Svinam Māmiņdienu: 96 gadus vecā omīte, ko apbrīno viss ciems

Bet viņa ir tā, kurai varu piezvanīt un pavaicāt trūkstošo sastāvdaļu gurķu marinēšanas receptei. Es mēdzu aizmirst, bet viņa atceras. Tāpat kā katra sava mazmazbērna dzimšanas dienu, vārda dienu un precīzus gadu skaitļus, piemēram, kurā gadā viņas mazmeitiņa sākusi skolas gaitas.
 

Kā jau daudzās ģimenēs, kur vecākiem bijis jāstrādā, arī mani lielākoties audzinājusi omīte un pirmos desmit dzīves gadus arī opītis. Omīte un opītis – manas bērnības drošā saliņa, kur omīte cep pankūkas, bet opītis dodas ar mani nesteidzīgā pastaigā.  Kad opītis nomira, mēs ar omīti teju katru dienu gājām uz kapiem. Man kā bērnam tas, protams, nepatika. Citi bērni tikmēr pagalmā spēlēja Kazakus rasboiņikus, bet man bija jāiet par kapusargu, jo omītei vienai kapos bija bail. Toreiz kā bērns es dusmojos un nesapratu, bet tagad domāju, cik tas patiesībā bijis maz pret to, ko viņa devusi man.

Protams, ka gājiens uz kapiem nav bijusi mūsu vienīgā nesaskaņa. Mums nesakrīt gaume apģērbu izvēlē, atšķiras mīļākie ēdieni, omītei patīk strebt karstu, bet man jau padzisušu zupu un pirms katra mana bērna vārda izvēles, omīte centusies šo lēmumu ietekmēt ar vairāk un mazāk godīgiem līdzekļiem. Atceros, ka pirms vecākā dēla Dāvja dzimšanas omītei bija sagatavots vesels saraksts ar tolaik seriālos populāriem vīriešu vārdiem un smejies vai raudi – sarakstā bija iekļauts arī Andrē un Hosē… Tikai gadiem ejot, saprotu, cik tas viss ir maznozīmīgi tad, ja tev ir cilvēks, kurš pat situācijās, kad man nav taisnība vai esmu salaidusi kaut ko dēlī, pasaka: “Es saprotu, meitiņ,” un, ja nepieciešams, pasniedz cukurūdeni.
 

Tieši tā notika, kad, piedzīvojot pirmo vilšanos mīlestībā, man šķita, ka tūlīt, tūlīt salūzīs sirds. Lai arī es tolaik biju spurains pusaudzis un mums ar omīti bieži nesakrita viedokļi pat par pieļaujamo svārku garumu, tajā dienā, kad es izsvaidīju pa istabu visus mīkstos rotaļu lāčus un pēc tam skaļā balsī raudot, gulēju uz zemes, omīte klusējot atnesa man glāzi ar cukurūdeni un apsēdās blakus, sakot: “Neraudi meitiņ”. Ar to, protams, nepietika, asaras turpināja tecēt šaurās tērcītēs, bet omīte bija blakus un izturēja šīs lielās skumjas, lielu daļu no tām paņemot sev. Varu tikai cerēt, ka man būs tikpat daudz spēka un izturības kā toreiz viņai, kad manām meitām lūzīs sirdis.
 

Un otrādi – omītei līdz pat šai dienai ir brīnišķīga humora izjūta. 1. aprīlis man ir viena no gada mīļākajām dienām tikai tāpēc, ka omīte šajā dienā vienmēr bija sadomājusi, kā mani piemānīt. Tā ir viena no manam pirmajām bērnības atmiņām, omīte lielām acīm skatās manā naktspodiņā un saka: “Laikam tas ir zaķis, kas pa nakti šitā piekakājis tavu podiņu… April! April!” Vēl pērn omīte man 1. aprīļa pēcpusdienā zvanīja, lai ar norūpējušos balsi pavaicātu: “Ko man darīt ar tavu 16 gadīgo dēlu? Viņš ieradies kopā ar meiteni un abi grib palikt pa nakti vienā gultā?” Tas allaž ir liels azarts – kura kuru izjokos pirmā!
 

Šogad 1. aprīlī omītei zvanīju es, jo pirmo reizi mūžā omīte bija piemirsusi par joku dienu. Viņas balsī sadzirdēju sagurumu, ko līdzīgi kā savulaik viņa paņēma manas skumjas, es labprāt paņemtu sev, lai omītei būtu vieglāk. Es baidos un laikam nekad nebūšu gatava tam, ka pienāks arī tāds 1. aprīlis, kad omītes vairs nebūs. Šobrīd varu vēl priecāties par katru mūsu tikšanās reizi, katru omītes atmiņu stāstu un silto glāstu. Un stāsta nosaukums tiešām atbilst patiesībai. Omīti Saulkrastos nudien apbrīno, jo spītējot savam cienījamajam vecumam viņa joprojām dodas garās pastaigās, pasēž pludmalē uz soliņa, ar kaimiņu aiziet apkopt kapiņus, izšiverē veikalus un joprojām veic stingru budžeta plānošanu. Omītes burtnīcā ir pierakstīts katrs ienākošais un izejošais cents. Un, ja jūs zinātu, cik labi omīte prot sapucēties… Viņai ir pat legingi un tīģerraksta saules brilles. Kad satieku kādu draugu vai paziņu no Saulkrastiem, viens no pirmajiem jautājumiem vai atstāstiem parasti ir par manu omīti – viņa nu gan ir malacis!

Stāstu iesūtīja: Sindija Meluškāne