"Tikai nesakiet mammai, bet es arī tēti mīlu. Ļoti..." Psihologa novērojumi par šķirtām ģimenēm un bērna sajūtām
Ne jau pati vecāku šķiršanās nodara pāri bērna psihei, bet gan tas, kā pēc pāra attiecību izjukšanas ar radušos situāciju spēj tikt galā pieaugušie – bērna mamma un tētis.
Neskaitāmi pētījumi apstiprina, ka tēva loma bērna dzīvē ir
svarīga gan dzīvojot visiem kopā, gan arī tad, ja vīrietis aiziet
dzīvot atsevišķi. Būtiska nozīme tam, kā bērns redzēs un
uztvers tēvu, ir mammai. Tieši sieviete, kas ikdienā audzina
bērnus, ir lielā mērā atbildīga par to, kādas būs bērna attiecības
ar tēti – harmoniskas un pilnvērtīgas vai arī atsvešinātas vai pat
naidīgas.
Klīniskā psiholoģe Marta Lukovnikova portālā "Mama.ru" stāsta par to, ko novērojusi un secinājusi, strādājot ar bērniem savā ikdienas praksē.
Saruna ar sešus gadus vecu zēnu, kas cieš no smagām
neirozēm
- Ar ko tu dzīvo?
- Ar mammu.
- Bet tētis?
- Mēs viņu padzinām.
- Kā tā?
- Mēs ar viņu izšķīrāmies. Viņš mūs pazemo, viņš nav vīrietis,
izbojājis mums labākos gadus.
Saruna ar 14 gadus vecu pusaudzi. Puisim ir migrēna smagā
formā un uzvedības traucējumi
- Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
- Labāk lai viņš vispār nebūtu, tāds tēvs…
- Ko tu ar to domā?
- Viņš mammai visu dzīvi sabojājis, uzvedies kā cūka, tagad
nestrādā.
- Bet tieši pret tevi kā viņš attiecas?
- Nu, par divniekiem nerājas.
- Viss?
- Un viss, kas gan no viņa. Es pat naudu savām izklaidēm pats
pelnu.
- Kā tas ir - pelni?
- Grozus pinu.
- Bet kurš tev to iemācīja?
- Tētis, Viņš man vispār daudz ko iemācīja, vēl es protu
makšķerēt, automašīnu vadīt. Pavasarī laivu saremontēsim un ar tēvu
brauksim makšķerēt.
- Tu sēdēsi vienā laivā sēdi ar cilvēku, kura, tavuprāt, labāk
pasaulē nemaz nebūtu?
- Vispār mums ar viņu ir interesantas attiecības. Kad māte
aizbrauc, mums ir labi. Viņa ar tēvu nesatiek, bet es gan ar mammu,
gan tēti, varu saprasties, kad viņi nav kopā.
Pie psihologa atvesta sešus gadus veca meitene ar saziņas
problēmām, uzmanības deficītu, nakts murgiem. Meitene grauž
nagu
- Tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, bet kur tad ir tētis un tu?
- Nu, mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labāks
garastāvoklis.
- Bet, ja jūs būsiet kopā?
- Tad slikti.
- Kā tā slikti?
- (meitene raud).
Pēc kāda laika:
- Jūs tikai mammai nesakiet, ka es arī tēti mīlu, ļoti.
Pie psihologa atnācis astoņus gadus vecs puika, smaga
depresija un vēl virkne citu saslimšanu
- Bet kas ir ar tēti?
- Nezinu.
Psihologs vēršas pie mammas:
- Jūs nerunājat par tēva nāvi?
- Viņš zina, mēs par to runājām (māte raud), jā, un viņš neprasa,
un fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad māte iziet no kabineta, psihologs vaicā zēnam:
- Tev būtu interesanti uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi palūkojas acīs psihologam.
- Jā, bet nedrīkst.
- Kāpēc?
- Mamma atkal sāks raudāt, nevajag.
Nelieciet izvēlēties, ko mīlēt
Bērni abus vecākus mīl vienādi stipri. Lai neapbēdinātu vienu no
vecākiem, viņi šīs emocijas var slēpt un neizrādīt, tomēr tās
eksistē viņu apziņā. Bērns mammu un tēti uztver kā vienu veselu,
abi ir bērna dzīves svarīgākie cilvēki.
Bērna attieksmi pret tēvu un otrādi vienmēr veido māte. Sieviete ir
kā starpnieks starp tēvu un bērnu, tieši viņa formē bērnā viedokli
par to, kāds ir viņa tēvs un kā bērnam pret tēvu būtu
jāizturas.
No dabas sievietei dota prasme vadīt bērna domas. Bieži vien tas
notiek pat neapzināti. Bērns akcentē uzmanību uz to, kas ir
svarīgi mammai. Arī ar tēvu bērnu iepazīstina māte. Ja mamma savam
partnerim neuzticas vai neuzskata, ka viņš ir labs tēvs, arī bērns
ar laiku no tēva sāks izvairīties.
Psihologa kabinetā
- Manai meitai ir 1,7 gadi un viņa kliegdama bēg no tēva. Kad
vīrs meitu ņem rokās, viņa raud un mēģina izrauties. Pēdējā laikā
viņa tēvam ir sākusi teikt: "Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi
slikts".
- Bet ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
Esmu uz viņu stipri apvainojusies, līdz asarām.
Ja sieviete neciena sava bērna tēvu, vīrietis var sākt nepievērst
uzmanību arī bērnam. Atliek vien sievietei mainīt savu attieksmi
pret bērna tēvu, kā mainās arī vīrieša attieksme pret bērnu - viņš
sāk izrādīt interesei un piedalīties viņa audzināšanā. Novērots, ka
notiek arī situācijās, kad tēvs ilgus gadus ir ignorējis bērnu.
Ja bērnam ir traucētas kognitīvās spējas - uzmanība, atmiņa, zems
pašvērtējums, iespējams, ka tas var būt saistīts ar tēva trūkumu.
Tēva neiesaistīšanās bērna ikdienā var kavēt intelektuālo
attīstību. Savukārt, ja ir traucēta komunikatīvā jeb saziņās sfēra,
ir paaugstināta trauksmes sajūta, bailes, bērns visur jūtas kā
svešinieks, tātad šajā gadījumā drīzāk problēmas ir saistīta ar
problēmām attiecībās ar mammu.
Bērns aug emocionāli un fiziski vesels tad, kad atrodas ārpus
vecāku problēmu zonas – katra atsevišķi un/vai kā pāra, proti,
bērns ieņem savu, bērna vietu, ģimenes sistēmā.
Bērns vienmēr nostāsies tā vecāka pusē, ko uzskatīs par atstumto.
Viņš var arī atkārtot kādus smagus likteņa pavērsienus, rakstura
īpatnības, uzvedību. Turklāt, jo izteiktāk mamma nepieņem bērna
īpatnības, jo spilgtāk bērnā tās parādās. Taču, tiklīdz mamma
patiesi ļaus bērnam līdzināties savam tēvam, mīlēt viņu atklāti,
bērnam parādīsies izvēle: ar tēvu savienoties "caur grūti" vai arī
mīlēt viņu pa tiešo – ar sirdi.
Tieši kopā ar tēvu bērns pirmo reizi iepazīst personīgās un citu cilvēku robežas, savas spējas, izprot, kā darbojas likumi, to spēku.
Bērns ir pieķēries mammai un tētim vienlīdz spēcīgi, viņš ar tiem
ir savienots ar patiesu mīlestību. Taču tad, kad pāra attiecības
kļuvušas sarežģītas, bērns ar mīlestības un padevības spēku
pārdzīvo visu to smago nastu, kas nodara sāpes vecākiem. Viņš uz
sevi uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzējādā ziņā atvieglo
dvēseles mokas vienam vai abiem vecākiem vienlaikus. Piemēram,
bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgā pozīcijā ar vecākiem: kā
draugs, partneris. Un pat psihoterapeits. Bet var pacelties vēl
augstāk, aizstājot psiholoģiskā plāksnē viņu vecākus. Šāda nasta
bērnam nav pa spēkam nedz fiziski, nedz psiholoģiski. Rezultātā
bērns paliek bez atbalsta – bez vecākiem.
Kad mamma nemīl bērna tēvu, neuzticas viņam, neciena vai ir uz viņu
aizvainojusies, tad, skatoties uz bērnu un redzot viņā līdzību ar
tēvu, apzināti vai neapzināti liek bērnam noprast, ka viņa "vīrišķā
daļa" ir slikta. Viņa it kā teiktu: "Man tas nepatīk. Tu neesi mans
bērns, ja līdzinies savam tēvam". Un saistībā ar mātes mīlestību,
precīzāk centieniem izdzīvot šādā ģimenes sistēmā, bērns tomēr
atsakās no tēva, un sekojoši arī no vīrišķā sevī.
Taču par šāda veida atteikšanos bērns maksā pārāk dārgu cenu. Sirdī
šādu nodevību viņš nepiedos nekad. Un noteikti sevi sodīs par
salauzto likteni, sliktu veselību, neveiksmi dzīvē. Dzīvot ar šādu
vainas sajūtu ir neizturami.
Lai aptuveni sajustu, kas notiek bērns sirsniņā, pamēģini aizvērt
acis un iedomāties savus divus pašus tuvākos cilvēkus, par kuriem
nedomājot, tu atdotu dzīvību. Jūs visi trīs, cieši sadevušies
rokās, atrodaties kalnos. Bet kalns, uz kura stāvat, negaidīti
sabrūk. Un izrādās, ka tu brīnumainā kārtā noturējies uz klints,
bet divi tavi visdārgākie cilvēki palikuši karājamies gar klints
malu, turoties tev pie rokas. Spēki izsīkst, un tu saproti, ka
divus tu augšā neuzvilksi. Izglābt var tikai vienu. Ko tu
izvēlēsies? Šajā brīdī mammas, kā likums, saka: "Nē, labāk jau mirt
visiem kopā. Tas ir briesmīgi!" Patiešām, tā būtu vieglāk, taču
dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam ir jāizdara neiespējama izvēle.
Un viņš to dara. Biežāk mammas virzienā.
Iedomājies, ka tu tomēr palaidi vienu cilvēku vaļā un otru uzvilki
klints smailē. Ko tu jutīsi pret to, ko nevarēji izglābt? Milzīgu,
nepanesamu vainas sajūtu. Naidu.
Taču daba ir gudra – naida tēma attiecībā pret māti bērnībā ir
stingri noteikts tabu. Un tas ir attaisnojami, jo, lūk, māte ne
tikai dod dzīvību. Pēc atteikšanās no tēva, māte paliek vienīgais
cilvēks, kurš var dzīvē atbalstīt. Tādēļ, izrādot savas dusmas, var
nozāģēt zaru, uz kura pats sēž. Un tad šīs dusmas atgriežas pašam
uz sevi (tā ir autoagresija): "Es slikti tiku galā, es nodevu tēvu,
es izdarīju nepietiekami, tikai es viens. Mamma nav vainīga – viņa
ir vāja sieviete". Un tad sākas problēmas ar uzvedību, psihisko un
fizisko veselību.
Vīrieši ir daudz vairāk līdzīgi saviem tēviem. Vīriešu princips –
tas ir likums. Garīgums. Gods un cieņa. Mēra sajūta. Sociālā
pašrealizēšanās (darbs, kas patīk, labi materiālie ienākumi,
karjera) iespējama tikai, ja cilvēka sirdī atrodas pozitīvs tēva
tēls.
Tieši tēvs ir tas, kas ir atbildīgais par bērna pieaugšanu. Ja
dzīvē esi satikusi cilvēkus, kas ir it kā pieauguši, bet savā
uzvedībā un lēmumos ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni,
visdrīzāk viņiem bērnībā ir trūcis tēva atbalsta. Šādi cilvēki
vienlaikus iesaistās daudzos projektos, taču nevienu no šīm lietām
līdz galam nenoved. Viņi neprot pateikt "nē", netur doto solījumu,
uz viņiem grūti paļauties, viņi bieži melo, baidās paust savu
personīgo viedokli. Vai arī gluži pretēji - uzvedas izaicinoši, it
kā karo ar apkārtējo pasauli.
Tieši kopā ar tēvu bērns pirmo reizi iepazīst personīgās un citu
cilvēku robežas, savas spējas, izprot, kā darbojas likumi, to
spēku. Ar mammu attiecības tiek būvētas pēc citāda principa: bez
robežām – pilnīga apvienošanās un saplūšana. Tieši vīrišķajā
vidē attīstās cieņa, gods, griba, mērķtiecība un
atbildība.
Bērni, kurus mamma apzināti vai neapzināti nav laidusi pie tēva,
nevarēs sevī viegli un dabiski pieaugt, kļūt līdzsvaroti,
atbildīgi, loģiski un mērķtiecīgi. Psiholoģiskā brieduma ziņā
viņi paliek mazu zēnu un meiteņu līmenī tā arī nekļūstot par
vīriešiem un sievietēm. Tādējādi par mammas lēmumu
"pasargāt bērnu no tēva" cilvēks visu dzīvi maksās ar to, ka paliek
nenobrieduši un bērnišķīgi.
Zēniem tēvs palīdz pašidentificēšanās un izveidot savu dzimumlomu,
sajust sevi kā vīrieti fiziski un psiholoģiski. Māte dēlam dāvā
savu mīlestību, piepildot viņu ar sievišķo enerģiju, iniciējot
sievišķos principus, ar mīlestību palaižot viņu uz savām vīrišķajām
mājām – pie tēva. Tikai šādā gadījumā dēls cienīs savu māti.
No dzimšanas un aptuveni līdz trīs gadu vecumam zēns atrodas mātes
ietekmē, mācās emocionalitāti un maigumu. Šajā laikā viņā pamostas
interese pret citiem cilvēkiem. Ja māte ir bijusi atklāta savā
mīlestībā pret bērnu, tad kļūstot pieaugušam, šāds vīrietis būs
gādīgs vīrs, maigs mīļākais un mīlošs tēvs.
Sasniedzot trīs gadu vecumu, mātei jālaiž mīļais dēlēns pie tēva.
Tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir teju vienīgais veids, kā zēns kļūst
par vīrieti. Šajā procesā svarīgākais ir dēlu palaist vaļā
psiholoģiski, lai viņš varētu identificēties ar savu dzimumu pat
tad, ja tēvam jau ir cita ģimene un viņš, iespējams, nedzīvo kopā
ar pirmo sievu un bērnu.
Avots: Mama.ru