Intervija ar pedagoģi Ivetu Rubīnu: bērniem ir nepieciešams ritms un robežas

Kā Jūs nonācāt līdz tam, ka strādāsiet ar pirmsskolas vecuma bērniem?
Mana pirmā profesija bija saistīta ar mākslu. Uz šo profesiju mani atveda mani bērni. Toreiz, pirms apmēram 22 gadiem, meklēju ko atšķirīgu no tā laika standarta skolas un atradu valdorfskolu. Tā, kopā ar saviem bērniem, to iemīlēju un paliku strādāt šajā jomā arī tad, kad mani bērni izauga.  
Kad jau biju kļuvusi par pedagogu, man radās vēl viena liela interese un mīlestība - psiholoģija. Tad nu es biju izvēles priekšā - pirmsskola ar bērniem no 2-7 gadu vecumam vai tomēr psiholoģija - darbs ar pieaugušajiem. Kā jau zinām, pie psihologa dodas cilvēks, kuram ir kāda sāpe no kuras ir vēlme atbrīvoties. Tāpēc es izlēmu - strādāšu ar bērniem, lai viņiem dotu visu vislabāko, un viņiem dzīvē nebūtu jāapmeklē psihologs, mēģinot atbrīvoties no bailēm, vainas apziņas, neticības saviem spēkiem, pašvērtējuma trūkuma utt. 
Nolēmu strādāt ar bērniem, lai iemācītu viņiem būt laimīgiem.  

Mūsdienās daudziem vecākiem ir problēmas - bērni neklausa. Vai ir kāds ieteikums?
Pirmkārt, es gribētu rosināt padomāt - ko tas nozīmē - klausīt? Manuprāt, brīdī kad bērns rīkojas ne tā, kā mēs esam ieplānojuši, viņš pauž savu gribu. Ne vienmēr bērna griba sakrīt ar pieaugušā gribu. Mans uzdevums ir izprast - kāpēc tā? 
Esmu novērojusi, ka bērns savu protestu vecākiem izpauž tādu iemeslu dēļ:
1. ritma trūkums;
2. robežu trūkums;
3. jēdziena „brīvība un visatļautība” pārprašana;
4. bērna iesaistīšana pieaugušo lēmumu pieņemšanā.

!!! Kā svarīgāko varu minēt - beznosacījumu mīlestības un cieņas trūkums. 

Kā vienu no tā saucamajiem bērnu protesta ietekmētājiem minējāt ritmu. Lūdzu, pastāstiet par to vairāk! 
Ritms ļoti sakārto bērna iekšējo būtību. Ritms ir zāles, ar ritmu bērnu var pat izārstēt! Ir daži jaunie vecāki, kas uzskata, ka bērnam ir jāpielāgojas viņu ritmam - guļam līdz 11:00, pusdienlaiks 4 stundu garumā, naktsmiers sākas, kas bērns pats „nolūzt” ap 24:00 naktī un tamlīdzīgi. Šādi dzīvojot, ar laiku bērns kļūst slims - sākotnēji emocionāli, pēc tam arī fiziski. Ja bērnu neradina dzīvot pēc saules ritma, agrāk vai vēlāk, viņš sāk nīkuļot. 

Optimāls dienas ritms ir šāds:

• Celšanās ap 7:00.
• Brokastis 8:00-8:30. Šajā laikā, pēc pilnvērtīgām brokastīm, bērnam var iedot ko saldu - svaigus vai žāvētus augļus, medus ūdentiņu. 
• Pēc tam aktīva dzīve, tas nozīmē - rotaļas, spēles un noteikti gara pastaiga svaigā gaisā.
• Pusdienas laikā no 12:30-13:00 - lielākā dienas ēdienreize. Šajā laikā noteikti ir jāiztiek bez saldumiem, jo no tiem bieži nenāk miegs.
• Diendusa - laika posmā no 13:30-15:00
• No 15:30-16:00 - launaga laiks. Laiks saldumiem! Pankūkas, augļi, maizīte ar medu vai ievārījumu utt.
• Pēc mielošanās launagā, atkal sākas aktīva dzīve. Vislabākajā gadījumā - āra pastaiga.
• Vakariņas tiek plānotas laika posmā no 18:30-19:00. Ēdam dārzeņus, graudaugus, bet nekādā gadījumā - saldumus, jo no tiem bērns paliek mākslīgi aktīvs, tas ļoti apgrūtina iemigšanu.
• Kad klāt naktsmiers, iemigšana ir laikā ap 21:00-21:30. Šeit svarīgs ir vakara rituāls - jau ap 20:00 varam pieklusināt gaismas, sākt kārtot mantas, doties vannā un lasīt vakara pasaku, klausīties vecāku dziedātās šūpuļdziesmas. Ja vecāki paši aktīvi darbojas, tad nevar gaidīt, ka bērns labprāt ies gulēt, ja apkārt ir tik daudz kā interesanta. Ir jārada īstā noskaņa,  tad gulētiešana sagādās patiesu prieku visai ģimenei. 

Kā varat komentēt Jūsu teikto par robežu trūkumu?
Kas tad īsti ir robežas? Tie ir konsekventi noteikumi - lietu kārtība, kura nekad nemainās. Piemēram, telpās - čības, ārā - zābaki, dienā kleita - naktī pidžama. Kad viens runā - otrs klausās, ēšana - pie galda, sēdēšana- dīvānā. Bumbas spēle - pagalmā, hokeja spēle - pagalmā, skriešana - pagalmā...
Lai robežas darbotos, pirmkārt, vecākiem ir jābūt par paraugu, otrkārt, vecāku starpā ir jābūt konsekvencei - noteikumus ievēro visi, tos atgādina gan tētis, gan mamma. 

Kas ir brīvība un visatļautība? 
Šobrīd mums tiek piedāvāti tik daudz ceļi, ka nevar īsti saprast, kurš ir patiesības ceļš un kurš - maldu. Daudzi vecāki pārprot šos divus ļoti vienkāršos jēdzienus - brīvība un visatļautība. Bērns droši jūtas brīvībā ar robežām, bet slikti jūtas visatļautībā. 

Kas Jums būtu sakāms par lēmumu pieņemšanu? 
Šobrīd ļoti moderni ir jau kopš mazām dienām jautāt bērna viedokli par dažādiem jautājumiem. Piemēram, ko ģērbsi, kurp dosimies, ko ēdīsi, vai šodien iesim pastaigā utml. Visi šie jautājumi rada bērnā nedrošību un nepārliecinātību, jo tā ir liela atbildība - pieņemt lēmumu, kaut arī tikai par sevi, bērnam lēmumus nav jāpieņem!
Lēmumu pieņemšanai, bērnus gatavojam pakāpeniski. Pirmais - dodam izvēlēties vienu no divām iespējām, piemēram, šīs vai tās zeķubikses, to vai citu kleitu. Ap 1,5 gadu vecumu, varam piedāvāt bērnam izvēlēties starp tādas vai citas krāsas krītiņu. Jāsaprot, ka mazus bērnus pārlieku uztrauc lielais mantu vai izvēļu daudzums. 

Bet kā ar to, ja bērns pastaigā negrib iet turp, uz kurieni ved mamma?
Pieaugušais vienkārši zina, kurp vajag doties, un bērns šai pārliecībai seko. Jāatšķir, protams, dažādi bērnu vecuma posmi. Ap gada vecumu, bērni vienkārši iet, jo ir iemācījušies staigāt, viņiem nekāda mērķa nav. Ap divu gadu vecumu ir „nē” periods, kad uz visu piedāvāto, atbilde ir „nē”, lai gan tam nav nekāda sakara ar mammas izvēlēto virzienu. Vēlākā vecumā, jau laikus vajadzētu uzklausīt bērnu par viņa mērķiem, par vietām, kur viņš vēlētos nokļūt.

Kā Jūs izprotat beznosacījumu mīlestību un cieņu?
Šodien ļoti daudz varam lasīt par šo beznosacījumu mīlestību, bet vai spējam to realizēt dzīvē? Vai Jūs mīlat savu bērnu tādu, kāds viņš ir? Kad bērns dusmojas, kad klaigā, kad dara gluži citādāk, nevis kā patiktu Jums... Vai tomēr neesat radījuši priekšstatu par to, kādam ir jābūt Jūsu bērnam? 
Jau šodien, audzinot bērnu, vecumā līdz 7 gadiem, iesaku atcerēties - ja bērna griba netiks lauzta pirmajā septiņgadē, tad augot, viņa griba kļūs tikai spēcīgāka. Tā kļūs mērķtiecīga, pozitīva un konkurēt spējīga, saglabājot cieņu pret apkārtējiem. Mīliet un cieniet savus bērnus! Atcerieties - jau no piedzimšanas brīža bērns ir personība! 
Vienmēr ir jāatceras, ka katrs bērns ir individuāls un neatkārtojams. Tādēļ, nereti labākais risinājums ir individuāla saruna ar abiem vecākiem. Tā var atrisināt dažādas samilzušas problēmas, pielietojot gluži vienkāršas metodes. Par vecākiem mēs nepiedzimstam, par vecākiem mēs mācāmies kļūt katru dienu! 

Mūsdienās ģimenēm ar bērniem tiek piedāvāts ļoti plašs un daudzveidīgs izklaides programmu un pasākumu klāsts. Kāds ir Jūsu viedoklis par šo tēmu?
Tiek piedāvātas tik daudz un dažādas izklaides bērniem - vecākiem nav viegli saprast, kurp ar bērniem doties. Ir tik daudz pasākumu, kur ir liels troksnis, pārmērīga skaņu un gaismu efektu maiņa, ļoti ātra darbību maiņa ar domu noturēt bērna uzmanību. Ir jāatceras, ka katram bērnu vecumposmam ir savs uzmanības noturības ilgums. Ne velti maziem bērniem sāk stāstīt īsās pasakas- ap 3-4 minūtēm lēnā gaitā. Tikai ap 5,5-6 gadu vecumu var sākt stāstīt garās pasakas ar sarežģītiem sižetiem. 
Gluži tāpat ir ar izrādes garuma uztveres spēju. Vismazākajiem- 1,5-3 gadīgajiem, piemērotas ir īsas izrādes, ap 5-7 minūtēm garas. Lielākiem bērniem, vecuma posmā no 3-7 gadiem, piemērotas ir jau 20-30 minūtes garas izrādes.