35 gadu vecumā joprojām esmu nevainīga... Patiess stāsts

"Sāksim ar to, ka man ir 35. Esmu izglītota, inteliģenta sieviete, vismaz man tā šķiet. Man ir labs darbs, draugi, lieliski vecāki, brāļi un māsa, bet es jūtos kaut kā stulbi, vientuļi, nekam nevajadzīgi.

Protams, es to neizrādu nevienam uz āru, bet sajūta iekšienē mani spiež nost, ir brīži, kad gribas vienkārši aizbēgt no visa prom… Kāpēc? Esmu kādreiz dzirdējusi cilvēkus sakām, ja jūti, ka dzīvē slīksti, izliec visu uz papīra un publicē! Tad nu mēģinu, ņemt vērā šo padomu… Izlikšu uz papīra varbūt, ka kaut kas mainās, un man paliek vieglāk…

Cilvēkus nosacīti varētu iedalīt divās daļās - tajos, kas savas bēdas izrunā pasaulei, un tajos, kas tās atstāj sevi. Es laikam līdz šim biju, tāds, kas visu patur sevi, bet varbūt vieglāk tomēr ir tās kādam izstāstīt…

Jā, stulbi atzīt, bet 35 gados es joprojām, neesmu ar nevienu pārgulējusi.

Neesmu sastapusi cilvēku, kas liktu mīlēt...

Šajā dzīves laikā, es neesmu sastapusi nevienu, kas man liktu mīlēt. Mīlēt tā, ka mana sirds sistos strauji un gribētos kliegt. Nenoliegšu, ka šajā dzīvē man ir bijuši vīrieši, kas man ir likuši justies labi, bet tālāk par skūpstiem un glāstiem es nevaru tikt. Jā, stulbi atzīt, bet 35 gados es joprojām, neesmu ar nevienu pārgulējusi. Es nezinu, kas tas ir, kas man neļauj izbaudīt šo mirkli, bet es nevaru un viss. Zinu, ka daudzi, lasot šo, domā - viņa ir slima, stulba utt. Nē, tā nemaz nav. 

Jaunākos gados man pat bija, kauns iet pie ginekologa, jo uz jautājumu, vai jūs dzīvojat dzimumdzīvi, saņemot atbildi nē, vienmēr šis jautājums vēlreiz tika atkārtots. Laikam arī tas man liek kompleksot. Jā, iespējams esmu mazliet izvēlīga, bet netaisos skriet uz ielas un piedāvāt savu ķermeni kuram katram, jo cienu sevi. Neesmu arī nekāds briesmonis. Esmu gara, bet apaļīga, blondīne, kam visbiežāk uzmanību pievērš precēti vīrieši, un mani tas vienmēr tracina, es nesaprotu tādus cilvēkus. Kāpēc viņi neciena savas sievas, kas viņus mājā gaida, bet joņo apkārt, meklējot iespēju nolaist pa kreisi. Jā, jā noteikti kāds šobrīd domā, vīriešu nīdēja. Tā nebūt nav. 

Bieži vien pilsētas ielās, sabiedriskās vietās vai sabiedriskajā transportā redzu apaļīgas un laimīgas sievietes… Kāpēc es tāda neesmu?

Vai arī apaļīgie nevar būt laimīgi?

Vienmēr, esmu bijusi apaļīga. Bērnībā un jaunībā par to pārdzīvoju ļoti. Neviens nezina, cik spilveni tika pieraudāti, jo es to visu vienmēr, esmu turējusi sevi. Esmu ļoti aktīva spēlēju volejbolu, teātri, vadu pasākumus, mīlu peldēt, šobrīd, aktīvi apmeklēju trenažieru zāli, lai arī izmēru ziņā esmu notievējusi, svars nemainās. Mani treneris protams, mierina, ka muskuļi ir smagāki par taukiem, bet tik un tā sāp sirds, ka svars nekrīt. Man kādreiz ir teikts, es zinu, ka Tu jūties ar saviem liekajiem kilogramiem, bet ticiet man, neviens nezina, jo to, kā tas ir, var zināt tikai tas cilvēks, kurš pats kam tādam ir izgājis cauri. Vai arī apaļīgie nevar būt laimīgi? Bieži vien pilsētas ielās, sabiedriskās vietās vai sabiedriskajā transportā redzu apaļīgas un laimīgas sievietes… Kāpēc es tāda neesmu? Protams, saprotu, ka katram no mums ir savas bēdas, nelaimes, kas sāp… Reizēm braucot sabiedriskajā transporta aizdomājos par to, cik daudzi dažādi cilvēki te satiekas, cik daudz dažādas problēmas, prieki vai bēdas virmo vienā autobusā, par to manuprāt, varētu pat uzrakstīt grāmatu…

Jā, jā zinu, ka bieži vien daudzi saka, ka problēma ir galvā, bet kā man tik ar to galā es nesaprotu…Varbūt tas, ka kādam uzrakstīju savus lielākos kompleksus, man liks manīties, un es ar to tikšu galā… Neticami, bet uzrakstot visu uz lapas kļūst tiešām vieglāk…

Paldies tiem, kas uzklausīja. Lai veiksmīga diena!