Latviešu kapusvētki un bēru pārsteigumi. Stāsta apbedītājs Andris
Latvijā kapusvētku laiks. Daudziem šis pasākums izvēršas teju par gada notikumu, lai dotos uz dzimto vietu, satiktu tālus radus, parādītu sevi un paskatītos uz citiem. Saki, ko gribi, bet latviešiem patīk kapu būšana. Tomēr visa sākums ir nelaiķis, kurš jāapbērē. Kā šajā jomā jauns, kas nemainīgs, par to saruna ar apbedīšanas biroja IN Sensum vadītāju Andri Šīmani.
“Man šis darbs patīk,” neslēpj Andris Šīmanis. “Tas man ir gan
darbs, gan hobijs. Tā sanācis, ka es jau kopš bērnu dienām dzīvojos
pa kapiem. Mans tēvs bija kapracis, viņš mani bieži ņēma līdzi uz
darbu. Kapsētas vide man ir tuva un labi zināma.”
Pēdējā pucēšanās
“Mums bieži vaicā – kādās drēbēs jāglabā aizgājējs? Mēs parasti
atbildam – dodiet tās, kuras viņam patika valkāt. Tās, kuras bija
viņa goda drēbes. Reizēm radinieki, piemēram, nevar izšķirties –
siet vai nesiet nelaiķim kaklasaiti? Iespējams, aizgājējs nekad
dzīvē kaklasaites nav valkājis. Tādā gadījumā labāk to nelikt.”
Andris saka – stingru un noteiktu nosacījumu, kādās drēbēs būtu
jāapglabā nelaiķis, nav. Gadās, ka aizgājēju apglabā šortos un
krokšos. “Drēbes nelaiķiem tiek piemeklētas dažnedažādas. Vieni
atnes uzvalku, citi – treniņtērpu. Atnes mīļāko džemperīti vai
mīļāko plediņu. Lai aizgājējam siltāk. Nav noteikti rāmji – jādara
tieši tā un ne citādi. Piemēram, ja sieviete dzīves laikā valkājusi
tikai bikses, tad, manuprāt, būtu ieteicams izvadīt biksēs. Lai
radinieki paši izvēlas.”
Jautāts, kādā izskatā vēlams būt pavadītājiem, Andris atbild, ka tas atkarīgs no katra gaumes un saprašanas. “Ja mēs aizgājējam vēlamies izrādīt cieņu un godu, tad – ģērbjamies pieklājīgi. Tā ir pieņemts. Mani novērojumi gan liecina, ka cilvēku gaumes stipri atšķiras. Pavadītāji redzēti gan melnos uzvalkos, gan spilgtās un puķainās drēbēs. Viens atnāk baltā kreklā un uzvalkā, cits – ādas jakā un treniņbiksēs. Manuprāt, nevajadzētu nevienam neko pārmest. Ir cilvēki, kas nekad dzīvē uzvalkus nav valkājuši. Galvenais – atnākt un atvadīties. Reizēm cilvēki vadās pēc noteiktām tradīcijām. Piemēram, pareizticīgajiem noteikts, ka sievietēm gan baznīcā, gan bērēs nav pieklājīgi būt biksēs un bez galvas pārklāja. Tā nu tas ir. Savukārt citām konfesijām šie nosacījumi nav tik izteikti.”
Izvadīšanas speciālists norāda, ka reizēm krietni jānopūlas, lai
pienācīgā izskatā izvadītu mirušo. “Esam gan nagus lakojuši, gan
matus mazgājuši, gan likuši ilgviļņus, gan pūderējuši, gan lūpas
krāsojuši. Nereti tā ir pašu aizgājēju vēlme – lai viņi kārtīgi
tiktu sapucēti pēdējā gaitā. Reizēm pat tikušas atstātas rakstiskas
norādes – kādā krāsā un tonī jākrāso nagi un kāda lūpu krāsa
jāizmanto. Cilvēki jau iepriekš uzrakstījuši savu bēru scenāriju,
un tuviniekiem vien atliek to izpildīt.”
Gadās, ļaudis savas izvadīšanas drēbes piemeklē vēl dzīves laikā.
“Apģērbs mums ir uz vietas – uzvalki, kleitas, zeķes, apakšveļa,
apavi. Ikviens var izvēlēties pēc savas patikas. Reiz ieradās kāda
kundze un iegādājās kleitu, kas viņai būtu velkama pēdējā gaitā.
Aizgāja mājās, piemērīja un nosprieda, ka tomēr nepatīk. Nāca
atpakaļ un apmainīja pret citu.”
Izvadītājs teic, ka daudzi, vēl dzīvi esot, interesējas par
piemērota zārka iegādi. “Mums te ir viens vīriņš, kas trīs reizes
gadā zvana un apjautājas, vai viņa noskatītais zārks vēl ir pie
mums. Ir arī tādi, kas jau laikus iegādājas zārkus un tur tos
mājās.”
Bēres ar diviem mielastiem
“Pilsētās mirušos parasti glabā morgā, kur ir piemērota temperatūra
– trīs, pieci grādi. Tur ir pienācīgs mitrums, viss, kā vajag.
Laukos novieto šķūnī vai pagrabā. Ja gadījumā ir pērkons, mirušo
apsedz ar nātrēm, citādi negaisa laikā viņš kļūst melns. Tā nu tas
ir. Tagad morgos pieejamas dažādas maskas. Piemēram, ja cilvēks
nomirst no sirds kaites, viņš paliek zils. Ja paliek zils, nav
šaubu – sirds vaina. Tad uzliek speciālu kompresi, un pēc kāda
laika – smuki rozā.”
Gadās, ka pelnus piejauc klāt celtniecības javai un kaut ko uzmūrē. Tāda būve zināmā mērā ir kā piemineklis aizgājējam. Citi neko nedara, bet tur urnu mājās sekcijas plauktā.
Andris stāsta, ka latviešu vai krievu bēres – lielu atšķirību
neesot. Toties manāmas īpatnības esot čigāniem. “Protams, par
visiem runāt nevaru, bet tajās bērēs, kurās man gadījās
piedalīties, atšķirības bija jūtamas. Daļa čigānu bērēs uzvedas
diezgan skaļi – regulē un bļaustās. Turklāt neesmu redzējis
nevienas čigānu bēres, kurās viņi būtu sagaidījuši pasākuma beigas.
Vēl bedre nav aizrakta, kad viņi turpat klāj galdiņu bēru
mielastam. Tādas viņiem ir tradīcijas. Vispār čigāni no aizgājēja
atvadās jau iepriekšējā vakarā. Tiek rīkots atvadu mielasts, un
turpat atrodas arī pats aizgājējs. Nākamajā dienā nelaiķi apbedī un
atkal rīko mielastu. Faktiski čigāniem sanāk divi bēru mielasti.”
Vispār bēru mielasta rīkošana blakus apbedīšanas vietai ir diezgan
populāra padarīšana. “It sevišķi vasarā lauku kapsētās. Ne jau
visiem ir finansiālas iespēju rīkot atsevišķu mielastu kafejnīcā.
Tāpēc turpat noklāj galdu, pasēž un atceras aizgājēju. Turklāt šo
pasākumu pavada doma, ka mielastā piedalās arī pats aizgājējs,
kuram apbedījuma vieta – turpat blakus.”
Lieciet maisā un aprociet
Kaut laika gaitā arvien vairāk kremē, vairākums izvēlas klasisko
apbedīšanu. “Mani novērojumi liecina, ka aptuveni 80 procenti
izvēlas klasisko apbedīšanu. Kaimiņos, piemēram, Lietuvā, Igaunijā,
Somijā, Dānijā, tur ir otrādāk – aptuveni 80 procentu kremē,
pārējos – aprok. Tas nozīmē, ka Latvijā ļaudis ir konservatīvāki un
atzīst tradicionālo apbedīšanas veidu. Kremācijas pelnu izmantošana
ir dažnedažāda. Urnas aprok gan kapos, gan citur. Bieži vien pelnus
izkaisa – mežā, pļavā, jūrā. Gadās, ka pelnus piejauc klāt
celtniecības javai un kaut ko uzmūrē. Tāda būve zināmā mērā ir kā
piemineklis aizgājējam. Citi neko nedara, bet tur urnu mājās
sekcijas plauktā.”
Dažreiz radinieki par urnu neliekas ne zinis. “No krematorijas
izņemam urnu, bet neviens nenāk pakaļ. Izrādās, tuviniekiem gluži
vienalga, kas notiek ar pelniem. Ir tādi cilvēki – vienaldzīgie.
Nomirst tuvinieks, viņi atnāk uz mūsu biroju un saka: “Mums ir
pilnīgi vienalga, kā viņš tiek apbedīts. Kaut lieciet maisā un
aprociet.” Protams, ka maisā mēs neliekam. Mēs skaidrojam, ka to
nemaz nedrīkst darīt – aprakt maisā. Parasti tādos gadījumos
vienojamies par lētāko apbedīšanas variantu, saglabājot elementāru
cieņu pret aizgājēju.”
Uz jautājumu par pilna pakalpojumu cenu, kad visu izvadīšanu
uzņemas apbedīšanas birojs, Andris atbild: “Vidējā summa varētu būt
700–1000 eiro. Atsevišķos gadījumos tiek apglabāti arī par 300–400
eiro. Es reizēm saku, ka precēties tu vari desmitiem reižu, bet
apbedīts būsi tikai vienreiz. Tāpēc apbedīšanas rituālu vajag
izpildīt ar cieņu. Tā mēs pēdējo reizi godinām aizgājēju. Arī tad,
ja aizgājējs bijis bomzītis. Mums ir līgums ar Salaspils domi. Ja
aizgājējs bijis bezpiederīgais, dome piešķir naudu apglabāšanai.
Tad izvadām, kā pienākas. Uzliekam svecītes, uzklājam skujas. Un
nav nozīmes – nelaiķis bijis bagāts vai nabags. Katrs vienreiz
piedzimst un vienreiz nomirst.”
Andris atceras, ka padomju laikos populāri bija nelieli pūtēju
orķestri, tagad visbiežāk izvēlas vienu muzikantu. “Mirušais tiek
aizvadīts, skanot vijolei, čellam, mežragam, saksofonam, koklei vai
sintezatoram. Manuprāt, labs variants ir saksofons. Muzikants var
spēlēt ne tikai uz vietas, bet arī ejot bēru procesijā.”
Mirušie pāri robežām
“Vai uz bērēm jāņem līdzi bērni? Es nezinu. Šajā sakarā
esmu dzirdējis dažādus ticējumus. Piemēram, ka bērēs nav vēlams
ierasties sievietēm stāvoklī un nevajadzētu ņemt līdzi bērnus līdz
septiņu gadu vecumam. Es tam piekrītu.” Andris norāda, ka nav
pieņemts glabāt svētdienās un pirmdienās. “Svētdiena ir svēta
diena, bet pirmdiena... Neviens nesāk nedēļu ar bērēm. Tāpēc šajā
dienās kapos nekas nenotiek. Protams, gadās izņēmumi. Piemēram,
cilvēks strādā ārvalstīs, un viņš citās dienās nemaz nevar apglabāt
savu tuvinieku. Šos izņēmumus iespējams īstenot lauku kapsētās,
pilsētu kapos svētdienas un pirmdienas ir brīvas – tur neko
neizdarīsi. Populārākais apbedīšanas laiks ir ap pusdienlaiku, lai
gan glabā arī desmitos no rīta vai pussešos vakarā. Agrāk
iecienītākās apbedīšanas dienas bija piektdienas un sestdienas,
tagad tas nav tik izteikti. Apglabā cauru nedēļu.”
Andra uzņēmums ved nelaiķus arī no ārvalstīm. “Esam veduši no
Īrijas, Anglijas, Vācijas, Krievijas. Visvairāk nelaiķu bijis no
Anglijas – aptuveni 80 procenti. Mirušie tiek transportēti
speciālos cinka zārkos, kas faktiski funkcionē kā ledusskapji. Arī
vasaras karstumā ir vests, nekāda vaina. Zārki tiek hermētiski
aiztaisīti ciet ar silikonu. Gadās vest mirstīgās atliekas uz
Krieviju vai otrādi. Piemēram, ģimene pārceļas uz dzīvi Krievijā un
tad – rok ārā un ņem līdzi savu mirušo radinieku. Es gan uzskatu,
ka mirušos nevajadzētu aiztikt. Kur apbedīts, tur apbedīts. Kāpēc
aiztikt?”
Eko zārki un urnas
Tomēr nenoliedzami arī apbērēšanas jomā laika gaitā daudz kas
mainījies. “Piemēram, padomju laikos nebija katafalku. Turklāt
zārki bija taisīti no skaidu plāksnēm, kuras bija apvilktas ar
audumu. Šie zārki nebija izturīgi, tie varēja izjukt. Reiz pats
savām acīm redzēju, kā zārkam izlūza pamatne un nelaiķis izvēlās
ārā. Tagad no skaidu platēm vairs netaisa. Zārki ir no koka – tie
ir kvalitatīvi un izturīgi. Ja pavadītāji grib ļoti labu zārku,
izvēlas ozolu. Ozols – tas ir dižkoks, turklāt zemē no mitruma
kļūst vēl stingrāks. Arī osis ir labs, bet zemē sadalās ātrāk. Ja
ir vēlēšanās, var pasūtīt ekskluzīvu sarkofāgu, kas veidots no
bieza un liekta koka. Tas ir zārks ar atvilktnēm un mūzikas
atskaņošanas sistēmu.”
Andris teic, ka pavadītāji visbiežāk izvēlas zārkus no priedes, alkšņa un oša. “Mēs piedāvājam arī eko zārku, kas veidots no klūgām. Mums te ir viens vīriņš, kas šādus zārkus pin. Tomēr jāatzīst, ka pēc šādiem zārkiem nav liela pieprasījuma, izvēlas lielākoties klasiskos variantus. Bet vispār doma par klūgu zārku nemaz nav tik slikta. Tas tiešām ir eko variants, jo paredzēts, ka klūga zārks sadalās līdz ar ķermeni. Daudz lielāka interese ir par klūgu urnām, kur glabāt aizgājēja pelnus. Tās ir glītas un gaumīgas.”
Izvadītājs turpina, ka bieži dzirdētie stāsti, ka aizgājēju
ķermeņus apēd tārpi, īsti neatbilst patiesībai. “Tā nav. Viss
atkarīgs no grunts. Ja grunts ir mitra, ķermenis sadalās. Ja sausa
– mumificējas. To pats esmu pieredzējis, veicot pārrakšanu.”
Aizbraucot uz ārzemēm, daudzi dodas pa veikaliem, bet es vienmēr eju uz kapiem. Tas ir pirmais, kas mani interesē. Es skatos, kā dažādās valstīs iekārtotas kapsētas.
Tā kā kapsētās ir maz brīvu vietu, bieži tiek veikti
virsapbedījumi. “Rakt virsū drīkst jau pēc 20 gadiem, taču – ja no
Veselības inspekcijas saņem atļauju – var glabāt virsū arī pēc 15
gadiem. Parasti tā notiek ģimenes kapos – brīvu vietu vairs nav,
bet citur apbedīt negribas. Un tad rok virsū. Cik tas ir pareizi
vai nepareizi, ētiski vai neētiski – neņemos spriest. Tomēr tā
notiek. Ja redzam, ka apakšā apbedījums, mēs dziļāk vairs nerokam.
Likums noteic, ka bedrei jābūt 1,80 metru dziļai, virsapbedījumam –
1,50 metru. Vispilnākās ir Rīgas kapsētas, tur ļoti daudz
virsapbedījumu.”
Kad bērēs sāk dalīt mantojumu
Andris neslēpj, ka reizēm gadās skandāli. “Piemēram, iereibuši
pavadītāji sāk regulēt izvadīšanas procesu un piesola kapračiem pa
galvu. Tā nenotiek bieži, bet notiek. Reiz no bērēm bija spiests
aizbēgt kāds katoļu mācītājs. Sākumā pavadītāji sabļāva uz viņu,
lai runā krieviski. Viņš pārgāja uz krievu valodu, bet pavadītājiem
atkal kaut kas nepatika. Lai izvairītos no konflikta, mācītājs
atstāja bēres.
Gadās, ka bērēs radi jau sāk dalīt mantojumu vai arī sāk konfliktēt
par citām lietām. Vai arī – atnāk uz apbedīšanas biroju un sāk
strīdēties – neviens negrib maksāt. Vai otrādi – sāk plēsties, jo
visi grib maksāt.” Jā, visādi brīnumi redzēti. “Pienāk izvadīšanas
laiks, bet skatāmies – nav neviena pavadītāja. Zvanām radiniekiem,
bet viņi atbild – lai glabājam bez viņiem. Viņi esot aizņemti,
sēžot bēru mielastā.”
Neraugoties uz starpgadījumiem, Andris uzsver, ka viņam šis darbs
patīk. “Aizbraucot uz ārzemēm, daudzi dodas pa veikaliem, bet es
vienmēr eju uz kapiem. Tas ir pirmais, kas mani interesē. Es
skatos, kā dažādās valstīs iekārtotas kapsētas. Eiropas valstīs
kapi iekārtoti lielākoties glīti, korekti un vienkārši. Daudz
vienkāršāk nekā pie mums. Piemēram, Vācijā kapsēta ir vienkārša
pļaviņa ar vienkāršām akmens plāksnītēm. Arī citur ir līdzīgi. Reiz
pēc kādas latviešu kundzes pasūtījuma veidojām piemiņas vietu
Norvēģijā. Kundze bija zaudējusi dēlu. Izveidojām skaistu kapa
vietu, turklāt no akmens tika izkalta raudoša māte. Daudzi vietējie
brīnījās, pie viņiem nekas tāds vēl nebija redzēts. Arī Zviedrijā
un Dānija ir stipri vienkāršāk nekā pie mums. Izņēmums ir Lietuva
un Polija – abas katoliskas zemes – tur ļoti daudz akmeņu un
granītu, toties maz zaļumu un stādījumu.”
Andris rezumē: “Salīdzinājumā ar citām tautām, latviešiem
raksturīga izteikta kapu kultūra. Latvijā tiek pievērsta liela
uzmanība kapu kopšanai. Kapus kopj gan jauni, gan veci – daudzas
ģimenes ierodas ar bērniem. Atceros kādu kundzi, kurai bija miris
dēls. Viņa bieži nāca uz kapiem un raudāja. Mēs viņu iesaucām par
raudošo omi. Viņa mums sūdzējās, ka tad, kad viņa nomirs, nebūs
neviena, kas apkops viņas kapu. Taču tā nenotika. Kad ome aizgāja,
radinieki par viņu parūpējās. Tagad regulāri nāk uz kapiem – visu
sakārto un sakopj.”
Teksts: Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve”
Avots: www.kasjauns.lv