Māmiņdienas stāstu konkurss: Būt par mammu ir profesija, kurā nav brīvdienu

Un var tikai apbrīnot, kā viņa visu paguvusi. Pabeigt universitāti, strādāt vairākos darbos un uzaudzināt mani ar brāli. Man vienmēr bijis tas, ko vēlējos, un nav pat vārdos aprakstāms, cik lielu paldies saku. Viņas nomierinošie vārdi grūtās situācijās, saldākā tēja slimojot, pacietība mūsu pusaudžu spītā, skaistās dziesmas un pasakas ejot gulēt, skaistākās kleitas, gardākais ēdiens un noteikti lielā beznosacījuma mīlestība pret ģimeni, ko viņa ir iemācījusi arī man. Tikai tagad saprotu, ka būt par mammu ir profesija, kurā nav brīvdienu un tas patiesi nav viegli, bet vienlaikus tik skaisti, patiesi un mīļi.     

Es lepojos ar savu māmiņu un manās acīs viņa vienmēr būs kas īpašs, kas neaprakstām. Pat grūti pateikt cik patiesi no sirds mīlu viņu. Un domāju, ka tā ir ar mums visiem. Mēs mīlam no sirds savas māmiņas.
 
Es lepojos par viņas prasmi pielāgoties un dzīvot līdzi laikam. Jo ne visiem tas padodas un ne visi pat tagad saprot kaut ko no fotoaparātiem, datoriem un viedtālruņiem. Priecājos, ka spējam sazvanīties izmantojot, piemēram, facetime, lai viena otru redzētu. Tas ir apsveicami, ka viņa spēj to apgūt pati, tikai lieku reizi uzdodot kādu jautājumu.
 
Ar prieku noskatos kā abi ar tēti viņi tagad var baudīt atvaļinājumus, aizbraucot kādā tālākā ceļojumā. Kad bija jārūpējas par mums, tad līdzekļu un laika saviem priekiem bija mazāk, jo viss tika pakārtots mums. Bet noteikti arī tagad neaizmirstam par kopīgām atpūtām ārpus valsts.
 
Un esmu priecīga, ka tagad viņai arī ir mazdēls, par kuru rūpēties, pieskatīt un iemācīt ko jaunu no sevis. Lepojos būt meita savai mammai.
 

Stāstu iesūtīja Zane Treide-Neimane