Bija klases teicamnieks, kļuva par pagasta lielāko pļēguru

Pēc sātīgajām vakariņām, sēžot virtuvē, nemanot pagāja vairākas stundas, un mums sakārojās šokolādi. Tā kā bija vēls piektdienas vakars un veikals jau bija ciet, nolēmām nostalģijas vārdā kopā ar vīru ar velosipēdiem aizmīties līdz degvielas uzpildes stacijai pēc šokolādes, atcerēties tīņa gadus, kad daudz vakaros braukājām uz benzīntanku pēc našķiem - īpaši tad, kad gatavojāmies eksāmeniem. 

Auto durvis vaļā, mūzika pilnā skaļumā un plastmasas glāzīte rokās 
Benzīntanks atrodas apmēram 4 kilometrus no mājām. Izvilkām no garāžas velosipēdus un braucām - vakars bija pat ļoti silts un patīkams novembra vidum. 
Pie benzīntanka satikām bariņu ar iereibušiem jauniešiem, kas tusējās pie aprūsējuša Audi. Mašīnai visas durvis bija vaļā, puiši pilnā skaļumā klausījās vecos grupas „Ruki vverh” gabalus (kas arī man nostalģiju uzdzina), kaut ko klaigāja. Katram rokā bija vienreizējā plastmasas glāzīte, īpaši nebija noslēpta arī divlitru stiprā alus pudele. Viens no puišiem uzrunāja manu vīru. Atpazinu viņā Pēteri - mūsu pamatskolas klases biedru. Pēcis skolā bija līderis – izskatīgs, labi mācījās, regulāri brauca uz matemātikas olimpiādēm, labākais sportists, visas meitenes bija viņā samīlējušās. Audzinātāja vienmēr uzsvēra, ka Pēteris gan dzīvē tālu tiks, tik perspektīvs un apdāvināts puisis. Mans vīrs bija tikai tā plikā viduvējība, atzīmes ar lielu piespiešanos bija sekmīgas, sportā vienmēr skrēja pēdējais, jo sava lielā svara dēļ diži ātri paskriet nevarēja. 

Es ilgi nevarēju aizmigt, no prāta neizgāja ārā mūsu kādreizējais teicamnieks Pēteris. Tas, kā viņš no jauna perspektīva puiša bija pārvērties par parastu lauku plenci ar lielām ambīcijām.

Par minimālo algu netaisās vergot pie saimniekiem 
Sen nebijām tikušies, sākām runāties. Pēteris jautāja, kā mums ejot, kur dzīvojamies. Pastāstījām, ka īrējam dzīvoklīti ar malkas apkuri pilsētas nomalē, ka vīrs izmācījās tehnikumā un strādā par galdnieku. Es pabeidzu pavāru skolu, strādāju bistro par viesmīli. Nekādi „biezie” neesam, bet tā nu dzīvojam - ar mūsu algām mums diviem pietiek. Uz jautājumu, kā viņam iet - atbildēja, ka līdz 11. klasei mācījies vidusskolā un izmests „par ziepju vārīšanu”. Kādas tieši „ziepes” savārījis, iedziļināties nevēlējās. Aizgājis strādāt celtniecībā. Tālāk stāsts klasisks - pelnījis labi līdz krīzei, tad palicis bez darba un tagad "atpūšoties" - neiešot jau par minimālo algu pie saimniekiem vergot vai iet simtlatniekos. Apprecējies, esot divi bērni, sieva strādājot vietējā veikalā par pārdevēju. Nodomāju -sieva un divi bērni, bet tu piektdienas vakarā dzersties riņķī? Un, ja nestrādā, par kādu naudu dzer? 

Vēl mirklīti pastāvējām, apmainījāmies dažām pieklājības frāzēm un ar vārdiem „Ja kas, sazvanāmies” apmainījāmies telefona numuriem. Tiesa, tā arī neprecizējot, kāda situācija varētu būt šis „Ja kas”. 
Kad bijām tikuši mājās, vīrs ātri aizgāja gulēt. Es ilgi nevarēju aizmigt, no prāta neizgāja ārā mūsu kādreizējais teicamnieks Pēteris. Tas, kā viņš no jauna perspektīva puiša bija pārvērties par parastu lauku plenci ar lielām ambīcijām. Īstenībā, cik ļoti daudz laukos ir tādu Pēteru... Varu tikai apbrīnot tās sievas, kas tādus, teikšu, liekēžus pacieš un aptekalē. 

Avots: www.kasjauns.lv