis taksī ir tikai tas, ka atkal tās pašas drēbes, kas iepriekšējā dienā. Man būtībā vienalga, ko viņi dara un kā notriec savu naudu. Fakts ir tāds, ka katrs domā tikai par sevi un, kā nauda parādās, tā visa tiek sagrābta, lai mums mazāk paliek. Vai arī vienkārši cūciska mantkārība. Es šeit starpību neredzu. Stāsts nav tik daudz par naudu, kā par attieksmi un to, kā tā ietekmē mani un manu bērniņu.
Mes jau sākumā mazliet sākām strīdēties, kad mēs bijām kopā tikai 3 mēnešus, reti tikāmies un tad jau es padomāju - ''wtf!?'' kāpēc viss tā notiek. Viņš bija brīžiem kā sātana apsēsts un uzvedās šausmīgi, lai neteiktu vairāk. Es vienmēr pacietu, ka viņa māte, ko teica par mani, jo neredzēju jēgu strīdēties ar dzērāju, kurai galvā nekā nav. Gāja laiks, un man acis atvērās ar katru dienu arvien vairāk. Viņš izrādās ļoti rupjš un riebīgs. Viņš mani sita pat tad, kad biju stāvoklī. Ne jau stipri. Man zilumi ir palikuši tikai dažas reizes. Protams, ļoti nepatīkami, bet tas nebija fiziski tik sāpīgi, cik emocionāli. Jo dienu, jo vairāk viņš sāka kļūt daudz agresīvaks un rupjāks. Bet nu atpakaļ ceļa vairs nebija, jo es jau biju stāvoklī.
Es, stāvoklī būdama, to vien darīju kā raudāju, viņš pie manis nenāca un sēdēja pie savas mammas istabā ieslēdzies uz 2-5 stundam.
Zinu, vajadzēja padomāt par izsargāšanos, bet es tiešām domāju, ka esmu neauglīga, jo vairākkārt esmu nopietni apsaldējusies, un domaju, ka tas nekad nenotiks... Muļķe! Man tagad ir bērniņš un vairs man bērniņu nevar būt. Tātad, tam tā vajadzēja notikt, jo tagad vairs man bērniņu nebūs. Un varbūt pat tā ir labāk... Es nezinu.
Viņš ar katru dienu kļuva dusmīgas par neko. Bet tad es vienreiz uzķēru ļoti interesantu skatu. Viņa mamma, tikko no dušas iznākusi, un viņa viņam stāsta, kāda es slikta - tāda un šitāda. Jocīgi likās tas, ka viņš skatās, kā viņa mamma mazgājas, vēl jocīgāk, tas ka viņš piekrita tam, ka esmu slikta. Es ienācu telpā, un draugs izskrēja no telpas. Cik jocīgi tas bija - mēs nerunājām divas dienas. Un tad es vairāk un vairāk sajutu, ko jocīgu... To, ka viņa mamma puskaila staigā pa māju, to, ka viņa mani noniecina par katru iespēju. Es traukus nomazgāju (pēc visām cūkām). Viņa esot manam draugam teikusi, kāda es cūka, jo putas palika izlietnē, vispār jau nē, bet nu lai jau runā.
Es, stāvoklī būdama, to vien darīju kā raudāju, viņš pie manis nenāca un sēdēja pie savas mammas istabā ieslēdzies uz 2-5 stundam. Un tur bija kapa klusums (jā, jā, es noklausījos, bet man vajadzēja zināt, kas notiek). Kad es prasīju, ko tu tur dari, viņš sāka kļūt šausmīgi agresīvs un sāka man sist pa galvu, seju, lai es apklustu. Vispār daudzas reizes esmu aizdomājusies, ko viņi tur dara... Bet tā nav mana darīšana un es esmu stulba.
Ir ļoti daudz tādas ļoti nepatīkamas lietas, piemēram,
ka maniem šampūniem kaut kas tiek pieliets klāt, jo tas šad
tad palika pārāk šķidrs, vai arī dušas želejai. Man tas
apnika un es aizbēgu. Viņš dabūja dzīvokli, un dzīvojām
atsevišķi... Agresija nav mainījusies, un viss ir pa vecam, tikai
es tagad esmu daudz mierīgāka un necenšos viņam krist uz
nerviem.
Aiz visa šī stāsta slēpjas tas, ka es gribu dzīvot
kā sieviete, es gribu, lai mani mīl kāds pa īstam, lai mani
neviens nesit un nevelk aiz matiem pa grīdu, kad es pārāk skaļi ar
bērniņu spēlējos, tādējādi es viņam krītu uz nerviem. Man ir
apnicis būt vienai, jo man saziņa ir nogriezta līdz nullei, man ir
apnicis melot, ka man viss ir labi. Bet man bail. Kur es iešu? Man
nav vecāku un tādu draugu, kur es varētu patverties. Un pie tāda
otra iet, es negribu. Es nezinu, ko man darīt, kur man iet.
Man ir kauns, ka esmu tik stulba. Tik jauna palikusi
stāvoklī. Man ir 22 gadi un jau gadu vecs bērns. Man ir kauns,
ka mani izsmej un es sevi nevaru aizstāvēt. Man ir kauns, jo man
nekā nav. Man ir bail, jo nezinu, ko man darīt. Man ir ļoti
lielas bailes, pat to, ka es būšu viena no tām vientuļajām mātem,
kas iet pa visām gultām, lai tikai gūtu gandarījumu un justos
kā sieviete, man ir bail, ka es sākšu kļūt agresīva, jo man
dzīve neiet, es sākšu dzert! Kā man labāk aiziet, lai es
nepalieku bez nekā un lai viņš mani nenosit?"
Foruma diskusiju lasi ŠEIT!
IZLASI ARĪ:
Informācija, kur meklēt palīdzību, ja esi cietis no vardarbības
Vardarbīgiem cilvēkiem iespēja bez maksas mācīties veidot veselīgas un cieņpilnas attiecības
Pēc vīra vardarbības - tuvošanās aizliegums. Ko tas īsti nozīmē?