Lasītāja viedoklis: "Mammu, atlaid mani!" jeb kāpēc mammai ir jāpārgriež emocionālā nabassaite ar bērnu

Savā trīsdesmit gadu garajā mūžā esmu pieredzējusi visdažādākos neatlaišanas gadījumus. Iesākumam varbūt padalīšos – kāpēc to vispār vajag darīt? Un kāpēc to vajadzētu darīt tieši mammām, nevis gaidīt, kad bērns pats mēģinās atdalīties.

Bērnam to nabassaiti grūtāk pārraut, jo viņam tādējādi rodas sajūta, ka viņš it kā pret vecākiem nostājas… Nu apmēram tā – viņš līdz ar to kļūs slikts, ja dosies prom no mammas. Ne visiem tā ir, bet vienai lielai daļai ir. Bērns neapzināti gaida atļauju no mammas, ka drīkst atdalīties. Bieži vien – nesaņem. Un tad tā arī turas – nabassaites attālumā. Ne īsti prom, ne īsti mammas paspārnē. Vai arī paliek mammas azotē, jo mamma prom nelaiž. Mammai jau labi it kā – ērti un parocīgi. Bet bērna mūžs iekrāsojas aizvien pelēkākos toņos.
 

Kāpēc nepieciešams ļaut bērnam attālināties?

Lai pēc tam, kad atdalīšanās process veiksmīgi būs beidzies, varētu satikties jau citā kvalitātē. Kā divi pieaugušie. Protams, mammai bērns vienmēr būs bērns, bet – attiecības veidosies citā līmenī. Daudz veselīgāk abām pusēm. Bērns vairs neprasīs atļauju katrai jaunai iecerei un māte vairs negaidīs, ka bērns rīkosies tikai tā, kā viņai labpatiktu.

Nu nav jau viegli. Ne pašai ieraudzīt, ka nabassaite joprojām dzīva, ne to saiti lēnām pārraut. Bet ļoti, nu ļoti vērtīgi... Bērni mammām nepieder. Un ja šo atcerētos katra mamma aiztaupītu milzum daudz pārdzīvojumu kā sev, tā savam bērnam.

Reizēm tomēr vīrietim pietrūkst spēka pretī savai mammai nostāties. Tad ir grūti  izveidot normālas attiecības, jo nav noslēdzies bērna dzīves posms. Lieka kļūst sieviete. 

Ja bērnu vaļā nepalaidīsi, tad neļausi tam kļūt pieaugušam un pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Un viens no grūtākajiem bērna pieredzes ceļiem, arī 25–35, varbūt pat 40 gados un vēl ilgāk – turpināt pildīt bērna funkcijas. Bieži vien pašam jau ir ģimene, bet galveno vijoli joprojām spēlē mamma.

Vīrietis – mammas dēliņš

Ja tāds būs vīrietis – bērna funkcijas pildošs, mammas iegribām izdabājošs, tad sieviete viņam līdzās agrāk vai vēlāk kļūs lieka. Turklāt vīrietim – bērnam īsti nevajag sievieti līdzās. Vēl vienu mammu varbūt, bet ne sievieti. Šāda vīrieša mammu izkonkurēt ir ļoti grūti. Mīļotā sieviete to nevar izdarīt. Bērna un mammas attiecības neviens no malas sakārtot nevarēs. 

Labi, ja vīrietis rod sevī spēku pateikt STOP! Novelk robežas un savai mammai neļauj ienākt, kur mamma lieka. Kā prioritāti izvēlas savu ģimeni. Proti, nevis mammu, bet sievu. Dzīvē gadās visādi. Reizēm tomēr vīrietim pietrūkst spēka pretī savai mammai nostāties. Tad ir grūti  izveidot normālas attiecības, jo nav noslēdzies bērna dzīves posms. Lieka, diemžēl, kļūst sieviete. Viņa nav pietiekami laba dēlam tieši mammas redzējumā. Traģiski, patiesībā. 
 

Sieviete – mātes meitiņa

Ja sieviete pilnībā pakļausies savai mammai, tad diezgan ticami meklēs attiecībās tēvu nevis vīrieti. Turklāt būs ļoti atkarīga no tā, ko mamma domā – visam vajadzēs mammas nevis pašas vīru un mīļotā cilvēka piekrišanu.

Kā zināms, kur divi, tur trešais lieks. Šajā gadījumā – vīrietis. Starp meitu un mammu parasti nabassaites ir vēl spēcīgākas, jo mammas reizēm mēdz būt ļoti kategoriskas un prasīgas pret savām meitām. Tomēr, kas der mammai, neder meitai. Nu nevajag mammai, lai meita pēc mammas stabules dzīvotu. Svarīgi spēt vienai otras viedokli cienīt. Un pieņemt. 
 

Viegli teikt, ne tik viegli – izdarīt

Tomēr tik ļoti gribas redzēt savu bērnu laimīgu. Nevis tāpēc, ka viņš izvēlas scenāriju, kurš mammai pa prātam, bet tāpēc, ka uzdrīkstas darīt to, ko vēlas pats un meklē savu ceļu. Viņš ir saņēmis pašu svarīgāko – mīlestību un drošības sajūtu, bet vairs netiek turēts īsā pavadā.

Mammas nevar, labu gribēdamas, spilvenus savam bērnam visam mūžam apkārt salikt. Nevajag! Ir jāuzkrāj pieredze – reizēm caur sāpēm, jo no savas pieredzes vieglāk mācīties.

Kā pārraut nabassaiti?

Ja tie ir pusaudža gadi, tad dodot aizvien lielāku pastāvību, palielinot bērna atbildības līmeni, lēnām paplašinot jomas, kurās lēmumus bērns pieņem pats.
Ja krietnu laiku jau kā pilngadīgs, bet un ne par ko negrib lidot ārā no vecāku ligzdas, tad jāpiestrādāt pie tā, lai bērnu tomēr no sevis atdalītu. Ja ne teritoriāli, tad vismaz pienākumos.

Ja bērns jau sen kā pieaudzis, tad palūkojies uz savām un bērna attiecībām. Varbūt joprojām mēģini noturēt viņu īsā pavadā? No vienas puses, vēlot visu to labāko, bet no otras, labāko sev, bet ne bērnam. Vai nav tā, ka joprojām kā mamma visu zini labāk?  Un pat ja Tev šķiet, ka tiešām zini, vai spēj būt tik saprotoša, ka ļauj bērnam pašam uzkrāt savu pieredzi?

Nedzīvo tikai un vienīgi bērnu dēļ. Tas bērnam ir ļoti smagi – apzināties, ka mamma tikai viņa dēļ visu darījusi. 

Ko vērts nedarīt

• Neveicināt bērnā vainas apziņu, nemanipulēt. Uz visiem laikiem atvadīties no frāzēm "es tevis dēļ tik daudz esmu darījusi, bet tu..", "es esmu pelnījusi, lai tu..", "tas ir tavs pienākums.." nedod dies' vēl šīs graujošās frāzes: "es tevi dzemdēju..", "zini, kam man tik nebija jāiziet cauri.." Tas bērnam dikti sāpīgi un traumējoši.
• Mamma nevar pārmest bērnam, ka dzemdības nebija vieglas, grūti gāja, kamēr bijis maziņš, bet tagad ir jāatstrādā. Tā patiesi nav bērna atbildība. Viņam nevari likt uzņemties rūpes par to, ka mammai gājis grūti, bet tagad jādzēš šis grūtuma parāds. Nav tāda parāda! Nav! Bet ar šādu attieksmi bērnam ļoti pāri nodarīt var.
• Ļauj savam bērnam iet, kad pienācis laiks. Esi viņam līdzās, ja viņam to vajag, un atļauj uzkrāt savu pieredzi. Ļauj savam bērnam kļūt laimīgam tā, kā viņš to vēlas, nevis tā, kā viņa vietā esi iecerējusi tu. Lai bērns īsteno savus sapņus! Un tev paliek - pašai savi.
• Nedzīvo tikai un vienīgi bērnu dēļ. Tas bērnam ir ļoti smagi – apzināties, ka mamma tikai viņa dēļ visu darījusi. Tādos gadījumos nabassaites pārraušana ir pavisam grūta. Jo bērns sāk just atbildību par mammas ziedoto mūžu. Jūtas parādā. Bet parādu nav. Ir tikai mīlestība. Un spēja vienam otru sadzirdēt. Sadzirdēt vārdus: "Mammu, atlaid mani!" vēl pirms bērns tos pateicis skaļi.