Ieva Brante atklāti par pārdzīvoto ģimenē: "Sievietēm ir kauns. Arī es ilgi cietu klusējot"

Ja uz zemes guļ piedzēries vīrietis, garāmgājēji viņam nepievērš īpašu uzmanību – jau ierasts skats. Ja tā ir sieviete, visi šausminās – nu kā tā var! Ieva šādu situāciju neuzskata par normālu, viņa vispār ir pārliecināta, ka mūsu sabiedrība pret alkoholiķiem ir pārāk toleranta. Tāpat pret vardarbību ģimenē. Vīrietis publiskā vietā iekausta sievieti? Gan jau pelnījusi, lai paši tiek galā! Sieva, kuru vīrs regulāri dauza, nopriecājas, ka slepus pamanījusies izsaukt policiju, bet, kad tā ierodas, likuma sargi nosaka: “Tas ir ģimenes strīds, mēs tajos nejaucamies!”

Ieva lielākoties strādā ar ģimenes lietām un paralēli krīzes centrā Skalbes sniedz bezmaksas konsultācijas no vardarbības cietušajām sievietēm, tāpēc viņa zina, ko runā. Iespējams, šādu situāciju – ja ne fizisko, tad emocionālo vardarbību – piedzīvojusi trešā daļa sieviešu. Arī Ievas dzīve nav bijusi rozēm kaisīta – māte un vecmāmiņa dzērušas; vīrs dzērumā sitis, žņaudzis. Tieši tāpēc viņa spēj tik smalki iejusties līdzīgās situācijās nonākušo sieviešu ādā. Ieva savā pieredzē gatava dalīties gan ar STV Pirmā skatītājiem Dainas Jāņkalnes vadītajā raidījumā Sieviete. Personīgi  (trešdienu vakaros plkst. 21.00), gan ar Patiesās Dzīves lasītājiem.
 

Prom gāju vairākas reizes

– Tavu dzīves ceļu par gludu nenosauksi.
– Tomēr es par visu piedzīvoto esmu pateicīga, jo varbūt tikai tāpēc tagad esmu tāda, kāda esmu. Stiprs koks saknes izlauž arī caur asfaltu. Dažs varbūt izaug kroplīgs, bet – izaug. Ar apbrīnu skatos uz priedēm Ķemeru purvā. Tās aug ne uz kā, bet nav mazāk skaistas par silos augošajām.

– Cik ilgi piecieti kopdzīvi ar pirmo vīru?
– Deviņus gadus. Kad sākām dzīvot kopā, es biju jauna. Kas ir 16 gadi! Pēc gada piedzima meita. Biju priecīga, tikusi prom no mājām, kur valdīja nabadzība, domāju, ka vīra paspārnē būšu drošībā. Un kur nu vēl katras meitenes sapnis apprecēties, ar kādu tiekam audzinātas kopš bērnības! Arī pasakas atkārto vienu un to pašu – viņi apprecējās un dzīvoja kopā ilgi un laimīgi. Atliek tikai piebilst – un nomira vienā dienā. Bet likt tam noticēt ir milzīga kļūda, jo realitāte ir pavisam citāda. Varbūt tikai piektajā laulībā sieviete būs laimīga un tikai šo vīrieti viņas bērns no pirmās laulības sauks par tēvu.

– Tev šo sapni uzbūra māte, un tu, redzot viņas neizdevušos dzīvi, to gribēji piedzīvot pēc iespējas agrāk?
– Manas izvēles ārprātā laikam sasummējās arī mana neprasme veidot attiecības, jo man nebija piemēra, no kā mācīties, es nezināju veiksmīgas kopdzīves nekur nerakstītos likumus. Kad mamma izšķīrās ar vīrieti, kurš mani uzaudzināja, man bija gadi astoņi vai deviņi. Stāstus par abiem saviem tēviem – bioloģisko, kuru saucu vārdā, un to, kuru par tēvu, – gan zinu.

Pirmajam paldies par burvīgo sakaru ar manu māti, kura rezultātā piedzima ne mazāk burvīga sieviete. Otrajam par to, ka mani audzināja. Arī tagad viņu saucu par tēti, mīļoju. Uzmeklēju tēvu daudzus gadus pēc tam, kad viņi ar mammu izšķīrās, teicu: “Labdien, mani sauc Ieva Brante!” Atbilde bija: “Varēji uzvārdu neteikt, jo manā mūžā bijusi tikai viena Ieviņa – mana meita!”

Pazemojumu, necieņu, roku palaišanu, ņemot vērā, ka kļūdīties gadās ikvienam, var piedot tikai vienreiz. Ja tas notiek otrreiz, tad tā jau ir sistēma – tas atkārtosies vēl un vēl.

Tēvs manī tomēr bija ielicis saprašanu par to, ka ģimenē vīrietim jābūt arī ar pamatīgu mīlestības devu, un es to ļoti gaidīju no sava pirmā vīra. Tikai nesaņēmu. Tomēr par visām varītēm centos, lai tā būtu mana pirmā un vienīgā laulība, lai bērnam būtu tētis. Tā dēļ biju gatava pieciest visu. Un tā ir vislielākā muļķība, ko sieviete var izdarīt. Ja saproti, ka nevarēsi sadzīvot ar vīrieti, tinies prom vai tin prom viņu, turklāt dari to pēc iespējas ātri, jo laiku nedrīkst izniekot, nomocīties līdz pat veselības problēmām. Pazemojumu, necieņu, roku palaišanu, ņemot vērā, ka kļūdīties gadās ikvienam, var piedot tikai vienreiz. Ja tas notiek otrreiz, tad tā jau ir sistēma – tas atkārtosies vēl un vēl.
 

– Kas tevi atturēja aiziet no vīra? Bailes, ka atkal būs jādzīvo nabadzībā, ka viena nevarēsi izaudzināt meitu?
– Tās nebija bailes. Prom gāju vairākas reizes, bet vienmēr atgriezos, jo tiešām cerēju, ka kaut kas mainīsies. Bet to sapratīs tikai tās sievietes, kuras pašas pieredzējušas šādu situāciju, jo viņas zina, cik tā ir smaga, pazemojoša. Tāpēc arī vēlāk aizgāju strādāt uz krīzes centru Skalbes kā brīvprātīgā – man bija svarīgi sniegt atbalstu dzīves krustcelēs nonākušām sievietēm, jo es viņas sapratu. Jā, esmu juridiskā konsultante, citus padomus man neviena it kā neprasa, jo savu pieredzi neafišēju, bet sarunu laikā sievietes to sajūt. Es nevarētu dot padomu, kā aiziet no vīrieša; kā durvīs ielikt atslēgu tā, lai viņš nejūt, ka tev trīc roka; ka gadījumā, ja pazūd elektrība, uzreiz nav jāiet laukā no dzīvokļa, lai pārbaudītu korķus, jo par to, lai tevi izvilinātu, parūpējies vīrietis, ja pati to nebūtu piedzīvojusi. Ak, kāda muļķe es biju, sev un visai pasaulei cenšoties pierādīt, ka varu saglabāt ģimeni!

– Kad beidzot tam pieliki punktu?
– Cilvēks nestāv uz vietas, viņš aug. Ja neaudz, tad lielā skolotāja dzīve, lai cik pacietīga tā būtu, tevi atmetīs vēl trīs soļus atpakaļ, un tev būs jāaug. Ja nesapratīsi, ka tieši to no tevis gaida, turpināsi ciest. Un vecumdienās viena raudāsi par to, ko neesi uzdrošinājusies izdarīt, nevis priecāsies par to, ko esi uzdrošinājusies. Ļoti iespējams, ka par neuzdrošināšanos raudās arī tavi bērni, un tas ir pats trakākais.

Mana tagadējā vīra mamma ir pansionātā – tāda bija viņas griba pēc piedzīvotā insulta, kad palika kopjama. Pansionāts ir ļoti labs, nodrošina teicamu aprūpi. Kad mammu aizvedām, nolēmām sakārtot viņas istabu. Atradām Rafaello konfekšu pakas, kurām derīguma termiņš bija beidzies pirms septiņiem gadiem, jaunas aitas vilnas segas, spilvenus, zeķes... Skatījos uz mantām un domāju – kam un kāpēc vīra mamma to visu glabāja? Kaut vienu konfekti gadā būtu apēdusi! Un tad cilvēks nonāk tādā stāvoklī, kad viņam nevajag vairs neko.

Ja sit, tātad mīl, bet, ja sit dzērumā, tad viņš, nabadziņš, taču nesaprata, ko dara. Izbeidziet! 

Dzīve mums dota, lai to dzīvotu, baudītu un dzīvotu savu, nevis citu dzīvi. Es savu nedzīvoju deviņus gadus. Tāpēc nenosodu nevienu sievieti, kura pēc manas konsultācijas neizdara neko no tā, ko viņai ieteicu, bet ļoti priecājos par tām, kuras uzdrošinās un izdara. Reiz kāda kundze sūdzējās, ka nevar izšķirties no cietumnieka.

To izdarīt tiešām ir ļoti grūti, viņi prot rakstīt tādas vēstules, tādus manevrus izdarīt, ka tik turies! Paklausot maniem padomiem, viņai tas tomēr izdevās. Pēc pāris gadiem man no otras ielas puses sauc nepazīstama sieviete: “Ieva! Ieva!” Man nepatīk tik neaudzināti cilvēki, gāju tālāk. Bet viņa, aizmirsusi par neērtajām augstpapēdenēm, skrēja pie manis pāri bruģētajai ielai, apkampa. Tikai pēc acīm pazinu, ka tā ir tā pati sieviete, kurai izdevās izšķirties no cietumnieka. Laimē starodama, viņa stāstīja, ka apprecējusies ar ārzemēs dzīvojošu vīrieti, viņš pieņēmis viņas meitiņu.

Vēlos iztīrīt savas mājas paklāju

– Visgrūtākais parasti ir pieņemt lēmumu. Kad tas izdarīts – vai tas attiektos uz šķiršanos, dzīvesvietas vai darba maiņu –, tad arī viss notiek.
– Tev taisnība. Kad aizgāju no pirmā vīra, man pajumti deva draudzene. Līdzi biju paņēmusi tikai dīvāniņu, kur gulēt meitiņai. Darbu atradu divu nedēļu laikā – sāku strādāt Kurzemes rajona tiesā par sekretāri. Universitātē iestājos, kad otrreiz apprecējos, vīrs mani atbalstīja. Dzīvojām no viņa algas, savu krāju studiju apmaksai. Mans mērķis bija kļūt par tiesnesi, bet ceļš uz to bija tik neizdevīgs, ka izveidoju privāto praksi. Pēc laika sapratu, ka tiesneša amats man tāpat ātri būtu kļuvis neinteresants, jo to zināmā mērā ierobežo likums. Toties tagad esmu noteicēja pār savu laiku, brīvi varu paust savu politisko viedokli, būt pilsoniski aktīva.

– Kam tev to vajag?
– A ko Latvija bez manis? Tā kā neesmu nevienā partijā, tās visas no manis saņēmušas konstruktīvu kritiku. Mans nepatīk nekad nav bijis nepamatots. Latvija ir manas mājas, tāpēc ļoti vēlos iztīrīt savas mājas paklāju.

– Tad pašai jāiet politikā.
– Iešu. Tikai nezinu, kurā partijā stāšos. Un, kad būšu izvēlējusies, nevienam neko nesolīšu, tikai centīšos maksimāli izdarīt visu, kas ir manos spēkos. Kādi ir mani spēki? Cilvēki no malas tos jau apjautuši – ir, pēc kā spriest.

– Tiksi pie labas algas un tad vairs nedarīsi neko.
– Šādu komentāru noteikti būs daudz, un ar to rēķinos. Tomēr sliktākais, ko es varētu darīt, ir nedarīt neko, tāpēc arī iešu politikā. Zinu, mani sagaida cīņa. Arī ar sevi pašu – lai nesāktu līdzināties politiķiem, kuri, tikuši pie krēsla un teikšanas, kļūst nedzirdīgi, neredzīgi, nejūtīgi. Kā arī cīņa par sevi – lai netiktu salauzta, samīta līdz ar savu pārliecību, redzējumu par Latvijas nākotni un to, kas tās labā jādara. Un es esmu gatava mesties šajā cīņā, jo man tiešām nav citu māju. Tikai savu juristes praksi gan gribu saglabāt. Lai nezaudētu profesionalitāti un lai būtu cits pastāvīgs ienākumu avots, jo, līdzko tāda nav, ar politiķi var sākt manipulēt.

Tiklīdz iezogas šaubas, mērķi attālinās

– Par ko liecina tavi vērojumi, strādājot krīzes centrā? Vardarbība ģimenēs pieaug vai samazinās?
– Man šķiet, ka nemainās. Runāt par oficiālajiem datiem, vardarbību izteikt skaitļos būtu smieklīgi, jo lielākajā daļā gadījumu tā tiek slēpta.

– Kas sievietēm liek ciest klusējot?
– Kauns. Mūsu sabiedrība nav gatava viņas saprast, iestāties pret vardarbību, kas tik daudzām sievietēm, maigi sakot, traucē dzīvot. Piemērs salīdzinājumam. Juristi, kas strādā ar vardarbībā cietušām sievietēm, bija pieredzes apmaiņā ASV vēstniecībā. Zālē, kurā sanācām, pie logiem uz maziem paliktnīšiem bija salikti informatīvi kartona plakāti. Kāda kundze, ejot garām, nejauši vienu no tiem aizķēra, plakāts parāvās līdzi.
 

Viņa apjuka, sakautrējās – ai, cik nesmuki gadījās, cik es neveikla! Pie kundzes momentā pienāca darbinieks, kas uzraudzīja zāli, un pajautāja, vai viņai viss labi, vai plakāts krītot nav viņu saskrāpējis. Un pēc mirkļa visi plakāti no zāles bija aizvākti, lai vēl kāds cilvēks to dēļ nejustos apgrūtināts. Lūk, šāda attieksme liecina, ka par galveno vērtību tiek uzskatīts cilvēks, viņa labsajūta. Mums līdz tādai vēl augt un augt. Mēs bieži vien neredzam tālāk par savu degungalu, nezinām pat par savu bērnu, vecāku, draugu problēmām. Arī es ilgi cietu klusējot. Gribēju, lai būtu citādi, bet nezināju, ka tā var būt. Ka arī aiz aizvērtām mājas durvīm var valdīt savstarpējas cieņas pilnas attiecības. Manam pirmajam vīram širmi vaļā vēra dzeršana – iedzēris viņš beidzot varēja runāt, darīt to, ko grib.
 

– Ir divi viedokļi. Vieni uzskata, ka dzērumā cilvēks nezina, ko dara, citi – ka dzērumā atklājas patiesā seja.
– Tie pirmie savu viedokli mantojuši no PSRS laikiem – tad alkohola reibumu uzskatīja par vainu mīkstinošu apstākli. Labi, ka tagad esam izauguši vismaz līdz tam, ka to atzīstam par vainu pastiprinošu apstākli. Tomēr absolūto iecietību pret dzeršanu un vardarbību gan esam saglabājuši. Ja sit, tātad mīl, bet, ja sit dzērumā, tad viņš, nabadziņš, taču nesaprata, ko dara. Izbeidziet! Tāda attieksme ir drausmīga. Bērns šādās attiecībās parasti ir kā spilvens abām pusēm. Māte paņem bērnu rokās un saka: “Tu arī tagad man sitīsi?” Vīrs paņem bērnu, lai varētu turpināt cilāt pudeli.
 

– Tev arī tā bija?
– Nē, mans vīrs sāka trakot tad, kad meita jau gulēja. Ja manas raudas un kliedzieni bija pārāk skaļi, viņa pamodās. Kad gāju meitu mierināt un kamēr mierināju, no 25 sitieniem atlikušos piecus saņēmu no aizmugures.

– Vajag lielu spēku, lai no tāda vīrieša uzdrošinātos aiziet, jo tādi nemēdz likties mierā arī pēc tam.
– Nevis spēks ir vajadzīgs, bet pārliecība, ticība par savas rīcības pareizību. Ne brīdi nedrīkst šaubīties, ka spēsi izturēt jebko, bet iepriekšējā dzīvē vairs neatgriezīsies. Tiklīdz kaut mazliet šaubies, tu šādu iespēju pietuvini, un tad tavs mērķis attālinās. Ja sieviete izlēmusi aiziet no vīra, viņam par to nav jāsaka – tas vienkārši jāizdara.

Ja vīrs dzīvo pie sievas un neiet projām, tad iesaku noteikt termiņu pašai sev – rīt vīram pateikšu, ka šķiršos. Un tikpat noteikti turpināt – savāc mantas un līdz 29. augustam aizvācies; ja tad vēl šeit būsi, mantas izlikšu aiz durvīm. Viņš 29. augustā to neizdarīja? Tad 30. augustā nomaini durvju atslēgu, mantas saliec tumšos miskastes maisos un izliec tos kāpņu telpā.

Neuztraucies, nekur tās nepazudīs, jo tagad visām kāpņu telpām ir koda atslēgas. Ja nav, arī neuztraucies – neviens neiet kāpņu telpā pēc pilniem miskastes maisiem; ja iet, tad pēc velosipēdiem. Ja vīrs arī pēc tam nāks atpakaļ, nelaid iekšā, lai ko viņš darītu.

Ja sieviete neparakstās ne uz kādām provokācijām, solījumiem, ka labošos, nemūžam vairs tā nedarīšu, apbēršu tevi ar ziedu un zelta kalniem, tad vīrieša pacietība kaut kad beidzas.

Neveiksmīgajiem mēģinājumiem savu panākt ar labu bieži seko draudu posms. Ja arī tā viņš nepanāk savu, tad ir izsekošanas posms. Tikai beidzas arī tas, un viņam vairs nav variantu.

Protams, viņš turpina sekot notiekošajam. Līdzko sievietes dzīvē parādās cits vīrietis, viņš noteikti uzrodas, bravūrīgi sola ar viņu parunāties. Ja pats netikšot galā, nākamreiz paņemšot līdzi vēl divus večus. Labi, runājieties, cikatā gribat, es jums tēju atnesīšu!
 

– Tu biji stipra, šo līniju noturēji, bet visas sievietes nav tik stipras.
– Jāsaprot, ka ir tikai divas iespējas: noturēt to tagad vai rīt, bet – noturēt. No tā atkarīga tava turpmākā dzīve.

Mamma mani mīļoja arī tādu

– Tavu māti dzīve salauza...
– Tā bija. Bet es viņai neko nevaru pārmest, jo varu tikai minēt, kas mammai trīs mēnešu garumā Stūra mājā bija jāpārcieš. Viņa, patriotisks skuķis, 1976. gadā izplatīja nacionālistiska satura skrejlapas un tika pieķerta. Viss. Es piedzimu, kad mamma atradās nometinājumā Daugavpilī. Tāpēc arī pēc tam tiku vesta uz krievu bērnudārzu un mācījos krievu skolā, jo mammai bija jāpierāda, ka tagad viņa ir lojāla padomju varai. Un tā šī vara salauza daudzas dzīves.

– Varbūt viņa notikušo pārdzīvotu vieglāk, ja par to būtu pastāstījusi tev?
– Noteikti, ka būtu vieglāk, bet bailes tāpat nepazustu. Mamma patiešām centās, gribēja dzīvot normālu dzīvi, godīgi strādāt, bet pagātnes dēļ visi bija pret viņu, ar aizdomām sekoja visam, ko viņa darīja, runāja. Atslābt varēja tikai mājās, bet sienas bija tik plānas, ka arī te bija sevi jākontrolē – kaimiņi dzirdēja katru soli.

Mamma bija skaista, gudra sieviete, bet cilvēku noraidījums spriedzi arvien kāpināja, un glābiņš tika atrasts alkoholā.

Ticu, ka atklāta saruna ar mani daudz ko būtu mainījusi gan viņas, gan manā toreizējā dzīvē. Es viņu noteikti atbalstītu, jo biju skuķis, kas jau desmit gados bija gatavs rullēt visu pasauli. Man vienmēr bijusi sava atšķirīga domāšana, gribēju zināt atbildes uz visiem kāpēc.

Mūsu attiecības bija sirsnīgas, mīļas, bet no manas puses arī ļoti valdonīgas. Kad no mums aizgāja tētis, pārņēmu viņa funkcijas. Un situācijās, kad mammai parādījās kāds cits vīrietis, darīju visu, lai viņš pie mums ilgi neaizkavētos. Biju reti riebīga. Es tiešām biju īsts velnēns, bet mamma mani mīļoja arī tādu. Ne reizi netiku apsaukāta, sista, lai gan vismaz pāris reižu to noteikti biju pelnījusi, un ne tikai pa dibenu.

Mammas mīlestības man bija ļoti daudz, es tikai nevarēju saprast, kāpēc mēs dzīvojam tādos apstākļos, kāpēc piedzērusies vecmāmiņa aiz sienas bļauj: “Nolādētie krievi!”, kāpēc ar mani negrib draudzēties latviešu meitenes. Atbildes ieguvu tikai pēc tam, kad izpētīju arhīvā mammas lietu – divus lielus sējumus. Un tad man par savu riebīgumu bija liels kauns. Pārdzīvoju arī to, ka, aiziedama pie sava vīra, viņu atstāju vienu. Mamma palika bez sava valdonīgā bērna, un viņai nebija, ko likt vietā. Palika tikai alkohols. 

Informācija no ziņu portāla www.jauns.lv