Ģimenē ienāks jaundzimušais. Kā runāt ar jauno mammu un tēti, lai neaizvainotu

Kādus ieteikumus sniegt un kādus nesniegt jaunajai mammai un tētim, ko jaunie vecāki vēlas un ko nevēlas dzirdēt un kāpēc jābūt uzmanīgiem savos izteicienos par ģimeni, kurā tikko ienācis mazulis, stāsta ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa.  "Ja mans sakāmā mērķis ir tikai vēlme izrādīties gudram, pieredzējušam vai pārākam par konkrēto sievieti vai vīrieti, tad šis nav pietiekami attaisnojams mērķis,” skaidro psihoterapeite Vita Kalniņa. 

Jaunie vecāki gluži kā pusaudži 
Sievietes un vīrieša pārejas posmu, kurā viņi pieņem vecāku lomu, var salīdzināt ar pusaudža periodu – arī tas ir pārejas posms, tikai no bērna uz pieaugušo. „Pusaudzis uz āru rāda vienu, bet viņam iekšā ir kaut kas cits. It kā jāizliekas ļoti pārliecinātam par sevi, ka viņam ir plāns, ka viņš visam ir gatavs, tāpēc ieņemtā poza ir – lieciet mani mierā! Bet viņā pašā mīt teju šausmas un daudzi jautājumi – vai normāli cilvēki vispār tā dara, vai tā ir jābūt?” stāsta psihoterapeite. 

Viņa arī paskaidro, ka, esot kādā no pārejas posmiem, cilvēks piedzīvo ļoti daudz nedrošības, tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai šajā brīdī blakus ir vismaz viens cilvēks, ar kuru var justies droši, ar kuru ir saikne un kuram var uzdot visus neskaidros jautājumus. „Ja tu esi šis cilvēks, kuram jaunā mamma vai tētis uzticas, novērtē, cik tas ir īpaši, un šo uzticību godā, nepārkāpjot konfidencialitātes robežas, nestāstot apkārt: „Oi, viņa vispār nezina, kas bērnam pirmajā dienā jāvelk mugurā, lūdza, lai eju līdzi uz veikalu.” Ja pieredzes nav bijis, šādus jautājumus uzdot ir tikai normāli,” teic Vita Kalniņa. 

Ieteikums vecākiem: atrast vienu vai divas personas, kam uzticēties (ja šādu personu būs pārāk daudz, var rasties apjukums). Ar katru var apspriest dažādus jautājumus – kaut ko var pārrunāt ar draudzeni, kaut ko, piemēram, ar vecmāti. 

Ja radi neliek mieru
Var rasties situācija, ka kāds no apkārtējiem ļoti vēlas kļūt par jauno vecāku uzticamības personu un padomdevēju un jūtas aizvainots, ka viņam padoms netiek prasīts. Omītes, māsas vai draudzenes var būt nesapratnē – „Kāpēc man neprasi padomu? Man taču ir bērni, man ir pieredze, es visu zinu un būtu tev liels palīgs!” Līdzcilvēkiem var būt gaidas, un apkārtējie grib justies iesaistīti, tomēr atbildēt šīm gaidām nav vecāku pienākums. Mamma un tētis drīkst izvēlēties, piemēram, savas neskaidrības uzticēt mazāk pazīstamai dūlai, kurai ir praktiska, cieņpilna un pietiekami emocionāli neitrāla pieeja dažādiem jautājumiem. 

Ja vecāki saskaras ar radu vai tuvo draugu lielo vēlmi būt iesaistītiem un noderīgiem, ir jāpasaka paldies – mēs uzklausīsim, bet izlemsim paši. „Reizēm ko tādu ir grūti arī klausīties, tad var teikt aptuveni šādi: „Paldies, šobrīd es negribu vairāk informācijas, tas man rada lielu apjukumu, gribu kādu brīdi pats par šo padomāt, taču, kad vajadzēt, es tev pajautāšu.” Vecākiem mēdz būt bail kādu aizvainot, bet ir jāievēro vispārējas robežu vilkšanas stratēģijas,” uzsver psihoterapeite Vita Kalniņa. „Ja velc robežas – un varbūt līdz ar bērna piedzimšanu tas notiek pirmo reizi tavā dzīvē –, tad apkārtējie var nesaprast, kas notiek, un mēģina šīs robežas pārbaudīt. Tas, ko vecāki var darīt, sargājot sevi un savu ģimeni, palikt pie šīm robežām, konsekventi pateikties un lūgt šīs robežas respektēt. Tiesa, grūtniecības laikā ir grūti novilkt robežas, īpaši ar savu mammu, ja viņa nav īpaši iejūtīga. Alkstot pēc rūpēm par sevi, ko, protams, varētu arī izbaudīt, reizēm ļaujam pārāk iejaukties savā dzīvē un savā jaunajā ģimenē.” 

Ja jaunajiem vecākiem ir grūti atrast pareizos vārdus, kā atteikties no padomu uzklausīšanas vai arī lai nekļūtu pārāk nelaipns, bieži sakot nē, – jo bieži vien vēlme palīdzēt tiešām nāk no sirds –, padomdevējam var pajautāt – kā tev toreiz bija, kā tu šādā situācijā juties? Un bieži vien, kad šie padomdevēji sāk apzināties, ko paši ir piedzīvojuši un ko viņiem tas nozīmēja, kad viņi var padalīties piedzīvotajā, nereti pēc tam vairs nav vēlmes ar saviem padomiem uzbāzties citiem. 

Vērtīgi sarunu temati 
Viens no sarunu tematiem ar topošajiem vecākiem grūtniecības laikā var būt saistīts ar saiknes veidošanu starp šiem vecākiem un viņu gaidāmo mazuli. Sarunas ieteicams veidot tā, ka bērns nevis tiek gaidīts, bet viņš jau IR šeit un piedalās it visā. Tāpēc topošajiem vecākiem var ik pa laikam apjautāties – nez, kā mazulis šobrīd jūtas, ko viņš domā šajā situācijā, ko viņš par to teiktu utt. Vecāku un bērna attiecībām ļoti palīdz, ja mazais jau grūtniecības laikā tiek iesaistīts vecāku dzīvē, tādējādi mudinot viņus apzināties, ka bērns jau tagad ir klātesošs un piedzimšana būs nevis sākums, bet turpinājums jau uzsāktajām attiecībām. 
 

Vēl viens sarunu temats (gan ne ātrāk par grūtniecības otro pusi) var būt gatavošanās dzemdībām, rosinot šim notikumam patiesi gatavoties, domāt par to, meklēt informāciju. „Nevar paļauties tikai un vienīgi uz to, ka dzemdību iestādē gan jau būs profesionāli, forši cilvēki, kas palīdzēs. Droši vien tur būs forši cilvēki, taču lielais darbs tāpat būs jādara sievietei,” akcentē Vita Kalniņa. Taču sava dzemdību stāsta izstāstīšana topošajai mammai nav palīdzēšana. Ja grūtniece pati lūdz, lai pastāsta savu dzemdību stāstu, tad der pārvaicāt, ko tieši viņa gribi zināt un kā tieši tas viņai varētu palīdzēt. „Ja topošā māmiņa uz šiem jautājumiem spēj rast atbildes, tad no visa garā dzemdību stāsta var izklāstīt atsevišķas epizodes. Turklāt mamma drīkst negribēt uzklausīt šādas pieredzes.”

Tāpat grūtniecības laikā būtu jāpārrunā un jāplāno, kāds būs pēcdzemdību periods – kādi ir galvenie darbi, kuros varētu būt vajadzīga palīdzība, un kuras būs galvenās atbalsta personas, kas šo palīdzību ģimenei varētu sniegt. Mammas darbs pēcdzemdību periodā ir zīdīt mazuli, rūpēties par viņu un atpūsties. Viss pārējais ir tas, kur apkārtējie var sniegt palīdzību, – parūpēties par vecākajiem bērniem, ja tādi ir, sarūpēt siltu ēdienu, uzkopt māju, izvest suni un palīdzēt citos darbos. 

Kļūda, ko attiecībā pret jauno ģimeni bieži pieļauj līdzcilvēki, – rūpēšanās tikai par mammu, aizmirstot, ka arī tētim jaunā loma nes lielas pārmaiņas un prasa no viņa lielu enerģiju. 

Kad bērns ir jau piedzimis, šādu palīdzību organizēt ir sarežģītāk, un nav arī prātīgi visus šos darbus uzkraut uz jaunā tēva pleciem, īpaši, ja ikdienā viņam jādodas uz darbu. „Lieliski, ja, nākot uz raudzībām, radi un draugi necer uz bagātīgi klātu svētku galdu, bet sarūpē to paši, jo jaunajai ģimenei tāpat pietiek rūpju. Savukārt, ja radi vai draugi uzņēmušies gādāt siltu maltīti ikdienā, tad tā jānes ne tikai mammai, bet arī tētim. Pretējā gadījumā sanāk, ka nu mamma ir ar mazuli un visi aprūpē viņu, bet tētis iet uz darbu, tad uz veikalu, pēc tam gatavo ēst, uzkopj māju, rūpējas par vecākajiem bērniem, kam līdz ar mazuļa ienākšanu ģimenē vajag vēl lielāku vecāku uzmanību. Arī vīrietim ir vajadzīgs laiks un spēks, lai pārstrādātu savu jauno pieredzi, un arī vīrietis var izdegt, tāpēc praktiska palīdzība no malas būtu fizisko un psihisko veselību stiprinoša,” stāsta psihoterapeite. 

Iedrošinošie vārdi jaunajiem vecākiem
Tas, kas mammai un tētim ilgtermiņā vajadzīgs, – lai apkārtējie veicina viņos prasmi pašiem atrast vajadzīgās atbildes. Kad mamma vai tētis prasa padomu, vērtīgi ir pārjautāt, kā viņiem pašiem šķiet. Pat ja jaunajiem vecākiem nav par to zināšanu, viņi var mēģināt atbildēt, ko darītu, vadoties pēc intuīcijas. „Kad mammu mudina uz ko tādu, pārsvarā viņa izdara atbilstoši vislabāko un piemērotāko, un ilgtermiņā viņa būs pateicīga, ka var just sevi, savu bērnu, ka var paļauties uz sevi. Ja katru reizi, kad kāds no jaunajiem vecākiem jautā, viņam sniedz pareizo atbildi, tā ir īstermiņa palīdzība. Taču ilgtermiņa ieguldījums – ļaut vecākiem atrast sevī resursus, iemācīties sajust sevi, savu bērnu. Pretējā gadījumā padomdevējs izveido atkarību no sevis – bez mana padoma nekur. Un tas sievieti kā mammu padara arvien vājāku, nespēcīgāku, turpretī padomdevējs var sākt justies vajadzīgs un īpašs,” skaidro Vita Kalniņa. 

Viņa norāda uz vēl kādu kļūdu, ko bieži pieļauj jaunās ģimenes līdzcilvēki, – uzliek jaunajam tēvam pienākumu, ka nu viņam ir jābūt par atbalstu sievai un jādara viss. Jā, viņam ir jāsniedz sievai atbalsts, taču arī tētim kaut kur ir jāsaņem atbalsts, lai jaunajā situācijā būtu ko dot sievai. Arī vīrietim kļūšana par tēvu var būt satraucoša, radīt pārslodzi, arī viņš saskaras ar kādām savām robežām. Ja vīrietis jūt, ka ir cilvēks, ar kuru cieņpilni, nevis ar izsmieklu var izrunāt dažādus jautājumus, piemēram, kā viņam klājas šādā pārmaiņu laikā, kas viņam būtu vajadzīgs, tas ļoti palīdz.  

Svarīgais, kas tomēr ģimenei jāpasaka 
Ir daži temati, kuri nepieciešamības gadījumā ar ģimeni tomēr ir jāpārrunā. Viens no tiem ir bērna drošība. Ja apkārtējie redz, ka ir kāds apdraudējums bērnam (piemēram, mamma grūtniecības laikā lieto alkoholu vai smēķē; tētis smēķē jaundzimušā tuvumā), ja ir aizdomas, ka mazulim var nodarīt kāds mājdzīvnieks, vai ir citas bērnu apdraudošas situācijas, tas ir iemesls, lai ar vecākiem par to runātu. 

Katrs padoms izriet no konkrētā cilvēka skatupunkta, pieredzes un vērtību kategorijas, neitrāli tie nav nekad. Tāpēc, kad uzklausi citu pieredzi vai ieteikumus un pirms uztver ko nopietni, mēģini filtrēt, ko šis stāstītājs savā dzīvē ir pieredzējis un vai tas ir kaut kas par tevi vai tomēr tikai par stāstītāju. 

Tomēr nebūs palīdzoši, ja aktuālu tematu aizskaršana notiks kā uzbrukums vai pārmetums ģimenei – iespējams, vecāki pat nav iedomājušies, ka radusies situācija apdraud bērnu. Lai aizsāktu šādu sarunu, ir vērts pārjautāt, ko mamma vai tētis par šo tematu jau zina, varbūt ir par to domājuši. „Ārprāts, ko tu nodari savam bērnam!” – šāda uzrunas forma, visticamāk, neko vērtīgu nedos. Taču var teikt: „Es redzu, ka tu lieto daudz alkohola. Kas ir tas, kas tevi nomāc, ja tev vakarā ir vajadzīga glāze vīna? Vai jūti satraukumu, ka gribi nomierināties? Satraukums parasti ir iemesls, kāpēc cilvēks ko tādu dara. Vai tu esi domājusi, kā tu citādi sev vari palīdzēt? Droši vien esi lasījusi, ka tas tomēr ietekmē arī bērnu, un varbūt jāmeklē kādi citi veidi tava uztraukuma mazināšanai.” Šajā situācijā ir jāmāk ieraudzīt arī mammas sāpi. Ja runājam tikai un vienīgi par to, ka bērns ir svarīgāks par sievieti, tas droši vien nenesīs labākos rezultātus,” stāsta Vita Kalniņa. „Jāpauž, ka „šajā situācijā es redzu arī tevi, tavas grūtības, un esmu gatavs atbalstīt”. Var teikt, ka „nevaru īsti piekrist metodei, kuru tu šobrīd lieto, bet kopā varam meklēt citus risinājumus”.” 

Ja vēlas jaunajai ģimenei pateikt ko būtisku, kas varētu viņiem būt nepatīkams, psihoterapeite vienā sarunas reizē iesaka izvēlēties tikai vienu lietu, tad izveidot acu kontaktu un teikt apmēram šādi: „Zini, man ir viena ļoti svarīga lieta, ko gribu teikt. Es redzu, ka tu ļoti centies, mācies un daudzas lietas tev brīnišķīgi sanāk, bet ir viena lieta, ko tu nedrīksti aizmirst, – neatstāj bērnu uz gultas malas, jo viņš var nokrist, neraugoties uz to, ka šobrīd vēl neveļas. Jā, augstums nav liels, bet arī šāds kritiens jaundzimušajam var būt dzīvībai bīstams. Noliec mazo kaut vai uz grīdas – nekur zemāk viņš nevar nokrist (ja vien tur nav mājdzīvnieku). Pārējo tu iemācīsies, bet šo nedrīkst aizmirst.” Ja ar laiku tomēr mamma aizmirst ieteikto, vēlāk to var atgādināt: „Atceries, ir tā viena svarīgā lieta, par kuru mēs runājām. Vai tu pati jau zini, ko gribu teikt?” Taču pēc iespējas jārunā bez kritikas, bez nosodījuma.  
 

Slavē vecākus!
„Runājot par pāra attiecībām, stāstu, ka veiksmīgas tās var uzturēt tad, ja ir proporcija 5:1 – pozitīvais attiecībās ir piecas daļas, negatīvais – viena. Ja proporcija sāk šķobīties, pāra attiecības ir apdraudētas. To var attiecināt uz jebkurām attiecībām – mammas un bērna attiecības ir apdraudētas, ja apkārtējie šie proporciju izjauc. Mammai ir jāpasaka vismaz piecas foršas lietas – cik viņa ir brīnišķīga, cik viņai superīgs bērniņš, kā viņai un mazulim veicas zīdīšana –, un tad var norādīt uz to vienu nelāgo lietu, kas šķiet satraucoša. Ja šo proporciju ievēro, mammai tas dos spēku, pretējā gadījumā viņai nekādā veidā netiks palīdzēts, lai cik viedas, gudras un vajadzīgas būtu pateiktās lietas,” teic speciāliste. Vēl nelabvēlīgāk jaunās ģimenes situāciju ietekmē tas, ja atnācējs nepasaka neko labu, bet izmet tikai šo vienu slikto aizrādījumu.

Tāpat ikvienam pieredzējušam vecākam, komunicējot ar jaunajiem vecākiem, ir jāapzinās, ka cilvēki pasaulē ir atšķirīgi – mammas ir atšķirīgas, bērni ir atšķirīgi – un ja visu mēs darītu kā viena mamma, diezin vai rezultāti būtu lieliski. „Lai cik laba ir mana pieredze, tā ir manējā, un man ir jāgodā tavējā, unikālā, īpašā.” Ja jaunā mamma vaicā pēc padoma, tad pieredzējusī mamma vispirms var rosināt, lai mamma pati izsaka viedokli, jo sava bērna vislabākais eksperts ir viņa vecāks. Viņš ar bērnu ir kopā kopš ieņemšanas brīža, viņam ir pieredze un dažādi secinājumi, kurus varbūt vēl nav sanācis apzināties. Tas, ka cits vecāks ir izaudzinājis četrus piecus bērnus vai kā speciālists konsultējis 200 citu mazuļu vecākus, nenozīmē, ka viņš var sniegt labāko atbildi konkrētās ģimenes gadījumā. Atbildes rodas tikai sadarbībā ar mammu un tēti, un, ja vecāki to apzinās, tas viņus stiprina. 

• Tas, kas mammai un tētim ilgtermiņā vajadzīgs, – lai apkārtējie veicina viņos prasmi pašiem atrast vajadzīgās atbildes. Kad mamma vai tētis prasa padomu, vērtīgi ir pārjautāt, kā viņiem pašiem šķiet. 
   
• Ja tu esi šis cilvēks, kuram jaunā mamma vai tētis uzticas, novērtē, cik tas ir īpaši, un šo uzticību godā, nepārkāpjot konfidencialitātes robežas, nestāstot apkārt: „Oi, viņa vispār nezina, kas bērnam pirmajā dienā jāvelk mugurā, lūdza, lai eju līdzi uz veikalu!”
   
• Mammai ir jāpasaka vismaz piecas foršas lietas – cik viņa ir brīnišķīga, cik viņai superīgs bērniņš, kā viņai un mazulim veicas zīdīšana –, un tad var pateikt to vienu nelāgo lietu, kas šķiet satraucoša. 

Izglītojošs žurnāls “Topošajām Mammām un Tētiem”

Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online