Viņš man pārsita uzaci, bet policija lietu slēdza... Sieviete pardzīvo, ka nav taisnības pasaulē

Pāris gadus atpakaļ no dzērāja rokas guvu traumu, viņš man ar alus pudeli pārsita uzaci līdz kaulam, man uzlika 5 šuves. Lai man nepārmet - es pati nedzeru un kaitīgo ieradumu nav, vienkārši esmu izpalīdzīgs šoferis un esmu precējusies. Sitējs bija vīra darba kolēģis, kurš bieži lūdza vīram, lai aizved viņu uz māju, jo pats daudz dzēra. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tā var notikt, jo nekad nekas neliecināja, ka būs tā, bet laikam jau alkohols dara savu. Bet nu iznāca, kā iznāca. Guvu traumu, kašķi negribējās taisīt, lai vīram nav problēmas. Un tai brīdī likās, ka trauma maza, bet otrā rītā zvanīja tā vainīgā mamma un sāka mani zākāt un apsūdzēt dažādās lietās, ko nebiju darījusi. Tā nu braucu uz slimnīcu un pievērsos tam visam ar policiju.

Visu laiku sevi mierināju, ka gan jau taisnība uzvarēs, bet tomēr nē...

Atzina mani par cietušo, uzsāka kriminālprocesu, bet tas beigās viss tik jocīgi, ka vairs nezini raudāt vai smieties... Vainīgais nolīga advokātu, gribēju arī es, bet man inspektors teica: "Kāda jēga? Tu taču neesi vainīga." Advokātu viņš paņēmis, lai mīkstinātu savu sodu.

Tā nu es droši dzīvoju tālāk un gaidīju, kas nu būs, bet beigās pat nevienam neinteresēja manas bildes, un neviens mani neapskatot pieņēma, ka man ir tikai viegli miesas bojājumi... Tas viss sāp, jo viņu atzina par nevanīgu, un lietu slēdza, bet pat pārsūdzēt man neesot vērts, jo nav pierādījumu... Un tādi gļēvuļi staigā daudzi, jo policijai ir vienalga... Galvenais lietu slēgt... viņi pat man ieteica salīgt mieru... Kur taisnība... Kā lai mēs vienkāršie klusie cilvēki jūtamies pasargāti, ja pat policija to nedara... Rēta uz mūžu, un, protams, arī psiholoģiska trauma... Protams, vīram izrādu, ka viss kārtībā, jo viņš tāpat nomainīja darbu, jo negribēja skatīties tādam cilvēkam acīs, bija bail, ka darbā neizturēs un sanāks problēmas. Bet ir grūti sevī iekšā tikt ar to galā... Visu laiku sevi mierināju, ka gan jau taisnība uzvarēs, bet tomēr nē... Rokas nolaižas, kad apzinies, ka neko izdarīt nevari, jo tajā īstajā brīdī apjukuma dēļ varbūt neizdari visu, ko vajag un tad jau pierādīt... Tad tie ir tikai tukši vārdi... Vēl sirsniņā tāda naiva cerība, ka varbūt dzīve pati sodīs, un ir tāds teiciens - dots devējam atdosies... Cenšos tā arī dzīvot ar apziņu, ka labāk nevajag, ja nu atpakaļ nāks dubultā... Bet šoreiz gribas novēlēt visu to ļaunāko, lai arī viņam tiek... Daudz pēc visa šī piedzīvotā esmu pārdomājusi un mainījusi savā dzīvē, bet sāpe sirsniņā tāpat...

LASI ARĪ: FORUMS: Vai uzvar taisnība?

Bijušais draugs seksa portālos izveido sievietes profilu. Kā dāma var sevi pasargāt?

Agrāk piedzīvota seksuāla vardarbība. Kā tā var ietekmēt dzemdības?