Ansis Bogustovs: Par vīrišķību sabiedrībā jāiestājas arī sievietēm

Ko tev nozīmē Tēva diena? Vai jūsu ģimenē tā tiek atzīmēta?
Pirms pieciem gadiem, kad bērni vēl nebija apzinīgā vecumā, kad paši var uztaisīt pārsteigumus, es pat mazliet apvainojos, ka neviens neatceras Vīriešu vai Tēva dienu. Vēlāk man sāka likties nedaudz smieklīgi, ka šiem svētkiem ir tāda propagandas pieskaņa, bet tagad četrdesmitgadnieka krīzes ietvaros un sevis meklējumu rezultātā esmu sapratis, ka taisnība visiem tiem, kuri saka, ka šajā sabiedrībā pietrūkst vīrišķības.

Mamma mani audzināja viena, viņa ar tēti izšķīrās, kad man bija trīs gadi. Arī mans tēvs bija audzis bez tēta. Tā ir tipiska Latvijas sabiedrības problēma – džeki, kuri auguši ar mammām, netiek galā ar normālām vīrišķības izpausmēm. Viņi nezina, kas jādara tētim. Manā dzīvē ir bijuši vairāki mirkļi, kad es nemaz nenojaušu, kāda ir mana loma. Es to izjūtu praktiski – bērnībā biju skuķu puika, un arī tagad esmu gatavāks izklaidēt meitas, nekā ar dēlu izdarīt to, kas viņam ir svarīgi, jo man bērnībā nebija ar ko to darīt. Caur savu personīgo, ne pārāk ideālo pieredzi varu sajust, ka sabiedrībai vajadzīgs risinājums, ka pietrūkst vīrišķā elementa. Tas nav pārmetums. Matriarhāta sabiedrība ir daudz iejūtīgāka, empātiskāka. Ja Tēva dienu nepārvērš par prastu šovu, tad dziļāka saruna par vīrišķību ir ļoti vajadzīga.

Man liekas, ka Tēva dienā būtu tikai godīgi izcelt vēl vienu tēmu – šausmīgo egocentrismu būt vienam. To, ka cilvēki savus seksa partnerus tur drošā attālumā, lai zinātu, ka nedabūs lipīgu slimību, bet nepadara viņus par savas mājsaimniecības sastāvdaļu. Man liekas, ka mēs kā sabiedrība iemācāmies, ka katrs var dzīvot vienatnē. Protams, ka var, bet vai tā līdz galam sevi piepildām? Es nevarētu bez sievietes sev blakus.


Mūsu sabiedrībai lielākoties ir raksturīgs parādes svētku princips, arī šogad plānots gājiens un koncerts Vērmanes dārzā. Diskusijas paliek otrajā plānā.
Ir labi, ka portāls "mammāmuntētiem.lv" iesāk šo tradīciju. Sākumā to var izdarīt tikai ar bezmaksas saldējumu dalīšanu, braukšanu ar riteņiem ap Brīvības pieminekli un koncertu.
Esmu gājis uz tētu grupām "Dardedzē", un tur var redzēt, ka Latvijas vīrieši iesaistās sarunās un atbrīvojas tikai tad, ja zina, ka neviens no klātesošajiem nav "pareizais" tētis. Šī programma mēģina iedibināt to, ka vīrieši var sarunāties savā starpā, ka nav jāraud vai jāizrāda savs vājums, bet, respektējot vienam otru, varam dalīties pieredzē, mācīties, nebūt tik kautrīgi, runāt par izaicinājumiem. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti pieradusi pie ārišķīgiem veiksmes stāstiem, tāpēc Tēva dienai vajadzīgs tas patoss - mēs varam, mēs ejam, mēs darām, mēs cīnāmies. Tomēr palikt tikai pie tā ir bezjēdzīgi, jo būt tēvam nenozīmē piedalīties Tēva dienā. Tas nozīmē ikdienā uzņemties atbildību, atzīt, ka ir lietas, ko neproti, bet vari iemācīties. 
 

Kā varētu risināt diskusiju par vīrieša lomu sabiedrībā?
Atklāti runājot. Sieviešu tiesības pasaulē tiks atrisinātas tikai tad, kad par tām iestāsies vīrieši. Pēc šī paša principa – vīrišķība sabiedrībā būs tikai tad, kad par to iestāsies sievietes. Ja Tēva dienas gājienā ies tikai veči un viņu dēli, tad labāk lai viņi iet makšķerēt, būs vismaz ģimenei ko ēst. Tāpat arī Sieviešu dienā – nevis vīrietis reizi gadā nopērk to novītušo lakstu un uzdāvina, bet regulāri kaut ko dara, lai sieviete jūtas kā puķe. Man liekas, ka vīrišķības spēks ir spēja runāt par lietām, pat ja tās nav patīkamas.

Mācies un saproti, ka visam savs laiks?
Vīrišķīgi ir nenolaist ļekas. Vienmēr esmu domājis par tiem puišiem, kuri aizlaižas no attiecībām. Nu labi, viņi dabū sev otras, trešās, septiņpadsmitās. Viņi patiesībā izķēpā savu laiku tā vietā, lai izkoptu sevi, ieskatītos… Man ļoti patīk Jura Rubeņa teiktais, ka mēs viens otram esam spogulis. Es esmu spogulis savai sievai, viņa - man.

Hiperseksualizācija nozīmē tikai to, ka cilvēki ātri uzsāk attiecības, viļas, vilšanās sāpju dēļ nevar atrast jaunas attiecības, kļūst aizvien prasīgāki viens pret otru, un tad sievietes kļūst vīrišķīgas un vīrieši - sievišķīgāki. 

Vīrišķība ir stāvēt un skatīties arī uz nepatīkamām lietām. Manuprāt, Tēva diena pašlaik sabiedrībā ir arī stāsts par attiecībām, vīrišķīgu spēku un mieru pārvarēt situācijas, kur liekas - vieglāk taču ir izmest veco, nodot atkritumos, sašķirot pa sastāvdaļām un radīt jaunu. Dzirdot, ka puse no bērniņiem piedzimst nereģistrētās attiecībās, es domāju – no kā tad tas vīrietis īsti bēg? Arī sev šo jautājumu esmu uzdevis – kāpēc trīs gadus neprecēju meiteni, kuru ļoti mīlēju? Tā arī bija mana bērnības trauma, mans vīrišķības trūkums pateikt – es tevi mīlu tik ļoti, ka tev jākļūst par manu sievu. Klausoties, kas notiek apkārt, es ļoti daudz redzu bēgšanu, nevis risināšanu.

Tas nav patērētājsabiedrības pamatprincips? Nav labs, ņemu nākamo.
Man patīk vecas lietas. Es tās pat izvelku no miskastes, noņemu krāsu un restaurēju. Es zinu, ka vecumdienās būšu kašķīgs, pretīgs, uz radio brīvo mikrofonu zvanošs, jo es esmu piekasīgs centienos uzlabot sabiedrību. Pēdējo piecu gadu laikā esmu nomainījis trīs dzīvesvietas un katrā no tām no manis mantojumā ir palicis atkritumu šķirošanas konteineris. Kas ir tava vīrišķīgā rīcība? Gudri bakstīt degunu vai iet un sakārtot sabiedrību?
Man liekas, ka mums sabiedrībā ir vairāk jārunā par vērtībām - stabilitāti, ilgtspējību. Mēs dzīvojam mierā. Pēc Otrā pasaules kara savās brīvības cīņās pret komunismu esam izlējuši tikai krūzīti asiņu, bet esam iemantojuši kaut kādu attaisnojumu visam. Vīrišķība būtu nomierināties, atmest visas putojošās emocijas par to, ka bēgļi sagandēs Latviju un atšķaidīs latviskumu. Tu vari lepoties ar to, ko esi paveicis, vienlaicīgi atceroties, ka esi daļa no sabiedrības, ka cīnies par ko labāku. Mūsdienās pieaugošais egocentrisms ir bīstams arī vīrišķības aspektā.

Es ļoti ilgi meklēju savu otro pusīti, un uzskatu, ka tā ir nopietna lieta. Negribu kā vecs onkulis moralizēt, ka sekss ir slikti, bet man liekas, ka hiperseksualizācija nozīmē tikai to, ka cilvēki ātri uzsāk attiecības, viļas, vilšanās sāpju dēļ nevar atrast jaunas attiecības, kļūst aizvien prasīgāki viens pret otru, un tad sievietes kļūst vīrišķīgas un vīrieši - sievišķīgāki. Man ir žēl skatīties uz tām gudrajām, skaistajām, strādīgajām meitenēm, kuras vai nu aizbrauc uz ārzemēm, vai izmisušas staigā pa pasākumiem ar vīna glāzi. Vīrieši mēdz būt tādi ņuņņas, viņiem nav iemācīts saķemmēties un nomazgāt rokas, pirms iet pie meitenes. Viņi neciena otru cilvēku un sevi. Latvijas sabiedrībā var redzēt, cik daudz ļaunuma nodara tas, ka šīs lietas nav balansā.

Pastāstīšu nesenāko gadījumu, kad kā vīrietis jutos valsts varas aizskarts. Man "Rīgas satiksmei" bija jānes zīme, ka sieva patiešām grib atteikties no mēneša biļetes, kas viņai pienākas kā daudzbērnu mammai. Principā tā pienākas jebkuram no vecākiem, bet mammai vairāk, jo vīrieši mēdz būt cūkas un aiziet no mammām un, ja viņi vēl ir dubultcūkas, tad nemaksā alimentus un pazemo savu daudzbērnu māti, atņemot viņai braukšanas talonu. Savas aizdomas, ka es arī varētu būt tāds cūka, jo interesējos par atlaidēm, izteica nogurusi, nostrādājusies sieviete "Rīgas satiksmes" birojā. Sanāk, ka mēs pieņemam - visi vīrieši ir cūkas. Piedod, bet nav! Man kā vecim tas iedzēla. Sociālās palīdzības programmās tiek automātiski pieļauts, ka ar bērniem paliek sieviete. Kāpēc? Es domāju, ka mums jāizaicina vērtības.

Dzejniekam Kārlim Vērdiņam ir ļoti jauks dzejas krājums "Tētis", kurā parādīts, ka tētim ir tiesības būt gan nogurušam, gan dusmīgam.
Jā, viņš drīkst, viņam vajag savu telpu, vajag apmierināt savu "es". Viņam nav jābūt Supermenam, lai gan mūsdienās no vīrieša tas tiek prasīts. Kārlis Vērdiņš ir rīkojies supervīrišķīgi, jo no saldā humora viedokļa parādījis šīs paaudzes vīriešu iekšējo sāpi. Man liekas, ka viņi ir mazliet neuzklausīti, nesamīļoti. Pēdējo divu nedēļu laikā filmas uzņemšanas ietvaros esmu bijis Liepājas un Jelgavas cietumos un saticis puišus, kuri ir narkomāni. Es viņiem jautāju – kāpēc? Viens ir bijis ielu bērns, otrs – vecmāmiņas izlutināts. Abi attapušies cietuma kamerā un mēģina tikt ārā no savas dzīves likstām. Viņiem šausmīgi pietrūkst iespējas tikt samīļotiem un būt vājiem. Mierinājumu abi atrod narkotikās. Mēs varam viņiem pārmest, bet, lūk, cik liela loma sievietei ir vīrieša izaugsmē, bet mēs sakām – ko tu pinies mammas brunčos, ko tu pinkšķi kā skuķis? Vīrietis drīkst būt arī emocionāls, viņā var uzjundīt jūtas. Varbūt mēs arī esam ņuņņiki. Varbūt mums ir pārāk viegla dzīve, iespējams, tehnoloģiskā progresa dēļ mums vairs nav vajadzīgs vīrietis kā lietu sakārtotājs.

Sieviete jau arī var naglu sienā iesist.
Protams, un tas ir ļoti labi, bet tu nevari iedomāties, kā es pārdzīvoju, kad mana sieva iedrošinājās pielikt pie sienas manu jau mēnesi nepielikto plauktiņu. No sākuma likās: "Skaidrs! Viņa ir ragana un to izdarījusi aiz dusmām, viņa grib mani pārmācīt." Tomēr tad es sapratu, ka viņai ne tikai diezgan labi padodas, bet arī patīk tas, ka viņa var man vairs nelūgt ko izdarīt. Es sāku nervozēt, ka zaudēju savu sociālo lomu. Sievietes, lūdzu, saprotiet arī veču izmisumu! Nu pasakiet trīsreiz, pat ja mēs esam bremzes un nesaprotam, ka to plauktiņu vajag tūlīt. Mums drusciņ jāpadomā – vai tiešām tā vieta būs labākā? Ja nebūs pareizi, sanāks dubults darbs, un paliks caurumi. Mums ir cita veida loģika, un es nedomāju, ka par to vajag kautrēties. Mums savā starpā ir jāsarunājas vairāk un iejūtīgāk.

Visu rakstu lasiet šeit