Draugs mājās, es — uz randiņu! Par aizliegto augli

Puse no randiņa
Nevarētu apgalvot, ka ļoti meklēju iespējas tikt uz randiņu ar kādu maz vai ļoti maz pazīstamu vīrieti. Pirmā šāda iespēja gandrīz pati iekrita klēpī. Pirms vairākiem gadiem strādāju tādā darbavietā, kur būtiskāka bija mana un kolēģu klātbūtne, nevis pati strādāšana. Līdz ar to kolēģim, kurš strādāja citā maiņā, bija laika atliku likām, lai sūtītu man SMS. Tā kā arī mani māca garlaicība (cik var lasīt saldas grāmatas...), labprāt atbildēju. Vīrietis mani nemitīgi aicināja tikties. Diemžēl nepilna gada laikā mēs tā arī nesatikāmies, jo nevarējām vienoties par spēles noteikumiem. Viņš vēlējās ātru satikšanos un vēl ātrāku seksu. Savukārt es uzstāju uz romantiskām vakariņām, pastaigu un... tad jau redzēs. Īstenībā gribēju tikai vakariņas restorānā un nedalītu vīrieša uzmanību. Kā saka — pašapziņa nekad nav par augstu!
Pēc kāda laika jutu, ka pielūdzējam mani „tad jau redzēs” nelikās ticami un viņš pamazām slīd laukā no rokām. Tajā brīdī es mainīju taktiku — sāku aizskart viņa vīrieša lepnumu, apgalvojot, ka man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš tikai runā un runā, bet īstam randiņam nepiekrīt. Pretī saņēmu ne mazāk aizvainojošu īsziņu, ka esmu neliete, aukstasiņu dzīvnieks, par puisi man īstenībā nospļauties, tikai vēlos atrast kādu, kas man visu laiku kaut ko izmaksā, bet pretī nevēlos neko dot. Protams, sadusmojos un biju gatava spert atriebes zibeņus. Mani atvēsināja draugs, sakot, nu nedari taču tam puisim pāri. Man kļuva kauns. Patiešām līdz tam nezināju, kāda maita varu būt…

Viņa vēlējās, lai kopā dodamies uz kādu iepazīšanās vakaru, ko par kvalitātei neatbilstošu cenu piedāvā viens no Vecrīgas krogiem.

Pirmais randiņš
Kādā steidzīgā darbdienas vakarā sarunāju tikšanos ar māsām nelielā ieskrietuvē, kur pasniedz gardu tēju. Pļāpājām par visādiem niekiem, kad pie galdiņa pienāca kāds puisis. Viņš vēloties iepazīties. Un tieši ar mani. Glaimojoši, protams. Nosaucu puisim savu tālruņa numuru un ar vārdiem, lai piezvana, ja nepārdomā, liku saprast, ka tagad viņam jādodas prom. Nepagāja ne pāris dienas, kad norunājām satikties. Tikšanās bija daudz jaukāka, nekā sākumā iztēlojos. Ivars (tā sauca puisi) bija interesants un jauks sarunu biedrs. Tik jauks, ka piekritu krodziņā pasēdēt nedaudz ilgāk. Īpaši tāpēc, ka zināju — ar Ivaru vairāk netikšos. Uzmanību un komplimentus esmu saņēmusi. Esmu mazliet paspēlējusies, un ar to arī pietiek. Šajā situācijā visinteresantākā bija Ivara seja, kad izvilku telefonu, piezvanīju draugam un teicu: „Būšu mazliet vēlāk nekā solīju. Vēl brītiņu ar Ivaru pasēdēsim.” Lieki piebilst, šajā rītā mans draugs bija palīdzējis izvēlēties randiņam piemērotu apģērbu un pavadīja ar vārdiem: lai veicas!

Otrais un pēdējais randiņš
Pēc pirmā randiņa jutos izbaudījusi visu, ko man šāda izklaide spēj sniegt. Vairs nemaz nealku iepazīties. Tomēr draudzene, kurai tajā brīdī bija pačabējušas attiecības, nelikās mierā. Viņa vēlējās, lai kopā dodamies uz kādu iepazīšanās vakaru, ko par kvalitātei neatbilstošu cenu piedāvā viens no Vecrīgas krogiem. Piekritu, jo draudzene tiešām likās izmisusi. Iepazīšanās pasākuma ideja bija visa vakara garumā parunāt ar visiem pretējā dzimuma dalībniekiem un attiecīgi ielikt plusiņu, ja cilvēks simpātisks, un mīnusiņu, ja ne visai. Ja plusiņi sakrīt, vakara organizatori piešķir vienam otra tālruņa numuru. Man sakrita ar diviem puišiem. Es zināju, ka nevienam no viņiem nezvanīšu, un zināju, ka viens no viņiem man arī ne, jo viņš spēles gaitā atzinās, ka piedalās tikai organizatoru lūguma dēļ — tā sakot, masas radīšanai. Kā rīkosies otrs puisis, nezināju. Kad biju izgājusi no krodziņa, atskanēja zvans. Otrais Plusiņš gribēja satikties.
Liku lietā visu daiļrunību, lai iestāstītu, kāpēc tas šovakar nav iespējams — draudzene vispār palikusi bez plusiņiem un tagad jāmierina (tā nebija patiesība) un rīt mega grūta darbadiena (arī meli). Patiesībā es vienkārši gribēju doties mājas, lai kopā ar draugu iedzertu tēju un kārtīgi izpļāpātos par dienas notikumiem un tikko apmeklēto pasākumu. Ar Plusiņu sarunājām tikties kaut kad nākamajā nedēļā, jo nezināju, kā pateikt, ka man nav īstas vēlēšanās — par spīti tam, ka plusiņu vērtēšanas lapā tomēr esmu ievilkusi. Sūdzējos draugam, cik muļķīga situācija. Viņš tikai noteica, ka man pašai jātiek galā.
Norunātā tikšanās pienāca ļoti drīz. Un tā likās gara. Bezgala gara, lai gan kopā pavadījām vien stundu un trīsdesmit minūtes — tieši tik, lai Plusiņš varētu nesteidzīgi notiesāt karbonādi un es izsūkt augļu kokteili. Tikšanās laikā izturējos briesmīgi — runāju visādus muļķīgus niekus, pārspīlēti izteicu apbrīnu par visu, ko stāstīja Plusiņš. Citiem vārdiem sakot, darīju visu, lai Plusiņš man vairāk nezvanītu (tā arī notika). Pēc maltītes viņš pieklājīgi izteica vēlmi mani pavadīt līdz transportam. Es neiebildu, vien sacīju, ka pa ceļam ieiešu veikalā, lai nopirktu vakariņas. Draugs mani sagaidīja pieturā, devāmies jaukā pastaigā pa parku un notiesājām manis sarūpētās vakariņas un runājām par randiņiem.

Tāds kā nobeigums
Jā, man ir draugs. Un, jā, es esmu gājusi uz randiņiem ar citiem puišiem divas ar pusi reizes. Un patiešām zinu, kā garšo daudziem aizliegtais auglis. Tas ir tīri garšīgs, bet, paldies, vairāk negribas. Draugs ir vienīgais, ar kuru kopā vēlos pavadīt katru brīvu brīdi, doties uz restorāniem, spēlēt spēles un nodarboties arī ar ātru seksu. Bet, kas zina, kā viss būtu izvērties, ja draugs būtu nostājies durvīs un paziņojis: nekur tu neiesi! Vai arī ik pa brīdim zvanījis, kur esi, ko dari un ar ko, nevis teicis: man patīk, ka mana meitene patīk arī citiem.
Un, pirms met man ar akmeni, godīgi paprasi sev, vai nekad, nekad neesi uzsmaidījusi citam vīrietim un iedomājusies, kā būtu, ja būtu. Flirtēšana un randiņi galu galā ir tikai spēle.


Iesūtījusi Liene