“Manos gados nepiedien nodarboties ar seksu...” Psihologu padomi, kā novecot skaisti

Paaugstinoties dzīves kvalitātei un medicīnas līmenim, palielinās arī dzīves ilgums, un tas nozīmē, ka vecu cilvēku kļūst arvien vairāk. Vieni turpina spītēt vecumam, bet citi ļaujas īgnumam un sāk gausties par visu ko. Nav šaubu, ka ikvienam no mums noderētu zināšanas, lai vecumā spētu veiksmīgāk pielāgoties sociālajām, emocionālajām un veselības stāvokļa izmaiņām, kā arī prastu saglabāt labu pašsajūtu un dzīves kvalitāti.
 

Ko jūs gribat savā vecumā? 
Benita Griškeviča: – Jau pagājušajā gadsimtā eksperti formulēja, ka mēs dzīvojam narcisma laikmetā. Narcisms raksturīgs patērētāju sabiedrībai, kam raksturīga orientēšanās uz ārišķīgu izrādīšanos, tāda viedokļa tiražēšanu, kurā dominē uzskats, ka vērtīgs ir tas, kas ir jauns un skaists. Sešdesmitajos gados tika formulēts eidžisma jēdziens, kas nozīmē cilvēku diskriminēšanu pēc vecuma. Sabiedrībā valda daudz kļūdainu stereotipu, kļūdainā veidā daudzas cilvēka īpašības tiek saistītas ar vecumu.

Signe Knipše: – Es gribētu teikt, ka jautājums – cik vecs es esmu? – nav nemaz tik vienkāršs. Vai īstā atbilde ir hronoloģiskais vecums, kas ierakstīts pasē? Varbūt funkcionālais vecums, kas saistīts ar cilvēka spējām, varēšanu. Gadu skaits vien taču nenosaka, ko cilvēks spēj un ko ne! Ir zināms, ka novecojot cilvēka fiziskās spējas samazinās, taču tāpat ir skaidrs, ka 65 gadus vecs cilvēks, kas regulāri vingro, brauc ar riteni, būs labākā fiziskajā formā nekā četrdesmitgadnieks, kura vienīgā fiziskā slodze ir datora peles bīdīšana. Līdzīgi ir par prāta spējām. Zināms, ka novecojot, piemēram, samazinās reakcijas ātrums, atmiņa nav tik elastīga, grūtāk iegaumēt, atcerēties, taču, ja šīs spējas ikdienā tiek trenētas un vingrinātas, tās saglabājas labāk.

Sešdesmitajos gados tika formulēts eidžisma jēdziens, kas nozīmē cilvēku diskriminēšanu pēc vecuma. Sabiedrībā valda daudz kļūdainu stereotipu, kļūdainā veidā daudzas cilvēka īpašības tiek saistītas ar vecumu.

Vecums dažkārt tiek uztverts kā kaut kas nevērtīgs, slikts. Taču ir citi piemēri, kas parāda vecumu kā vērtību. Kad vecs cilvēks nozīmē zināšanas – viedumu. Vecākam cilvēkam ir plašāks skats uz dzīvi, jo viņš pats sev vairs nav tik liels dzīves centrs kā 20 gadu vecumā.
 
Benita Griškeviča: – Interesanti, ka vecuma stereotipi piemīt arī gados vecākiem cilvēkiem. Tas nozīmē, viņiem ir stereotipi par sevi pašu. Gados vecāks cilvēks var pārtraukt nodarboties ar seksu nevis tāpēc, ka nevar vai negrib, bet gan tāpēc, ka uzskata – šajā vecumā tas īsti nepiedien. Cilvēkam ir izdomāti pieņēmumi – ko drīkst un ko nedrīkst darīt konkrētā vecumā. Tas attiecas arī uz citām nodarbēm. Piemēram: “Es no datoriem neko nesaprotu, jo ko gan vecs cilvēks tur var saprast?”
 
Signe Knipše: – Cits piemērs. Vecāks cilvēks ziemā nokrīt uz slidenas ietves un pēc tam vaino pats sevi un savu vecumu, ka nav bijis pietiekami veikls, lai noturētos kājās. Mēs gan labi zinām, ka uz slidenām ietvēm krīt arī jauni cilvēki un pie tā nav vainojams vecums. Gluži neviļus vecuma stereotipi darbojas arī no iekšienes.
 

Ar vecuma izjūtu saistīta arī attieksme pret novecošanu. Kā es pats raugos uz savu novecošanu? Domāju, ikkatrs var minēt daudzus gados vecākus cilvēkus, kas dzīvo skaisti un pilnvērtīgi. Nesen satiku savu skolotāju, kurai ir jau 80 gadu. Viņa strādā bērnudārzā par audzinātāju. Viņa sacīja, ka dosies pensijā tad, kad vairs nevarēs ar bērniem uzspēlēt spēli Namiņš deg!
 
Benita Griškeviča: – Zināmā mērā vecuma stereotipus veicina arī pensiju sistēma, kas automātiski nosaka, ka, lūk, šī ir tā vecuma robeža, pēc kuras sasniegšanas cilvēks kļūst apgādājams. Līdz ar to var rasties priekšstats, ka cilvēks, kas aizgājis pensijā, par sevi vairs nevar parūpēties. Zināmā mērā tas netieši rada pamatu diskriminācijai – kādas noteiktas grupas izdalīšanai no pārējās sabiedrības. Mūsu sabiedrībā valdošie stereotipi, protams, neattiecas tikai uz vecumu. Tie vērsti uz daudz ko. Piemēram, kādas konkrētas rases pārstāvjus saista ar konkrētām rakstura īpašībām. Vai arī tagad spilgti izteikti ir stereotipi par bēgļiem, kas teju visi tiek pieskaitīti pie teroristiem. Tā ir nespēja vai nevēlēšanās redzēt pasauli visā tās veselumā. Pēdējos gados veikti daudzi interesanti pētījumi, kas apgāž agrāk pieņemtos stereotipus. Turklāt cilvēki gados kļūst arvien aktīvāki, viņi veido savas biedrības un runā par savām problēmām.
 

Kad sarūk laika perspektīva
Benita Griškeviča: – Katrā vecumā mums ir savi izaicinājumi. Te varam pieminēt krīzi vēlīnā brieduma vecumā, kad cilvēkam jānolemj, ko viņš darīs ar savas nāves tuvumu. Un tas ir milzīgs izaicinājums, it sevišķi mūsu patērētāju sabiedrībā. Mūža otrā pusē mēs sākam izsvērt līdz šim paveikto.

Jāpieņem kļūdas, ko labot vairs nav iespējams. Cilvēkam vēlams pieņemt domu, ka daudz kas mūsos noveco, bet mūsu patība – tā nenoveco. Tā attīstās līdz pat nāves brīdim. Iespējams, daudzi cilvēki vecumu uztver kā situāciju, kad tiek zaudēti veiksmes atribūti. Piemēram, pašam ir veselības problēmas, un sieva vairs nav jauna un slaida. Turklāt krities ienākumu līmenis. Un tad – uz ko balstīt savu pašvērtējumu? Daudziem tas tiešām ir liels pārbaudījums. Taču – ja mēs esam bijuši prātīgi un jau agrāk esam saprātīgi risinājuši dažādas krīzes situācijas, dažreiz pat ar speciālistu palīdzību, tad – varam tikt galā ar zaudējuma sajūtu un neiestrēgt sērās. Tas ir labs priekšnoteikums, lai vecumu sagaidītu ar harmonijas izjūtu. Šeit galvenais atslēgas vārds ir pieņemšana. Tā ir konkrētās situācijas pieņemšana. Jaunībā mums ir lielākas ambīcijas un gaidas pašiem no sevis, no sabiedrības, no dzīves. Kad rodas pieredze, mēs saprotam, ka nē – ne visu mēs varam, un ne visu mums vajag. Situācijas pieņemšana – tā ir daļa no vieduma, ko dzīve var mums dot līdz ar personības briedumu.

Cilvēkam vēlams pieņemt domu, ka daudz kas mūsos noveco, bet mūsu patība – tā nenoveco. Tā attīstās līdz pat nāves brīdim. 

Signe Knipše: – Rietumvalstīs veiktie pētījumi apliecina, ka gados vecāki cilvēki ar dzīvi ir pat apmierinātāki nekā jaunie. Jauni cilvēki piedzīvo daudz stresa, jo viņiem ir daudz ieceru un plānu, ko ļoti gribas realizēt. Viņi mēģina, cenšas, tiecas un bieži vien – viļas. Toties gados vecāki cilvēki jau labi zina, ko viņiem īsti vajag. Viņi izvēlas to, kas sniedz gandarījumu un prieku. Piemēram, viņi neies uz nezināmu pasākumu, bet satiksies ar pazīstamiem cilvēkiem, jo labi zina, ka tas būs jauki pavadīts laiks. Vecāki ļaudis vairāk izvēlas to, kas sniedz pozitīvas emocijas. Un tam ir izskaidrojums: sarūkot laika perspektīvai, cilvēks vairāk pievēršas tam, kas ir jēgpilnāks. Esmu gan dzirdējusi cilvēku iebildumus, ka viss iepriekšminētais attiecas uz bagātām Rietumvalstīm, bet ne uz Latviju. Iespējams, ka lielā mērā tā ir, jo cilvēka apmierinātību nosaka ne tikai cilvēka psiholoģiskais, bet arī materiālais stāvoklis. Ja cilvēku pamatvajadzības nav nodrošinātas, tas ietekmēs arī viņu psiholoģisko labsajūtu. Ja viņi savas pensijas nemitīgi salīdzina ar vāciešu un zviedru pensijām, tad, protams, viņi jūtas bēdīgi. Svarīgi, ar ko mēs sevi salīdzinām.
 
Benita Griškeviča: – Šajā sakarā kāds piemērs. Tika veikts eksperiments ar smagi slimām sievietēm, kuras cieta lielas sāpes. Viņas tika aicinātas salīdzināt sevi ar citām sievietēm. Kad viņas to darīja, tika atrastas pozīcijas, kurās viņas bija daudz veiksmīgākas par citām. Un tas manāmi uzlaboja viņu pašsajūtu. Viņas mazāk izjuta sāpes un emocionāli sajutās daudz labāk. Lai justos harmoniskāk, cilvēkam vēlams ieraudzīt savu vietu kopainā. Piemēram, esmu slims, bet man taču ir jauka ģimene. Arī citi cieš, turklāt vēl ir vientuļi un pamesti.
 

Interešu grupas
Benita Griškeviča: – Vecums pats par sevi var ietekmēt mūsu apmierinātību ar dzīvi, un tas nereti kļūst par iemeslu sadarbībai ar psihoterapeitu. Šis novērojums gan vairāk saistīts ar četrdesmit gadu krīzi, kad cilvēka sūdzības ir apmēram šādas: “Es tik daudz esmu sasniedzis, bet sirdī tāds tukšums un nekas nesniedz gandarījumu.” Savukārt vēlos brieduma gados var veidoties situācija, kad cilvēka galvenās emocijas ir aizvainojums. Cilvēku var aizvainot teju viss. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņš jau agrāk nav ticis galā ar kādu aizvainojumu.

Aktivitāte pensijas gados – tā ir vislabākā depresijas profilakse. Ja esam aktīvi, esam vairāk pasargāti no nomāktības.

 
Signe Knipše: – Nesen DNB banka veica aptauja, no cik gadiem cilvēki vēlētos iet pensijā, ja tas neradītu finansiālas sekas. Lielākā daļa atbildēja, ka gribētu iet pensijā vēl pirms 50 gadiem. Ko tas nozīmē? Sākumā apsvēru, vai pensija tiešām šķiet kaut kas vilinošs? Iepriekš gan biju dzirdējusi, ka gados vecāki cilvēki mēdz uzsvērt pretējo: es vēl gribu strādāt, bet grūti atrast piemērotu darbu. Vairāk padomājot par aptaujas rezultātiem, nonācu pie cita secinājuma: varbūt liela daļa cilvēku ar savu darba dzīvi nav apmierināti, jūtas noguruši un izsīkuši. Zinu daudzus, kas vecumā ap 50 gadiem maina nodarbošanos, meklē jaunas iespējas profesionālajā jomā.
 
Benita Griškeviča: – Aktivitāte pensijas gados – tā ir vislabākā depresijas profilakse. Ja esam aktīvi, esam vairāk pasargāti no nomāktības. Ja cilvēkam darbs ir milzīga daļa no viņa dzīves, tad – aizejot pensijā – viņš var justies traumēts. Darbu viņš ir zaudējis, bet kas nāk tā vietā? Ja viņa intereses būtu sadalītas, tas neradītu tik lielu tukšuma sajūtu. Nav pētījumu, kas apliecinātu, ka tieši aiziešana pensijā vājinātu kognitīvās spējas. Mēs to varam saistīt tikai hipotētiski.
 
Signe Knipše: – Brieduma gados ieguvēji varētu būt tie, kam dzīves laikā bijušas vairākas intereses. Tie, kas nav sevi atdevuši tikai darbam. Viens no būtiskiem aspektiem vecumā – tas ir hobijs. Tas norāda, ka cilvēks spēj pašorganizēties, veltīt savu uzmanību un enerģiju tam, kas nav saistīts ar naudas pelnīšanu. Tomēr jāatzīst, ka sarunās par dzīves kvalitāti Latvijas pensionāri mazāk piemin savus hobijus, bet vairāk izceļ divus galvenos faktorus – materiālo stāvokli un veselību. Un tikai kā trešais dzīves kvalitātes aspekts tiek pieminēts hobijs vai iesaistīšanās dažādās aktivitātēs. Piemēram, tā ir mazbērnu pieskatīšana vai rosīšanās savā dārziņā. Rietumu sabiedrībā šāda iesaistīšanās ir daudz būtiskāka. Turklāt tur daudz izteiktāka ir iesaiste dažādās kopienās, biedrībās un interešu grupās. Tomēr arī Latvijā netrūkst labas prakses piemēru. Var piemeklēt dažādas aktivitātes, kur likt lietā savas zināšanas..
 
Benita Griškeviča: – Novērojumi liecina, ka vīrieši savu pašvērtējumu lielākoties saista ar darbu un karjeru. Ja vīrietis pensijas vecumā piedzīvo nelabvēlīgu scenāriju, kad pēkšņi – štata samazināšanas vai citu iemeslu dēļ – zaudē darbu, var rasties grūtības pielāgoties dzīvei, kas īsā laikā strauji mainījusies. Kā rāda pētījumi, laika gaitā cilvēka emocionālais stāvoklis normalizējas.
 
Signe Knipše: – Šajā ziņā iespējams, ka sievietēm ir mazliet vieglāk, jo viņas vairāk orientētas uz ģimeni, attiecībām un emocionālā siltuma uzturēšanu ģimenē. Viens no skaistas novecošanas aspektiem ir spēja rūpēties par kaut ko – tie var būt tuvinieki vai apkārtējie cilvēki. Tad cilvēks vieglāk pārdzīvo paša problēmas.

Savas dzīves autors
Signe Knipše: – Saistībā ar novecošanu un vecumu psiholoģijā nereti tiek runāts arī par kontroles nozīmi, ar to saprotot atbildi uz jautājumu – cik lielā mērā es varu ietekmēt to, kas notiek manā dzīvē?

Mūsu pašsajūtu uzlabo iespējas izvēlēties. Un izvēles iespējas var atrast gandrīz visur.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā tika veikts kāds interesants eksperiments veco ļaužu pansionātā. Iestādes iemītniekus sadalīja divās grupās. Pirmās grupas pārstāvjiem teica: “Turpmāk jums nevajadzēs ne par ko rūpēties, jums viss tiks nodrošināts. Jums tiks sastādīta ēdienkarte, tiks atlasītas filmas un grāmatas. Tiks sastādīts grafiks, kad jūs apciemos radinieki. Jūs tikai atpūtieties un baudiet vecumdienas.” Savukārt otrās grupas pārstāvjus aicināja iesaistīties procesos. Tika noteikts, ka viņi paši nosaka ēdienkarti, paši klāj gultu, paši aplaista puķes un paši sarunā, kad pie viņiem atbrauks radi. Pirmās grupas pārstāvjiem tika nodrošināta maksimāla aprūpe, otriem daļēji pašiem bija jāparūpējas par sevi. Eksperimenta laikā abu grupu pārstāvjiem regulāri tika veikta veselības pārbaude. Pasākums ilga divus gadus un beigās konstatēja, ka labāka veselība ir otrās grupas pārstāvjiem, kas tika iesaistīti procesos. Tas nozīmē, ka mūsu pašsajūtu ietekmē autonomija un iespējas izlemt. Jo mazākas kontroles iespējas, jo mazāka apmierinātība ar dzīvi.

 
Benita Griškeviča: – Izvēlei tiešām ir liela nozīme, piemēram, neiropsiholoģijas mērījumos ticis konstatēts, ka lēmuma izdarīšanas brīdī cilvēkam paaugstinās laimes hormonu līmenis. Un nav svarīgi, lēmums ir pareizs vai nepareizs. Lēmuma pieņemšanas mirklī cilvēks kļūst laimīgāks. Viņš jūtas kā savas dzīves autors.

Avots: www.kasjauns.lv