Pamātes loma, ja īstā māte nespēj samierināties ar šķiršanos. Sieviete lūdz padomu!

Foruma diskusiju vari lasīt ŠEIT!

"Ar esošo vīru iepazināmies, kad tehniski viņš vēl dzīvoja ar savu bijušo un pusotru gadu veco bērniņu. Morāli, emocionāli tur jau sen viss bija beidzies. Gadiem ilgi kašķi, neprasme izšķirties līdz galam pieraduma pēc un, diemžēl, bērns... Iespējams, kā glābiņš attiecībām.

Uz mirkli tā arī šķita, bet palika tikai sliktāk, izjūtot varu pār vīrieti (jo, redz,  es tev dzemdēju dēlu!). Bijusī nemaz necentās paslēpt otrapuse.lv sarakstes, kur garlaicības mākta iepazinās un kontaktējās ar citiem vīriešiem. Lai gan šī sieviete dzīvo "ideālās dzīves fantāzijās", ka šķiršanās nav opcija un ārēji visiem jādomā, ka viņi ir "laimīga ģimene"... Tā nebūt nav, un viņas raksturs un varaskāre nepalīdzēja nākt pie mierīgas kopdzīves. Pats trakākais, ka bērns jau agrā vecumā sāka attēlot vecāku strīdus savās rotaļās - ar rotaļlietām skaļi bļaustoties, strīdoties. Jā, stāstam ir divas puses, bet uzskatu, ka man ir pietiekoši objektīva informācija, gan no radiem, draugiem, kas tajā laikā ar viņiem kontaktējās... nekā laba. 

Protams, viņu kopdzīves izjukšanā bijusī vaino tikai mani.

Protams, viņu kopdzīves izjukšanā bijusī vaino tikai mani. Tā jau pirmā netaisnība. Šī sieviete ir tas tips, kas nekad neatzīs, ka ir vainīga. Un, protams, viņai taču izdevīgāk ir tēlot vientuļās māmiņas lomu, kuru visiem jāžēlo un jāaizstāv.

Arī mēs vēlējāmies KĀ PIEAUGUŠI cilvēki atrisināt to mierīgā ceļā, piedāvājām bērnu audzināt, pieskatīt, vīrs maksāja milzīgus alimentus. Bet pretī saņēmām aizvainotas sievietes rupeklības, naidpilnus draudus, ka bērnu mums neredzēt, utt. Bet citiem tas tiek pasniegts tā, ka "tēvam nekad nebija laika", "tēvs par bērnu neinteresējās", "es bērnu audzinu viena kā varone", utt.

4 gadu laikā satikšanās ar bērnu bija mokpilna procedūra. Burtiski bija jālūdzās bērnu satikt (sākumā tkai mātes klātbūtnē), vienmēr bija atrunas kāpēc bērnu nevar satikt. Kārtējā VARASKĀRE un atriebība (?). Uz tiesu vīrs negrib iet, jo joprojām ceram uz veselīgu kompromisu. Kad apprecējāmies, tad nedaudz pierimās, bet sākās nākamais netaisnības solis.

Bijusī skalo smadzenes bērnam un saviem radiem, cik esmu slikta. Man tas ir sāpīgi. Tagadējam vīram sastāstīts kāds briesmonis ir mans vīrs - pameta jaunākas sievetes dēļ ar mazu bērnu rokās. Lai jau. Ja jau šis vīrietis ir ar tik šauru domāšanu, ka tic vienas puses stāstam, tad nav vērts tērēt skaidrot ko citu.
Briesmīgākais ir tas, ka viņa piekopj loti sliktu audzināšanu, nostādot bērnu pret mani!

Kad bērns ir pie mums, uzturas galvenokārt tikai ar tēvu, jo sastāstītas briesmu lietas par mani... Vienreiz pat 5 gadnieka vārdu krajumā izskanēja vārdi "ragana" un "ej prom no tēta". Šī sieviete jau kādu laiku pati ir "laimīgi" (?) precējusies... Tad kāpēc joprojām šādas negācijas?

Varbūt nožēlojami, ka rakstu te internetā, bet vēl nožēlojamāk, manuprāt, ir šīs sievietes egocentriskā uzvedība, kas nodara pāri visiem, tai skaitā viņai pašai. Kāpēc turēt naidu tik ilgi? Šīs emocijas transformējās bērnā, apkārtējos, bojā veselību pašai.

Neskatoties ne uz ko, viņu kopīgais bērns ir dieva laime, puisītis ir burvīgs, gudrs un dzīvespriecīgs. Es ticu labajam, ticu, ka viņa radīs sev sirdī mieru (nevis piedošanu, neesam neko parādā!), ticu, ka arī puisītis sapratīs un pārliecināsies savām acīm, ka neesmu tas sliktais šajā stāstā. 

No citiem vēlētos dzirdēt padomus - kā izturēt šo pārmaiņu posmu? Kā runāt, ko darīt ar bērnu? Paļauties uz likteni, ka tas visu sakārtos? Jo nav mūsu stilā apzinātas agresijas un uzbrukumi, kaut gan šī sieviete laikam citu valodu nesaprot...

Paldies jau iepriekš!"