Diāna Zande: atbalsts, ko viens otram spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks

Pirms sarunas teicāt, ka nav pētījumu, uz kuriem atsaukties, lai spriestu, kāpēc dzimstība Latvijā ir tik zema. Šajā sakarībā atminējos 2013. gadā veiktu daudzbērnu ģimeņu aptauju. Uz jautājumu, kāds atbalsts tām noteikti būtu nepieciešams, 73% aptaujāto ģimeņu atbildēja – pozitīva sabiedrības attieksme. Tā bija trešā visbiežāk minētā prioritāte pēc nodokļu atlaidēm un brīvpusdienām skolā. Acīmredzot kuplās Latvijas ģimenes ikdienā mēdz saskarties ar negatīvu sabiedrības attieksmi, kas dažkārt ir grūtāk pieņemama realitāte nekā materiālās grūtības.
Nav noslēpums, ka man ir pieci bērni, un domāju, ka nekas jau diži nav mainījies no tā laika, kad ar trīs maziem bērniem mēģināju iekāpt autobusā – viens bērniņš sešgadīgs, otrs divgadīgs un vēl trešais – pusgadīgs. Regulāri kāds man teica: "Kur tu brauc ar tiem bērniem?  Kur tu lien? Piedzemdējusi! Pati gribēji! Sēdi mājās!" Daudz retāk dzirdēju: "Cik jauki! Trīs bērniņi! Lūdzu, māmiņ, ejiet pa priekšu!"
Neapšaubāmi, bērni bieži vien rada jucekli, haosu un traucē citiem cilvēkiem. Tad tie, kam tas bērns kādā brīdī komfortu patraucē, varbūt nepadomājot kaut ko nicīgu arī pasaka. Tie tādi mazie knābieniņi.

Faktiski vienīgā profesija, kuras sekas ir paliekošas un turpina staigāt pa pasauli, ir vecāku loma. Paradoksāli, bet tā ir arī profesija, kurā praktiski nav izglītības. Kā māku, tā maunu!

Iespējams, izvēli laist pasaulē bērnus apgrūtina arī tas, ka daļa jaunās paaudzes nav pieredzējusi, ko vispār nozīmē skaists, pozitīvs ģimenes modelis?
No vienas puses, jauni cilvēki nevēlas agri laist pasaulē bērnus, jo vēlas priecāties. It īpaši, ja cilvēks ir pats uzaudzis kā vienīgais bērns, kurā viss viņam ticis nodrošināts. Nu skaidrs, kāpēc lai viņš gribētu apkrauties ar mazu bērnu? Viņš negrib to atbildību. Viņš grib pagarināt prieka vecumu, izbaudīt, nostabilizēties un tad pieņemt lēmumu, vai un cik būs bērnu. Un ir OK! Taču var būt arī tā, ka pieaugušā vecumā cilvēks saka: "Mamma bija nomākta. Tēvs dzēra. Es jutos nevajadzīgs. Kāpēc vajag bērnus? Es negribu."

Lasi arī:  Kas par pēcdzemdību depresiju ir jāzina ikvienai jaunajai mammai un tētim

Tad ielās ir jāliek plakāti, kas attēlo idealizētu, tradicionālu ģimeni – smaidīga mamma, gādīgs tētis un divi bērni – puika un meitene. Re, cik tas ir brīnumjauki un skaisti! Tikai, kā redzot šādus plakātus, jūtas noskrējusies, pārstrādājusies vientuļā mamma? Valstī 35% bērnu aug nepilnā ģimenē, oficiāli reģistrēti ap 30 tūkstoši vecāku, kuri nemaksā uzturlīdzekļus. Kā uz šāda fona vērtējat šādas tradicionālo ģimeni popularizējošas akcijas?
Kam tradicionāla? Kur tradicionāla? Latvijā, kur liela daļa četrdesmitgadnieku paaudzes ir izaugusi šķirtās ģimenēs vai ģimenēs, kur viens no vecākiem, tipiskāk tēvs, ir alkoholiķis, ģimenēs, kur bērnus neņēma rokās un nemīļoja – vai tā ir tradicionālā ģimene? Vispirms definēsim, kas ir tradicionālā ģimene! Kad? Pirms cik gadiem - padomju laikā, pirms 150 gadiem? Kurā sabiedrībā? Protams, tradicionāli mūsu kultūrā ir vīrs, sieva un kaut kāds skaits bērnu. Parasti nekontrolēts skaits – cik Dievs deva, tik piedzima. Pirms vairākiem simtiem gadu izplatīts bija infanticīds, kad māte zīdaiņus nogulēja, jo nevarēja pabarot pārējos. Ja mēs paskatāmies vēsturē uz dažādām sabiedrībām, kopdzīves formas bijušas un joprojām ir tik dažādas.

Un, patiesi, Latvijas kultūrā ģimenes, kurās mammas vienas audzina bērnus, ir ļoti izplatītas. Agrāk iemesls bija karš. Tagad ... Varbūt tas izklausās skarbi, bet, ja mēs tā vienkārši paņemam idealizētu priekšstatu, jājautā, cik procentuāli ir bijis to tradicionālo ģimeņu? Un vēl jautājums, kas man šķiet ļoti svarīgs, cik procentu no šīm tradicionālajām ģimenēm bija emocionāli stabilas un veselas? Jā, tas ir skaists ideāls, protams! Bet atkal – kāpēc tikai divi bērni?

Ikdienas novērojumi liecina, ka bieži vien vīriešu nevēlēšanās iesaistīties mājas darbos un bērnu aprūpē attur sievietes no lēmuma laist pasaulē otro, trešo, nerunājot par vairāk bērniem. Bet dzimumu līdztiesība laikam neiet kopā ar tradicionālajām vērtībām...
Šis ir stāsts par to, kā kultūra mainās straujāk par stereotipiem. Sievietes jau sen brauc ar auto, ir līdzvērtīgas darba tirgū, uzņemas lielu atbildību, bet rūpes par mājas soli mūsu kultūrā joprojām lielākoties uzņemas sievietes. Tātad sieviete strādā dubultu slodzi, kamēr vīrietim ir karjera, draugi, hokejs. Te nu ir tas, ko redzam – ja rūpes par bērnu ir un būs mana atbildība, tad es vairāk negribu. Iedomāsimies tipisku situāciju – vīrietis strādā, paņem dzīvokli kredītā, viņš pelna un maksā par dzīvokli, sieva pērk bērniem autiņbiksītes, pārtiku, sedz mazos ikdienas izdevumus, un tad, kad pāris šķiras, vīrietim paliek dzīvoklis, bet viņai – bērni. Tātad viņam ir ieguvumi, bet viņai – atbildība.

Mūsu kultūrā ir tradicionāli, ka, vecākiem šķiroties, bērni paliek pie mātes, turklāt bieži vien tēvs var mierīgi nemaksāt uzturlīdzekļus. Mana vecmāmiņa, kura viena izaudzināja trīs dēlus, jo vīrs nomira, mēdza teikt tā: "Sievietei drīkst būt tik bērnu, cik viņa viena pati var izaudzināt." Sievietei vienmēr jābūt gatavai tam, ka viņa paliks viena. Mūsdienās, kad nav karu, tam tā nevajadzētu būt, taču joprojām lielā daļā gadījumu sieviete, dzemdējot bērnu, uzņemas risku, ka viņa par visu būs atbildīga viena. Piemēram, Skandināvijā, kur ģimenē bērnu audzināšana un rūpju dalīšana starp abiem vecākiem ir līdzvērtīga, tas nav iedomājams. Jā, arī pie mums tēva loma pamazām mainās un vīrieši cenšas iesaistīties, taču viņiem visbiežāk nav parauga, jo viņa tēvs to nav darījis. Savā ziņā esam skarbā pārejas periodā, kad jaunie tēvi vēlas iesaistīties, bet nezina, kā to darīt, bet sievietes gaida, ka tas notiks pats no sevis.

Ja tā raugāmies, ko valsts varētu darīt, lai vecāki ne tikai varētu atļauties, bet arī vēlētos laist pasaulē vairāk bērnu?
Pirmkārt, nevis cīnīties par tikumības jautājumiem un līmēt plakātus, kas ir ģimene, bet skolā izglītot bērnus par attiecībām. Jauniešiem ir jāsaprot, ka ģimene un bērni ir dzīves joma, kurā arī ir jāapgūst zināšanas – kā plānot budžetu, kā pārvarēt grūtības, strīdu komunikāciju, par seksuālo atbildību un daudziem citiem praktiskiem jautājumiem. Arī puikām nenāktu par ļaunu mājturībā apgūt ēst gatavošanas prasmes. Faktiski vienīgā profesija, kuras sekas ir paliekošas un turpina staigāt pa pasauli, ir vecāku loma. Paradoksāli, bet tā ir arī profesija, kurā praktiski nav izglītības. Kā māku, tā maunu! Ir nepieciešama izglītība, ģimenes mācība, taču ar sakarīgām programmām, kas ir reālas, pētījumos, nevis kaut kādos ideālos balstītas.

Otrkārt, jaunajiem vecākiem, kad viņi gatavojas laist pasaulē bērniņu, ir jābūt pieejamām psiholoģiskā atbalsta apmācībām. Piemēram, Austrālijā ir desmit nodarbības topošajiem vecākiem, lai palīdzētu emocionāli sagatavoties bērna piedzimšanai. Desmit nodarbības! Tas jau ir kaut kas! Mums oficiāli nav nevienas. Tātad domāt ilgtermiņā, lai tie bērni, kas tagad piedzimst, būtu emocionāli veselīgāki.

Materiālais atbalsts jau tomēr arī ir svarīgs, vai ne?
Ja domājam tikai matemātiski, tad ir loģiski, ka katrs bērns samazina iespējas. Piemēram, lai sapelnītu naudu piecām mutēm un vēl pieaugušajiem, ir jābūt ļoti labam darbam, vai ne? Un arī no tā ļoti labā darba, apgādājot piecus bērnus, paliek pāri ļoti maz. Turpretī, ja ģimenē ir viens bērns, strādājot to pašu darbu, vecākam ir daudz vairāk brīvā laika un līdzekļu. Šeit ir tas ieguvums, un ir saprotams, ka cilvēks grib dzīvot labāk un nodrošināt savam bērnam labākus apavus, labāku mitekli, izglītību, kas a priori ar pieciem un vairāk bērniem ir sarežģītāk. Jā, ekonomiskais jautājums ir svarīgs!

Visu rakstu lasiet šeit