Patiess stāsts: mani sita vīrs...

Savu īsto vārdu sieviete nevēlas atklāt, tāpēc sauksim viņu par Kristīni. Stāsts nedaudz atgādina Blaumaņa “Purva bridēju”, tikai mūsu Kristīnei nācies izjust daudz skaudrākus likteņa sitienus. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. “Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, man bija tikai 17 gadu, viņam – jau 33. Viņš bija ļoti galants, romantisks. Pēc sešiem gadiem apprecējāmies, un gadu vēlāk piedzima mūsu pirmais bērns,” stāsta Kristīne. Lai arī notikums priecīgs un gaidīts, tomēr ģimenes pieaugums mainīja pāra līdz šim idillisko saticību. 

Kopdzīves laikā Kristīne vairākkārtīgi bija krāmējusi somas un kopā ar bērniem devusies prom uz kādu steigā noīrētu vienistabas dzīvoklīti, taču bērnu dēļ viņa nevarēja strādāt, bet saņemtie pabalsti bērnu naudās bija mazi. 

“Es tikai tagad, pēc saņemtās psiholoģiskās palīdzības, saprotu, ka jau tolaik viss bija neatgriezeniski mainījies, taču pirms astoņiem gadiem spītīgi nenovilku savas rozā brilles. Iespējams, baidījos no skaudrās realitātes un vieglāk bija tai nepievērst uzmanību, mānīt sevi, ka viss taču būs labi,” teic sieviete un piebilst, ka arī pēc otrā un trešā bērna nākšanas pasaulē viņa turpināja ticēt tam, ka vīrs pārstās lietot alkoholu, vakaros pēc darba atkal nāks mājās un brīvdienās vairāk laika gribēs pavadīt kopā ar saviem bērniem, sievu… “Tie bija meli,” skarbi nosaka Kristīne.
Par fizisko vardarbību sieviete runā nelabprāt, tomēr runā un vairs necenšas to noliegt, kā to darījusi ilgus gadus, runājot ar draudzenēm, radiem. “Visi jau tāpat redzēja, ka man parādījies kāds jauns zilums, bet vienmēr aizbildinājos, ka, spēlējoties ar bērniem, esmu pakritusi vai kaut kur aizķērusies… izdomāju smieklīgus aizbildinājumus, taču kategoriski noliedzu, ka vīrs mani sit!”

Kopdzīves laikā Kristīne vairākkārtīgi bija krāmējusi somas un kopā ar bērniem devusies prom uz kādu steigā noīrētu vienistabas dzīvoklīti, taču bērnu dēļ viņa nevarēja strādāt, bet saņemtie pabalsti bērnu naudās bija mazi. Arī Kristīnes vīrs allaž uzmeklēja savu ģimeni un solījās vairs nekad nepacelt roku pret sievu, būt labs vīrs un tēvs bērniem. Kristīne noticēja, atgriezās mājās, bet dažu dienu laikā vīrietis pamanījās aizmirst solījumus. 

Punktu Kristīnes pacietībai pielika vīra īpaši negantā uzvedība kādā vakarā – viņš iekaustīja sievu tā, ka vairāk nekā nedēļu viņa nevarēja iziet no mājas…

Punktu Kristīnes pacietībai pielika vīra īpaši negantā uzvedība kādā vakarā – viņš iekaustīja sievu tā, ka vairāk nekā nedēļu viņa nevarēja iziet no mājas… “Kad atbrauca mana draudzene un redzēja, kāda izskatos, viņa teica, ka neies prom, kamēr nebūšu piezvanījusi uz palīdzības tālruni. Draudzene kategoriski uzstāja, ka man jāšķiras un noteikti jāmeklē palīdzība pie speciālistiem. Piezvanīju uz krīžu centra “Skalbes” tālruni noziegumos cietušajiem,” stāsta Kristīne. Tas bija pavērsiena punkts ceļā uz gaišāku nākotni. Viņa un bērni joprojām saņem psiholoģisku palīdzību, tāpat sieviete uzzināja, kur vērsties, lai nokārtotu formalitātes ar pabalstiem dzīvokļa īres nomaksai, kā arī saņēma juridiskas konsultācijas laulības šķiršanas lietā. Viss vēl ir procesā, taču Kristīne ar bērniem vairs nebaidās, ka vakarā pārnāks kāds, kurš ož pēc alkohola un, ja būs ar kaut ko neapmierināts, tad savu nepatiku izrādīs ar dūrēm… Kristīne uzsver: “Gribu iedrošināt citas sievietes meklēt palīdzību. Spert šādu soli ir smagi, taču, ja ir vēlme dzīvot, nevis eksistēt, ja gribat saviem bērniem normālu ikdienu, tad tas jāizdara.”

116006 – šo ciparu virkni vērts iegaumēt katram, lai nepieciešamības gadījumā saņemtu bezmaksas atbalstu. Zvanot uz minētā tālruņa numuru, psiholoģisku un informatīvu palīdzību iespējams saņemt gan nozieguma upuriem, gan aculieciniekiem, jo vienotais atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem pakāpeniski tiek ieviests visās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā tas sācis darboties no šā gada 1. janvāra. 
Uz tālruņa zvaniem atbild speciāli apmācīti Krīžu un konsultāciju centra SKALBES speciālisti. „Mēs iemācām cilvēkam atpazīt pārinodarījuma sekas un pastāstām, kur meklēt nepieciešamo palīdzību,” atklāj centra SKALBES vadītāja Zane Avotiņa: „Cilvēki zvana dažādu iemeslu dēļ – kāds izjūt trauksmi pēc starpgadījuma vai laikā, kamēr notiek izmeklēšana, vai arī gaidot tiesas lēmumu. Cits zvana, lai iegūtu informāciju par iespējām saņemt atbalstu dažādās institūcijās.” 

Atceries!
Ja tālruņa darba laikā uz tavu zvanu neviens neatbild, tas nozīmē, ka abi operatori šobrīd ir aizņemti, sniedzot palīdzību kādam citam. Lūdzu, pārzvani vēlreiz. Speciālists ļoti gaidīs tavu atkārtoto zvanu!

Visi saņemtie tālruņa zvani ir anonīmi, un dalīties ar savu stāstu, lai iedrošinātu citus meklēt palīdzību, Kristīne piekrita labprātīgi.