Trīs bērnu mamma Anna Danilina: nekad nemainītu atpakaļ dzīvi bez bērniem

Anna, jūs piedzimāt un uzaugāt Ukrainā, bet uz Latviju pārcēlāties pirms 13 gadiem. Kāpēc mainījāt dzīvesvietu?

Apprecējos un sekoju vīram, kuram Rīga ir dzimtā pilsēta. Esam kopā jau 15 gadus. 

Vai atceraties pirmās grūtības, ar ko nācās sastapties jaunajās mājās?

Un kā vēl! Nekad neaizmirsīšu. Bija ļoti grūti, bet, no otras puses, tas kalpoja man kā stimuls mainīt savu dzīvesveidu un atrast sevi jaunajā vietā. Pirmais izaicinājums bija vientulība. Vīrs tolaik strādāja par stūrmani un devās jūrā uz četriem mēnešiem, es paliku mājās viena. Katra diena bija mokas – jau no rīta es gaidīju, lai diena ātrāk beigtos un pienāktu nākamā, un tā katru dienu. Bija sajūta, ka esmu nekam nederīga – no manis nav labuma ne ģimenei, ne citiem cilvēkiem, ne pašai sev. Bērnu mums ilgi nebija, tādēļ nevarēju visu enerģiju veltīt arī mātes lomai. Vienā brīdī sapratu, ka tā nedrīkst turpināties, jāsaņemas. 

Sāku apgūt latviešu valodu – sākumā pirmo līmeni, tad otro, trešo... Kad pārvācos uz Latviju, man bija laba izglītība, taču nebija valodas zināšanu. Kad sāku mācīties latviešu valodu, ātri atradu darbu. Palīdzēja arī mans drosmīgais raksturs. Sākumā strādāju apdrošināšanā, pēc tam lielā reklāmas uzņēmumā, pēc dažiem gadiem – mārketingā, kur ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi un praktiskās zināšanas, ko skolā diemžēl neiegūst. 

Vai sajutāt arī mentalitātes atšķirības latviešiem un ukraiņiem?

Bez šaubām. Ar laiku gan pieradu, un Latvijā tagad jūtos ļoti labi, šīs ir manas mājas, jo šeit ir mana ģimene un bērni. Joprojām gadās, ka nesaprotu, kādu joku vai izteicienu, bet  kopumā man te ir labi. Dažreiz pietrūkst tradīciju, Ukrainas tautasdziesmu – kad tās dzirdu, vienmēr sažņaudzas sirds... Tā kā es ar lielu cieņu attiecos pret vietējo kultūru un šo zemi, man bija viegli pieņemt un pierast pie tā, kā dzīvo latvieši. Atzīšos gan, ka bērniem šūpuļdziesmas vakaros dziedu ukraiņu valodā. 

Vēl joprojām nevaru pierast pie latviešu tradīcijas svinēt vārda dienas, Ukrainā šādu svētku nav, tāpēc bieži vien aizmirstu apsveikt kolēģus un draugus. 

Tagad jums ir kupla ģimene ar trīs maziem bērniem. Kā ir mainījusies ikdiena pēc bērnu piedzimšanas? 

Jā, vecākā ir meita, viņai ir septiņi gadi, puikām – seši un divarpus. Agrāk ar vīru uz Ukrainu apciemot ģimeni braucām bieži, bet tagad mūsu radi vairāk brauc pie mums uz Rīgu.  

Svarīgākais, kas parādījās ar bērnu piedzimšanu, ir apziņa, ka es vairs nepiederu 100% sev. Uzskatu, ka ne vien bērns, kad ir mazs, ir ļoti atkarīgs no vecākiem fiziski un morāli, bet tikpat atkarīgi ir arī vecāki – no savu bērnu veselības, pašsajūtas, noskaņojuma... Kopš esmu mamma, es iemācījusies visu darīt ātri – ātri aizmigt, piecelties, ātri ēst, ātri ģērbties, ātri iepirkties – kā armijā. Tomēr, ja man pat uz sekundi piedāvātu mainīt šo dzīves ritmu pret mieru un bezrūpību, bez bērniem – nekad mūžā nepiekristu!

Esmu iemācījusies arī darīt vairākas lietas vienlaicīgi – ar bērniem, kuriem ir tik neliela vecuma starpība, citas izejas nemaz nav. Viens raud, otrs tajā brīdī lūdz palīdzību apģērbties, bet trešais grib uz podiņu. Un tad vēl visi runā vienlaicīgi, uzdod katrs savu jautājumu un vienlaicīgi gaida uz tiem arī atbildes. Šīs jaunās spējas man ļoti palīdz arī darbā – darīt visu ātri un kontrolēt vairākus procesus vienlaicīgi.

Kā plānojat savu laiku, lai apvienotu darbu ar trīs bērnu mammas lomu?

Darbdienās viss ir izplānots pa minūtēm, brīvā laika nav. Mēs ar vīru strādājam, bērniem ir skola, dārziņš, treniņi, papildnodarbības... Brīvdienas savukārt veltu tikai ģimenei, taču arī tās pavadām aktīvi. Esmu pret slinku laika pavadīšanu principā. Ja dienas laikā ar bērniem neesam izdarījuši neko noderīgu, tad diena ir nodzīvota velti. 

Ja ir labs laiks, dodamies izbraukumos ar visu ģimeni, lai paši vairāk izzinātu un parādītu, kas mums Latvijā ir, arī bērniem. Tik daudz skaistu un interesantu vietu esam sev atklājuši! Uzskatu, ka vienotība ar dabu mūsdienu pilsētas bērniem ir svarīgs audzināšanas līdzeklis – piestāt pie lauka, saplūkt puķes, pavārtīties zālē, noskatīties, kā lien gliemezis, noķert zivis.. Pagājušajā vasarā parādīju bērniem, kā aug kviešu vārpas, viņi paši tās savāca, notīrīja, pēc tam pagaršoja. Kamēr viņi ākstījās, viņiem bija interesanti arī paklausīties, kā patiesībā tiek gatavota maize. 

Pēdējā laikā esam iecienījuši svētdienu vakarus pavadīt, spēlējot galda spēles pie kamīna. Bērni tos ļoti gaida. Visbiežāk uzvar mazie, bet, ja gadījumā uzvar pieaugušie, tad mācām pārdzīvot zaudējumu ar cieņu.

Tāpat kā man visiem trīs patīk gatavot ēst. Brīvdienās, ja paliek laiks, bērni paši cep cepumus un pīrāgus. Tas aizņem daudz laika un pūļu, taču ir tā vērts.

Reiz dzirdēju sakām, ka tradīcijas bērniem sniedz pārliecību un drošības sajūtu, pilnīgi tam piekrītu. Lai cik ļoti es būtu aizņemta vai nogurusi, Lieldienās mēs vienmēr cepam kuliču, Jaunajā gadā un Ziemassvētkos gatavojam mūsu tradicionālos ēdienus. 

Mēs ar vīru bieži sevi rājam par to, ka ļaunprātīgi izmantojam vārdu ātri - ātrāk ģērbies, ātrāk ēd, ātrāk tīri zobus un tā tālāk. Dažreiz pārmetam sev, ka neļaujam bērniem dzīvot daudz mierīgāku dzīvi. No otras puses, bērni paši negrib atteikties no papildu nodarbībām, un mums nav daudz laika spēļu spēlēšanai planšetdatorā. Mierinu sevi ar to, ka mans uzdevums ir sniegt bērniem mīlestību un pēc iespējas vairāk zināšanu. Jo vairāk viņi zinās un mācēs, jo brīvāk un pārliecinātāk jutīsies dzīvē pēc tam. 

Es patiesi apbrīnoju sievietes, kuras radušas savu aicinājumu mājas rūpēs. Es arī mēģināju, bet man neizdevās. Kopumā esmu pārliecināta, ka bērniem nepieciešama laimīga un patstāvīga mamma, svarīgākais nav tas, vai viņa saviem bērniem veltīs visu dienu vai tikai daļu, bet gan, ar kādu noskaņojumu mamma skatās uz saviem bērniem. Nelaimīgas, nogurušas mammas acis no tā dzīvesveida, kas viņu neapmierina, bērnam ir daudz sliktāk...

Droši vien ir arī kaut kas, ko mācīties no bērniem?

Noteikti! Piemēram, Priecāties par sīkumiem un dabu - par saulainu laiku, putniņu, kas apsēdies zālienā, varavīksni un daudz ko citu. Vēl es mācos draiskoties ar bērniem, tas man ir lielisks stresa noņēmējs, taču pagaidām man vēl nesanāk tik labi kā manam vīram.

Vispār principiāli uzskatu, ka neesmu tiesīga teikt saviem bērniem: „Es zinu labāk, jo esmu vecāka”. Bieži vien mazais cilvēks domā pareizāk un saprātīgāk, nekā pieaugušais.

Kā jūs atšķiraties mājās un darbā?

Domāju, ka īpaši neatšķiros – kāda esmu, tāda arī esmu. Vienīgi varbūt darbā izskatos vecāka un bargāka. Kad ieslēdzu datoru un iegrimstu darbā, laikam izskatos ļoti nopietna (labi, ka birojā nav spoguļa). Taču tas ir tikai tāpēc, ka ļoti mīlu to, ko daru, un pārdzīvoju par katru, pat pašu maznozīmīgāko procesu.

Kāpēc jūs strādājat Premium Medical klīnikā? Medicīnas jomā?

Savulaik izglītību ieguvu mārketinga un uzņēmējdarbības vadības jomā. Ar Premium Medical sanāca nejauši – nemeklēju darbu konkrēti medicīnā, bet vairāk gan administratīvajā pārvaldē. Uz pārrunām devos intereses dēļ un biju pārliecināta, ka tās nebūs veiksmīgas. Kopš tām pārrunām nu jau ir pagājuši pieci gadi, pa šo laiku esmu kļuvusi par tādu klīnikas fani, ka nevaru sevi iedomāties citā vietā.

Kādas dzīves gudrības mācāt saviem bērniem?

Kopumā viena no svarīgākajām atziņām, ko cenšos nodot saviem bērniem – pats sliktākais dzīvē ir būt par dīkdieni. Tā mēdza teikt mana vecmamma, un es tam pilnībā piekrītu. Mācu bērnus daudz strādāt, negaidot dāvanas no likteņa, un nežēlot sevi – saņemoties un paveicot nepieciešamo, uzreiz sajutīsi vēl vairāk enerģijas un prieka. 

Vispār principiāli uzskatu, ka neesmu tiesīga teikt saviem bērniem: „Es zinu labāk, jo esmu vecāka”. Bieži vien mazais cilvēks domā pareizāk un saprātīgāk, nekā pieaugušais. Bez šaubām, man ir savi secinājumi un pārliecības, taču cenšos atcerēties, ka tā ir mana subjektīvā izpratne un neuztiept bērniem to kā absolūtu patiesību. Man ir svarīgi iedrošināt savus bērnus pozitīvi un drosmīgi raudzīties uz dzīvi – jāmēģina, un lai ir vilšanās, tas ir labāk, nekā nožēlot to, ko neesi mēģinājis darīt. Mācu bērnus ar cieņu attiekties pret cilvēkiem – pilnīgi visiem, nešķirojot pēc statusa, profesijas, turīguma, un atzīt savas kļūdas un atvainoties.