Bija klases teicamnieks, kļuva par pagasta lielāko pļēguru
„Nedēļas nogalē abi ar vīru aizbraucām uz dzimto pagastu ciemos pie savām mammām. Sen nebijām bijuši. Pirmo nakti nolēmām pārlaist pie manas mammas -pļāpājām, paklausījāmies, kas jauns noticis - kas nomiris, kas piedzimis, kas apprecējies, kas izšķīries,” savas pārdomas atklāj Alise (27).
Pēc sātīgajām vakariņām, sēžot virtuvē, nemanot pagāja vairākas stundas, un mums sakārojās šokolādi. Tā kā bija vēls piektdienas vakars un veikals jau bija ciet, nolēmām nostalģijas vārdā kopā ar vīru ar velosipēdiem aizmīties līdz degvielas uzpildes stacijai pēc šokolādes, atcerēties tīņa gadus, kad daudz vakaros braukājām uz benzīntanku pēc našķiem - īpaši tad, kad gatavojāmies eksāmeniem.
Auto durvis vaļā, mūzika pilnā skaļumā un plastmasas
glāzīte rokās
Benzīntanks atrodas apmēram 4 kilometrus no mājām. Izvilkām no
garāžas velosipēdus un braucām - vakars bija pat ļoti silts un
patīkams novembra vidum.
Pie benzīntanka satikām bariņu ar iereibušiem jauniešiem, kas
tusējās pie aprūsējuša Audi. Mašīnai visas durvis bija vaļā, puiši
pilnā skaļumā klausījās vecos grupas „Ruki vverh” gabalus (kas arī
man nostalģiju uzdzina), kaut ko klaigāja. Katram rokā bija
vienreizējā plastmasas glāzīte, īpaši nebija noslēpta arī divlitru
stiprā alus pudele. Viens no puišiem uzrunāja manu vīru. Atpazinu
viņā Pēteri - mūsu pamatskolas klases biedru. Pēcis skolā bija
līderis – izskatīgs, labi mācījās, regulāri brauca uz matemātikas
olimpiādēm, labākais sportists, visas meitenes bija viņā
samīlējušās. Audzinātāja vienmēr uzsvēra, ka Pēteris gan dzīvē tālu
tiks, tik perspektīvs un apdāvināts puisis. Mans vīrs bija tikai tā
plikā viduvējība, atzīmes ar lielu piespiešanos bija sekmīgas,
sportā vienmēr skrēja pēdējais, jo sava lielā svara dēļ diži ātri
paskriet nevarēja.
Es ilgi nevarēju aizmigt, no prāta neizgāja ārā mūsu kādreizējais teicamnieks Pēteris. Tas, kā viņš no jauna perspektīva puiša bija pārvērties par parastu lauku plenci ar lielām ambīcijām.
Par minimālo algu netaisās vergot pie
saimniekiem
Sen nebijām tikušies, sākām runāties. Pēteris jautāja, kā mums
ejot, kur dzīvojamies. Pastāstījām, ka īrējam dzīvoklīti ar malkas
apkuri pilsētas nomalē, ka vīrs izmācījās tehnikumā un strādā par
galdnieku. Es pabeidzu pavāru skolu, strādāju bistro par viesmīli.
Nekādi „biezie” neesam, bet tā nu dzīvojam - ar mūsu algām mums
diviem pietiek. Uz jautājumu, kā viņam iet - atbildēja, ka līdz 11.
klasei mācījies vidusskolā un izmests „par ziepju vārīšanu”. Kādas
tieši „ziepes” savārījis, iedziļināties nevēlējās. Aizgājis strādāt
celtniecībā. Tālāk stāsts klasisks - pelnījis labi līdz krīzei, tad
palicis bez darba un tagad "atpūšoties" - neiešot jau par minimālo
algu pie saimniekiem vergot vai iet simtlatniekos. Apprecējies,
esot divi bērni, sieva strādājot vietējā veikalā par pārdevēju.
Nodomāju -sieva un divi bērni, bet tu piektdienas vakarā dzersties
riņķī? Un, ja nestrādā, par kādu naudu dzer?
Vēl mirklīti pastāvējām, apmainījāmies dažām pieklājības frāzēm un
ar vārdiem „Ja kas, sazvanāmies” apmainījāmies telefona numuriem.
Tiesa, tā arī neprecizējot, kāda situācija varētu būt šis „Ja
kas”.
Kad bijām tikuši mājās, vīrs ātri aizgāja gulēt. Es ilgi nevarēju
aizmigt, no prāta neizgāja ārā mūsu kādreizējais teicamnieks
Pēteris. Tas, kā viņš no jauna perspektīva puiša bija pārvērties
par parastu lauku plenci ar lielām ambīcijām. Īstenībā, cik ļoti
daudz laukos ir tādu Pēteru... Varu tikai apbrīnot tās sievas, kas
tādus, teikšu, liekēžus pacieš un aptekalē.
Avots: www.kasjauns.lv