Deviņu bērnu māmiņas stāsts: Bērni ir mani nenotikušie ceļojumi
Stāsts iesūtīts konkursam "Māmiņdienas skaistākais konkurss “Apbrīnojamā māmiņa”. *
Mans vislielākais bērnības sapnis reiz bija laimīga ģimene, kas, neskatoties uz grūtībām, vienmēr paliek un turas kopā. Un tieši tas ir iemesls, kāpēc es nolēmu uzrakstīt arī savu brīnišķīgo stāstu.
Esmu uzaugusi ļoti neparastā ģimenē – pie saviem vecvecākiem. Un
esmu ļoti pateicīga Dievam un saviem vecākiem, ka viņi izvēlējās
dāvāt man dzīvību un ļaut man piedzimt. Jo, ja nebūtu manis, nebūtu
arī manas skaistās ģimenes.
Esmu daudz domājusi, ko es darītu, ja man liktu izvēlēties otrreiz
dzīvot šo dzīvi, iespējams, citādāk. Es noteikti izvēlētos iet to
pašu - nebūt ne vieglo, bet skaisto lielas ģimenes pavarda
turētājas un daudzbērnu mammas dzīves ceļu. Jo es nespēju
iedomāties sevi bez kāda no bērniem.
Esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka Viņš mani ir svētījis,
dāvājot labu vīru un tik daudz savas mīlestības dāvanu – piecus
stiprus, sportiskus, ļoti mērķtiecīgus un neatlaidīgus dēlus un
četras skaistas un talantīgas meitas. Esmu laimīga, jo katrs
rīts ir citāds. Katra diena man dod iespēju iemācīties vēl vairāk
atsacīties no sava egoisma, lai kļūtu vēl iecietīgāka un
pacietīgāka, lēnprātīgāka un smalkjūtīgāka. Katru dienu man ir
iespēja vairot prieku sevī un citos man apkārt.
Katra diena man dod iespēju iemācīt bērniem dzimtenes
mīlestību, novērtēt savas dzimtas saknes, celt bērniem pašapziņu un
noticēt saviem spēkiem, kā arī priecāties par katru labu un ne tik
labu iespēju, ko Dievs mums dod. Jo katra situācija mums visiem
kaut ko iemāca, Svarīgākais ir tas, vai mēs to vēlamies vai
nevēlamies saprast un pieņemt. Katru dienu mēs varam kopā mācīties
novērtēt laiku, kas mums ir dots, un ko varam pavadīt līdzās sev
mīļiem un svarīgiem cilvēkiem.
Ja man kāds manos 18 gadu vecumā sacītu, ka man vēl pēc 18 gadiem
būs tik daudz bērnu, es droši vien neticētu. Bet patiesība ir daudz
skaistāka, nekā mēs domājam. Tāpēc vien ir vērts sapņot sapni par
laimīgu ģimeni. Un katram ir tiesības to darīt. Ikviens to var. Un
nav nekā dārgāka uz pasaules par ģimeni. Tev var atņemt visu.
Mantu, naudu, mājas. Karš var atņemt arī ģimeni un bērnus, bet
atmiņas, kuras tev ir saglabājušās par kopā ar savējiem pavadīto
laiku, tev nekad neviens nevarēs atņemt. Šo atmiņu dēļ noteikti ir
vērts dzīvot.
Mīlestība nav sastopama tikai retos romānos vai romantiskās filmās, tā mēdz būt arī dzīvē. Laulība un ģimenes dzīve gan ir ļoti grūts un atbildīgs darbs, kas prasa upurēt daudz sava laika un ieguldīt daudz pacietības.
Tieši tāpēc es vēlējos uzrakstīt šo stāstu, lai mazās meitenes,
tādas, kāda reiz biju es, kuras sapņo par ilgu un laimīgu laulību
ar vienu vīru un daudz laimīgiem bērniem, noticētu, ka tā var būt
realitāte. Mīlestība nav sastopama tikai retos romānos vai
romantiskās filmās, tā mēdz būt arī dzīvē. Laulība un ģimenes dzīve
gan ir ļoti grūts un atbildīgs darbs, kas prasa upurēt daudz sava
laika un ieguldīt daudz pacietības. Tas prasa milzīgu sevis atdevi
un atteikšanos no sevis savējo labā, un dot cēla mērķa vārdā – visu
kopējam labumam. Tas ir, tāpat kā katru dienu rūpēties par zaļo
mauriņu, lai tajā neiesētos nezāles, lai tas neiekalstu un lai to
neizbradā svešinieki.
Esmu tik laimīga, ka rītos man mazā meita no otras istabas mani
sauc un jautā: „Mammu, kur tu esi?” Un tad es zinu, ka esmu kādam
ļoti vajadzīga, un es nekad nebūšu viena. Kad lielie bērni, aizejot
uz skolu, sirsnīgi apskauj un atvadoties uzdāvina buču uz vaiga,
tajā brīdī es saprotu, ka man pieder tik daudz mīlestības, ka to
pat nevar abām rokām aptvert.
Un vakaros, kad puikas lūdz papaijāt muguriņu vai palasīt grāmatu,
es zinu, ka man vienmēr būs kāds, kuru mīlēt un kāds, par kuru
rūpēties. Kāds, kuram uzdāvināt savu brīvo laiku, un kāds, kurš
mani gaidīs atnākam pat tad, ja būs jau saldi iemidzis.
Kad vecākie dēli lūdz padomu, es saprotu, ka man uzticas, un kopā
pavadītais laiks nav bijis veltīgs, jo manas domas kādam ir ļoti
svarīgas un tas ir tik svarīgi. Ar tevi kāds vēlas dalīties savā
priekā un bēdās. Tā ir tik fantastiska apziņa. Prieku vairojošais
fenomens - dalīts prieks ir dubultprieks, es pat teiktu,
daudzprieks.
Kad skolnieki pārnāk no skolas un saka:” Mammu, man šķiet, nu es
zinu, kāds ir manas dzīves mērķis? Kaut kur doties! Tas ir tik
forši, ka mēs kopā skrienam Latvijas maratonos, apmeklējam
skaistākās pilis un muižas, kopā braucam atbalstīt brāļus
sacensībās un kopā gaidot startus, spēlējam galda spēles. Kopā
gatavojam ēst un kopā ejam uz baznīcu. Kopā visur piedalāmies.”
Mums ir mērķis, kāpēc mēs dzīvojam? Lai būtu kopā. Un tas ir tik
skaisti! Un tas ir arī pats galvenais.
Jā, dzīve ar bērniem vienmēr ir kustībā, un pārsvarā tā ir uz
priekšu, uz nemitīgu izaugsmi vērsta kustība, uz cīņu ar savu
negribēšanu un varēšanas uzvaru.
Ar bērniem nemaz nav iespējams stāvēt uz vietas, jo viņi aug, viens
no otra iemācās ko jaunu, un katrs nākamais atdarina iepriekšējā
parādīto dzīves skolu, klāt pieliekot savu interpretāciju. Un
vecākam ir jābūt ātram un sirdsgudram tikt tam visam līdzi gan
fiziski ,gan arī garīgi. Par sliktu sportisko formu nevar
sūdzēties. Ar bērniem to vienmēr sev var uzlabot.
Katrs manā pasē iedrukātais bērna vārds ir pacēlis mani vismaz cm virs zemes un nu jau šķiet, ka es lidoju. Jo viņi visi man ir tik dārgi un iedvesmu dodoši.
Kad viens mērķis ir sasniegts, mēs dodamies pie nākamā. Un, ja
sajūtam otra plecu sev tuvu līdzās, tad esam ieguvuši drosmes zoles
savām kurpēm, un pamats zem kājām kļūst drošāks.
Katrs manā pasē iedrukātais bērna vārds ir pacēlis mani vismaz cm
virs zemes un nu jau šķiet, ka es lidoju. Jo viņi visi man ir tik
dārgi un iedvesmu dodoši. Katra viņu neveiksme dod man cīņas spēku
un drosmi saņemties jauniem izaicinājumiem un cīņām, un katra bērna
izdošanās un prieks ir kā medus grūtos un skumjos brīžos, ar ko
saldināt skaisto atmiņu tēju.
Pateicoties saviem bērniem, esmu tik daudz ko iemācījusies. Esmu
kļuvusi tik stipra, jo viņu dēļ esmu daudz cīnījusies par taisnību
un allaž kā vista savus cālēnus centos viņus aizstāvēt un nosargāt
no vanagu stereotipiskajiem apvainojumiem. Kad šķiet, ka vairs
nespēju, es paskatos uz ģimenes kopbildi, un man atkal ir skaidrs,
kā vārdā es cīnos, un man atkal ir dūša.
Bērni ir iemācījuši, ka laiku var un arī būtu vēlams plānot, bet ar
bērniem allaž var notikt neprognozējamas lietas Jārēķinās, ka var
notikt plāns B vai C. Tāpēc ir jāparedz dažādi scenāriji. Esmu
kļuvusi elastīga.
Daudzkārt, dienai noslēdzoties, domāju, ka nu ir laiks kā kapteinim
nokāpt no kuģa un doties pie miera, jo visi jau guļ, un es
arī varētu doties pie miera un savā prātā ieskicēt nākamās dienas
plāniņu, bet tad pēkšņi kāds bērns atgādina neizbēgamo - lietas,
kuras nekādi nav ir atliekamas uz vēlāku laiku, un tad es
saprotu man ir jāpietiek možumam un spēkam paspēt laikā sašūt,
izmazgāt vai izgludināt to, ko nevar atlikt uz vēlāku laiku. Jo to
vajag jau rīt! Un tas iemāca dzīvot šeit un tagad. Tāpat tas iemāca
baudīt brīdi, kad nav jādara svarīgas lietas un var baudīt arī
atpūtu un atgūt spēkus un uzkrāt miega rezerves.
Pateicoties mazajai māšelei, mana ticība ir kļuvusi daudz stiprāka,
jo slimību var uzvarēt tikai ticot un esot līdzas tad, kad tu
saproti, ka ir lietas, kuras cilvēciski saviem spēkiem nespējam
mainīt. Dēli iemācījās no manis, un laiku pa laikam man pašai
atgādina mācīto, ka nekad nedrīkst padoties, un ir jāiet līdz
galam! Mērķis ir jāsasniedz!
Meitenes ir iemācījušas iemācīja iepazīt radošo kreiļu pasauli, kā
arī izbaidīt dziesmu un deju skaistumu. Es atklāju, ka manī iekšā
vēl snauž daudz apslēptu un vēl neatklātu talantu. Paldies par šo
tauriņu lidojumu kopā ar jums, manas princeses!
Nav svarīgi, cik daudz naudas ir manā kontā, jo es jūtos kā pasaulē
bagātākais cilvēks, un mani 9 miljoni katru dienu ir man līdzās vai
telefona zvana attālumā. Es zinu, ka man neviens viņus nekad
neatņems. Ja arī atņems, man paliks visskaistākās atmiņas par kopā
pavadīto laiku. Un tas ir visdrošākais depozīts manā pensijas otrā,
trešā un arī desmitā līmeņa un atmiņu kontā.
Esmu tūkstošiem asaru sev un citiem noslaucījusi, simtiem litru
sviedru izlējusi, lai mēs būtu kopā un tādi, kādi mēs esam tagad.
Lai gan es zinu, ka labākais mums vēl ir priekšā.
Mani izsapņotie un nenotikušie ceļojumi ir ieguldīti bērnu talantu
attīstīšanā un izglītībā, atsacīšanās ir nesusi tik daudz augļu. Es
skatos, kā viņi mainās, un man jau šķiet, ka es ceļoju laikā. Kur
vēl tālāk var aizceļot? Kura tūrisma kompānija man to var piedāvāt
– ceļot laikā?
Es tik ļoti lepojos ar savu ģimeni, un tik ļoti esmu viņiem
pateicīga par kopā pavadītajiem brīžiem, ka es gribētu uzzīmēt savu
mīlestību uz liela plakāta un pielikt to pie kādas lidmašīnas
spārna, lai tā šo priecīgo ziņu aiznes tālu pasaulē un visi zina,
ka nav nekā dārgāka par ģimeni – vīru, sievu, mammu, tēti,
vecmāmiņu, vectētiņu, bērniem un mazbērniem, brāli un
māsu.
Esmu priecīga, ka savā noliktā laikā esmu atradusi savu skaisto
dzīves aicinājumu - būt lielas ģimenes mammai un labai sievai. Un
man ir prieks, ka visu šo laiku šo aicinājumu esmu vērtīgi
izdzīvojusi ar tik daudz iegūtām dzīves atziņām un maznozīmīgiem
zaudējumiem. Mana lielākā dāvana ir mana ģimene. Un es to ļoti
novērtēju. Ja man dotu iespēju, es visiem vecākiem, kuri ir spējuši
noturēties kopā un mīlēt savus daudzos bērnus piešķirtu Triju
zvaigžņu ordeņus. Tāpēc vien, ka viņi zina, ka nav lielākas
vērtības par ģimeni. Un mammas to sajūt vislabāk, jo viņas to sajūt
ar sirdi. Jo tieši sirdī dzimst ģimenes mīlestība.
Iesūtīja: Baiba Ozola, 9 bērnu mamma.
* Pašlaik ģimenei ir pievienojies jau 10. mazulis.