Māmiņdienas stāstu konkurss: Māmiņās ir spēks

Pagāja daži gadi un lūdzu viņai kļūt par manu sievu. Ieliku gredzentiņu sirds formas kastītē un aptinu to ar dziju, kur aiz katra vijuma, bija lapiņa ar kādu vārdu, kas viņu raksturo. Iedevu viņai mazu dzijas kamoliņu, bet toreiz nemaz nenojauzdams, ka šis vārds “kamoliņš” mums būs tik īpašs.


Tas viss notika jaungada naktī un viņa teica Jā. Es zināju, ka tas ir tikai sākums.  Pēc laika abi aprecējāmies un bijām ļoti laimīgi. Un esam joprojām.
 
Neizpalika runas par bērniņu. Abi to ļoti vēlējāmies. Vienmēr filmās viss bija parādīts tik vienkārši, bet patiesība ir mazliet citāda.

Bet pienāca tā brīnumainā diena, kad sieviņa paziņoja, ka mums būs bērniņš. Lecu no sajūsmas.
Un tad kā nu ne, bet sākām mūsu gaidāmo mazuli saukt par kamoliņu.
Mana sieviņa bija lieliska jau gaidot mazo brīnumiņu. Viņa tam bija gatava. Gatava kļūt par māmiņu.
Un tā nu esmu kļuvis par tēvu savam dēlam.
Varu tikai apbrīnot kā sieva tiek galā ar tik mazu un neaizsargātu brīnumiņu. Un kur nu vēl visi mājas darbi. Būtu tik jauki atvieglot viņas ikdienu, kamēr esmu darbā, jo viņa ir tik lieliska un ir pelnījusi arī tagad laiku sev.
 
Lepojos, ka man ir tik burvīga sieva, kuru nu varu saukt par sava bērna mammu. Tas noteikti ir pateicoties arī viņas māmiņai, kura ir iemācījusi ko nozīmē ģimene, un kura mūs vienmēr atbalsta. Māmiņās ir spēks, to nu esmu sapratis un katra māmiņa ir īpaša. 

Stāstu iesūtīja Ivars Neimanis