Eksperti: Mūsu bērniem visvairāk vajadzīgs, lai viņiem tic, lai viņus uzklausa

„Mums ir totāls cieņas trūkums sabiedrībā citam pret citu arī pieauguši vidū, kur vēl pret bērniem,” turpina Gunta Ancāne.

LR-1 raidījumā "Ģimenes studija" par bērnu emocionālo labklājību Disktutē Bērnu labklājības tīkla vadītāja Daiga Eiduka, vecāku organizācijas "mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, pedagoģijas doktore, Latvijas simtgades biroja pārstāve Aija Tūna un Rīgas Stradiņa Universitātes profesore Gunta Ancāne.

Piemērus, kā nedomājam par bērniem, var redzēt uz katra soļa, analizē Inga Akmentiņa-Smildziņa. Viņa norāda, ka bērnus skolā kušina, lai stundās viņi nesarunājas, pieaugušie lekcijās atļaujas sačukstēties skaļi un viņiem par to neko nesaka. Vai arī, piemēram, situācijās, kad pieaugušie bērnu un grūtnieču klātbūtnē smēķē. “Ja mēs pieļaujam, ka šādi izturas pret bērniem, neaizrādām, tad par kādu labklājību mēs varam runāt?”, tā Inga Akmentiņa – Smildziņa.

Augot bērnam lielākam, viņam ir jāmāca, ka viņa vēlmes un nepieciešamības un vecāku vēlmes un nepieciešamības, tāpat kā citu cilvēku vajadzības, ir vienlīdz svarīgas.  

Daiga Eiduka atklāj, ka pētījumā bērni devuši augstu vērtējumu savai labsajūtai. Pieaugušie daudz kritiskāk skatās uz situāciju. Bet tas nenozīmē, ka apstākļi bērniem ir labi. Jo mazāks bērns, jo viņš labāk jūtas, ja vien viņš nav ļoti smagā situācijā. Kopsummā bērni savu labsajūtu vērtē kā labu, runājot par atsevišķiem tematiem atklājas arī negatīvais.
 

„Mūsu bērniem visvairāk ir vajadzīgs, lai viņiem tic, lai viņus uzklausa, lai viņiem palīdz iemācīties komunicēt savas emocijas, kā arī nepasmieties, kad viņi to dara, bet saprast, kāpēc bērns jūtas tā, kā viņš jūtas. Tas pie mums klibo gan ģimenē, gan publiskajā telpā, gan skolā, kur bērni pavada tik daudz laika. Pētījumā atklājas, ka apmēram puse bērnu skolā nejūtas īsti labi un tas nozīmē, ka viņš īsti nevar attīstīties un izmantot visu smadzeņu potenciālu. Lai attīstītos, vissvarīgākā ir drošība. Ja tu nejūties droši, tu bēdz, slēpies, neizsaki savas domas,” uzskata Aija Tūna. “Biznesa pasaulē saka – kļūdies ātrāk un ej tālāk, to var attiecināt arī uz bērniem,” saka Tūna.
 
„Viss, kas bērnam nepieciešams bērnam, ir lai netraucēti varētu notikt no dabas noliktā attīstība. Bieži vien ar audzināšanu mēs saprotam darbības, kas veicina un padara kuplāku rožu krūmu dārzā, bet bremzē, apcērp un izkropļo. Atzīst to, ka daudz sabiedrībā vēl neesam izrunājuši, kas nepieciešams bērniem,” uzskata Gunta Ancāne. 

„Mūsu bērniem visvairāk pietrūkst iedrošināšana, mierināšana, pamatojoties uz to, ka tu esi tik brīnišķīgs.”
 
 

Psihoterapeite Ancāne stāsta, kā veidot veselīgu, uz savstarpēju cieņu virzītu personību: “Ir pavisam normāli, ja līdz bērna 3 - 5 gadu vecumam vecāki liek bērna intereses virs savām vajadzībām un nepieciešamībām, bet tas ir arī vienīgais brīdis cilvēka dzīvē, kas tas ir pieļaujam. Augot bērnam lielākam, viņam ir jāmāca, ka viņa vēlmes un nepieciešamības un vecāku vēlmes un nepieciešamības, tāpat kā citu cilvēku vajadzības, ir vienlīdz svarīgas.  Tad bērns sāk saprast, ka arī vecāki ir noguruši, ka ar to ir jārēķinās, ka arī pieaugušie var izjust dažādas emocijas. Tas ir veids, kā mazais bērns mācās rēķināties ar citiem, mācās attiecības, kurās ir savstarpēja cieņa.  Bērns, kurš neiemācās rēķināties ar citiem, izaug par personu ar smagiem personības traucējumiem. Cietīs viņa personība. Laimīgi nebūs ne vecāki, ne arī šis bērns”. 
 

Visu "Ģimenes studijas" raidījuma ierakstu var noklausīties Latvijas radio - 1 arhīvā.